Ivars Viks: MŪSU DIŽĀ SENATNE

Jau pārliecinājāmies, ka latvju garamantas glabā pārsteidzošas zināšanas, kuru avots pašreiz nav zināms. Neatkarīgi no tā, vai šīs zināšanas nākušas no citām zvaigžņu sistēmām, vai tās radījušas kādas izmirušas un jau aizmirstas šīs Zemes civilizācijas, saglabāt tās varēja tikai cilvēki ar ļoti augstu gara kultūru. Tāpēc pat arī tajā gadījumā, ja pieņemam, ka mūsu senči nav piedalījušies šo augsto zināšanu radīšanā, bet bijuši tikai pārmantotāji un sagla­bātāji, ar pilnām tiesībām varam viņus uzskatīt par aizlaiku civilizācijas paudējiem.

Salīdzinot mūsu senās garamantas ar citu tautu mītiem, jāsecina, ka tās sniedz dziļākas un būtis­kākas ziņas. Tās dod mums iespēju tuvoties pašiem pirmsākumiem.

Vietvārdi. Latvijas vietvārdi rāda, cik daudz un dažādu valodu mūsu zemē miljonu gadu gaitā

Mūsu vieta pasaulē. Latvju zeme atrodas ziemeļu puslodes kontinentu apļa centra

Pasaules meridiāns. Sasaistes ar Grieķiju

Amatas Zīmju akmens centrālā daļa

Popes līnija

lietots, cik daudz šajā laikā bijis dažādu valdnieku un dievību. Taču pārsteidzoši ir tas, ka mūsu senči rūpīgi centušies saglabāt tieši tos vietvārdus, kas saistīti ar seniem notikumiem. Bet vēl vairāk pārsteidz tas, ka šīs ļoti nozīmīgās ziņas senčiem izdevies saglabāt cauri gadu simttūkstošiem, nezaudējot tās pat ilgstošajos leduslaikmetos.

Apmēram 40% to vietvārdu, kas pierakstīti līdz 19. gs. vidum, ir baltu radīti un viegli izprotami. No pārējiem vairāk nekā pusei vietvārdu tulkojumi jāmeklē somugru, nelielai daļai - t.s. makroķeltu (gēlu, latīņu, angļu u.c. Rietumeiropas tautu) un pat sanskrita vārdnīcās. Daļai vietvārdu visai līdzīgi vārdi atrodami pašā senākajā pirmvalodā, kuras pēdas sastopamas visā pasaulē. Bet vēl ir daļa vār­du, kuri jātulko ar visai tālās japāņu valodas palī­dzību. Tie liecina par senām saistībām jau ledus- laikmetā.

Stabili vietvārdi veidojas gadu simtos un pat tūk­stošos. Daudzo valodu ietekme uz Latvijas viet­vārdu radīšanu liek domāt, ka tie atspoguļo ne tikai iepriekšējā starpleduslaikmetā radītos vietvārdus, bet arī vēl vecākus. Uz šo laiku attiecināmi tādi vietvārdi kā Amata, Daugava, Gauja, Venta un citi.

Seno vietvārdu saglabāšana cauri vienam vai pat vairākiem leduslaikmetiem ir izcilas apbrīnas vēr­ta. Tā liecina par augstu tolaiku kultūras līmeni un tālaika cilvēku lielo cieņu pret savu senatni. Lai vietvārdus varētu saglabāt, bija vajadzīgas precīzas kartes, rakstība vai citi informācijas glabāšanas veidi, kā arī tehniskais nodrošinājums šo pierakstu sa­glabāšanai simttūkstošu gadu gammā.

Senās kultūrtautas zināja, ka arī mūsu Zeme ir dzīvības veids. Tai, tāpat kā cilvēkiem, ir savi pun­kti ar paaugstinātu bioenerģētisko starojumu. Mūsu senči šīs vietas dēvēja par svētvietām un zi­nāja, ka tās ir labvēlīgas dziedniecībai, gaišredzībai, nākotnes izzināšanai, lauku un mājdzīvnieku aug­lības vairošanai, kā arī citām zintnieciskām dar­bībām, kas mūsdienās tikpat kā aizmirstas.

Senās svētvietas Latvijā veido sistēmas, kas at­spoguļotas senču rakstos jeb zīmēs. Galveno svēt­vietu līnijas turpinās arī ārpus Latvijas un iet pāri visai pasaulei. Ziņas par svētvietu tīklu vēlreiz lie­cina, ka mūsu senču plašās un visai daudzpusīgās zināšanas veido vienotu un saskanīgu kopumu, kas uzskatāms par Dieva un Dabas likumu atspulgu.

Tikai to seno svētvietu skaits, kuras veidotas tagadējās Latvijas teritorijā, mērāms tūkstošos. Lielākajai daļai no tām ir izteiktas garenasis, šķērs- asis, ieejošo un izejošo torsionu plūsmu (āderu) virzieni. Ejot šajos virzienos, nonākam pie citām svētvietām. Tādējādi pa visu mūsu zemi un arī ār­pus tās veidojas vairāki svētvietu tīkli, kas sav­starpēji krustojas mezglu punktos - lielajās svēt­vietās, piemēram, Pokaiņos, Sunākstē, Smiltenē, Burtniekos, Piebalgā u.c. Sie svētvietu tīkli klājas pār mūsu zemi kā dainās daudzkārt pieminētās Saules meitu sagšas. Te uzreiz jāpiebilst, ka šī sag­šu kopaina šķiet visai sarežģīta. Tomēr katras atsevišķas svētvietas saistība ar citām ir apzināma, jo tajās ieejošo un izejošo torsionu plūsmu virzieni parasti saistāmi ar Saules lēkta un rieta virzienu gadskārtās. Latvijas svētvietu lielākajai daļai garenasis virzītas Dieva jeb Zelta (Slīpā) krusta virzienā, galvenokārt uz DA.

Svētie virzieni un skaitļi. Pirms runājam par lielo svētvietu kopsakarībām, atgādināsim, ka mūsu svētais skaitlis ir 3. Šim skaitlim ir ļoti dau­dzas materiāla rakstura izpausmes. Planēta Zeme, uz kuras mēs dzīvojam, ir trešā Saules sistēmā. Va­saras Saulgriežu diena Baltijā ir trīs reizes garāka par nakti. Ziemas Saulgriežos tas ir otrādi. Visas labas lietas ir trīs.

Pārlokiet trīs reizes papīra lapu tā, lai visas trīs locījuma līnijas krustojas vienā punktā. Atlokot

ieraudzīsiet Ausekļa zīmi ar astoņiem stariem.

Ausekļa zīme ir viens no apliecinājumiem tam, ka mūsu senči gan telpu, gan arī laiku dalīja astoņās daļās. Uzzīmējot uz kartes šos virzienus, redzēsiet, ka šī zīme sastāv it kā no diviem krustiem. Ar garajām līnijām izteikts Zelta krusts, kura līnijas vērstas ZR - DA un ZA - DR virzienā. Ar īsajām līnijām izteikts Nāves krusts, kura līnijas vērstas Z - D un R - A virzienā. Ģeologi, pētot plaisu virzienus pamatklintājā, nākuši pie slēdziena, ka Z - D un R - A līnija izsaka sastingumu, bet Dieva krusta līnija nozīmē attīstību.

Lielo svētvietu sistēmu pirmsākumi meklējami neatminami tālā senatnē. Pašu svētvietu līniju vir­zieni parasti saistāmi ar Saules lēkta un rieta vir­zienu mūsu senču svētkos un svinamajās dienās. Nozīmīgi mezglu punkti ir Pokaiņi un Lielais Munameģis (318 m vjl.). To savstarpējais novieto­jums nav nejaušība. Ja dotos no Pokaiņiem tajā virzienā, kur lec Saule Ūsiņa dienas rītā, tad pāri Smiltenes Ūsiņa kalnam nonāktu Baltijas aug­stākajā vietā - Lielajā Munameģī (Suur Munamegi, kas tiešā tulkojumā no igauņu valodas nozīmē Lielais Olas, t.i., Sākotnes kalns). Jāpiebilst gan, ka šā kalna apveids nebūt neatgādina olu, tāpēc meklēsim vietas nosaukuma patieso nozīmi.

Ola ir dzīvības pirmdīgļa simbols. Šis vārds liek domāt, ka tālā senatnē Baltijas augstākajai vietai bijusi kāda būtiska nozīme cilvēku vai citu dzīvu būtņu attīstībā. Pokaiņu - Dobeles ģeoloģis­kās anomālijas un Lielā Munameģa atrašanās uz senas sakrālās Ūsiņa līnijas vedina domāt, ka vis­maz vienu no šiem milzīgajiem objektiem veidoju­šas apzinīgas būtnes. Vēl piebildīsim, ka ģeologi pamatklintājā apmēram vienu km zem zemes virskārtas konstatējuši garu plaisu, kas sakrīt ar Gaujas senieleju un tātad ar nule minēto Ūsiņa līniju.

Lielās svinamās dienas. Latvju dainās un citos avotos par senču dzīvesziņu minēti trīs nozīmīgākie svinamie gada notikumi. Vārdu svētki senči attie­cināja tikai uz vienu gada svinamo dienu, proti, uz Ziemassvētkiem. Šajā dienā atzīmēja Saules pagriezienu augšup no paša zemākā gada punkta uz Saules lēktu Ziemassvētkos, t.i., uz DA vērstas daudzu seno svētvietu plānojumu centrālās ass. Šajā virzienā - augšup skatās Saules lente Po­kaiņu Dižās sejas atveidā. Augšup - uz DA brauc Zintnieku laiva, uz Saderības akmens sēdēdami, tāpat augšup uz DA skatās abi saderinātie, kā tagad saka - jaunais pāris. Šajā pašā virzienā lido mil­zīgais putns, ko atveido Spārnu ezera ūdeņi.

Otra svarīgākā gadskārta bija Lielā diena, kad diena kļūst garāka par nakti. Ilgus gadu tūkstošus šis brīdis mūsu senčiem iezīmēja Jaunā gada sākumu. Virzienā uz austrumiem, t.i., uz lecošo