Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Laimas līnija saista mūsu zemi ar seno Ēģipti, par to tuvāk sk. 5. apcirknī.

Pokaiņus šķērso arī divas transkontinentālas svētvietu līnijas. Dienvidaustrumu līnija saistīja mūs ar seno Šumeru. Par šīm sasaistēm sk. šā ap­cirkņa beigās.

Otra - DR līnija aizved mūs seno inku valstī Dien­vidamerikā. Plašāku apskatu par šīm sasaistēm sk. 5. apcirknī.

Zinātne vēl nespēj rast atbildi uz jautājumu, kā gan mūsu senči spēja ar tādu precizitāti apzināt seno svētvietu līnijas, kuru mezglu punktos iekār­toti zemes vai akmeņu veidojumi. Lai veiktu minē­tos darbus, vajadzēja gan ļoti precīzas kartes, gan arī augstu mērīšanas māku. Par to, ka tālajā senatnē labas kartes bijušas, liecina t.s. admirāļa Pīri karte, kas attēlo Dienvidpola apkārtni pirms leduslaik- meta. Vēl paliek visai būtisks jautājums par veikto darbu nozīmi. Tomēr, spriežot pēc lielā darba, kas bijis ieguldīts šādu mezglu sistēmu veidošanā, tās nav tapušas tikai savu zināšanu vai valdnieku varas apliecināšanai. Pagaidām, kamēr neizprotam seno svētvietu īsto nozīmi, jāapzinās, ka tās veidojusi par mums augstāka civilizācija, kuras ieceres un iespējas mēs nezinām. Ar laiku, paplašinoties mūsu zinātnes apvāršņiem un augot sapratnei, šie senatnes pie­minekļi var izrādīties ļoti nozīmīgi nākotnes cilvēku vajadzībām. Šīs svētvietas ir ne tikai sasaistes ar pagātni, bet arī ar nākotni, un tāpēc tās jāsaudzē.

Ar šo vārdu saprotam pašas senākās ziņas par cil­vēces saprāta sākotnes garīgajiem un materiālajiem pieminekļiem. Kaut tās ir tikai lauskas vai pat šo lausku atspulgi, saliekot tās kopā, varam spert pir­mos soļus aizlaiku apzināšanā.

Senči pasaules Galveno līniju apzināja jau tālā senatnē. Sistēmas mezglu punktos viņi iekārtoja dižo svētvietu kopas:

Tēva vieta - Tunturi;

Mātes vieta - Māras zeme;

Dēla vieta - Dēlas sala.

Mēģinot apkopot patlaban pieejamās ziņas par šīm vietām, jāsecina, ka, visticamāk, to veidošanas laiks meklējams tajos aizlaikos, kad cilvēku dzīvi vēl vadīja Dieva dēli. Šo vietu atspulgi Senajā Grieķijā varēja būt tapuši leduslaikmetā, kad Ziemeļeiropu klāja bieza ledus kārta. No tā savukārt jāsecina, ka arī grieķu mīti par Eridanu un hiperboreju zemi jāattiecina uz nule minētajiem laikiem.

Ļoti senie laiki. Izcili zinātnieki uzskata, ka augsta civilizācija nevarēja attīstīties ne polārajos, ne arī tropu apgabalos, tā varēja izveidoties tikai mērenā klimatā, kur cilvēki ir fiziski un garīgi aktī­vāki. Kā jau minētās un arī turpmāk aplūkotās ziņas visai pārliecinoši ļauj uzskatīt, ka vairāku civili­zāciju sākumi jāmeklē tieši mūsu zemē - Pokaiņos un ar tiem saistītajā Saules piedzimšanas kalnā - Lielajā Munameģī. Lai šo saistību apjēgtu, apska­tīsim dažu seno vārdu nozīmi.

Senindiešu valodā surja nozīmē Sauli. Tas vedina domāt, ka Baltijas augstākajā vietā, ko igauņi no­saukuši par Suur Munameģi, sācies ļoti senas Sau­les dievības - Uri vārds un kults. Dienvidos no Lie­lā Munameģa atrodas Uri (Uuri) ciems, rietumos, netālu no Rīgas līča - apdzīvota vieta Urisāre un tieši ziemeļrietumos, netālu no Otepes - kalns, ko sauc par Mazo Munameģi. Domājams, ka tur ir bijušas Uri svētvietas. Latvijas teritorijā ar šo dievību būtu saistāmi vairāki par pilskalniem pār­veidoti svētkalni, piemēram, Urele ( netālu no Cēsīm) un Uriekste Druvienā (Gulbenes rajons), kā arī Ormkalns Aizputē un Ormaņu kalns Jēkab­pils rajonā.

Uri vārds un citas liecības par viņa kultu atroda­mas uz Ziemassvētku līnijas, kas vieno Baltiju, Armēniju un seno Šumeru. Vācu valodā vārda Uhr (izrunā Ur) sākotnējā nozīme bijusi loti seni laiki.

Arī visas ziņas, kuras mēs saistām ar Uri vārdu, at­tiecināmas uz ļoti seniem laikiem, vismaz pirms pēdējā leduslaikmeta. No Uri vārda radusies jau­nāka, grieķu mītos aprakstīta dievība - Urāns, kas būtu tulkojams kā Uri dēls (Uri jeb Ura āns).

Vēl piebildīsim, ka vārds uri skan visai tuvu itāļu oro - zelts, latīņu aurum - zelts, zelta laikmets. Uz šāda tulkojuma ticamību norāda grieķu teikas par pašu senāko - zelta laikmetu.

Lai cik kritiski vērtētu antīko autoru darbus par hiperborejiem, jāatzīst, ka, attīrot tos no pārspī­lējumiem, izskaistinājumiem un mistikas, iegūstam ļoti vērtīgas ziņas par mūsu zemi, tās viedajiem ļaudīm un senajām dievībām. Tā kā šīs ziņas iekļau­jas lielajās kopsakarībās, tad klusēt par tām vairs nedrīkst. Helēņi labi pazina Ēģipti, Indiju un citas kultūras zemes. Dziļā cieņa mūsu viedajiem sen­čiem pausta ne tikai seno autoru darbos, bet arī seno tautu mītos. Tā ir vēl viena būtisku pierādījumu kopa mūsu dižajai senatnei.

Senās sasaistes. Uz brīdi atgriežoties pie Zie­massvētku līnijas, jāpiebilst, ka I)A joslas austrumu mala sakrīt ar Kūras upes ieleju Aizkaukāzā un ka šīs upes grīvā pie ietekas Kaspijas jūrā ir izveido­jusies gara un šaura pussala - Kūras kāpa, visai līdzīga Kuršu kāpai. Šīs joslas rietumu malā, netālu no Erevānas, tālā senatnē bijusi Urartu valsts. Te atrodas Vana ezers. Varbūt Dižo svētvietu līniju vaja­dzētu saukt arī par Vanu līniju, jo Ziemeļeiropas senā­kos iedzīvotājus sauca par vaniem. Tomēr būtiskākās uz šīs līnijas ir ļoti senās un dziļās kultūrvēsturiskās saistības. To izpēte varētu dot nozīmīgas liecības par mūsu dižo senatni.

Valodnieki ir konstatējuši baltu valodu ietekmi senajā Šumerā un Babilonijā. Senie vietvārdi Erida un Engure saistīti ar šumeru - akādiešu eposos pie­minētajām dievībām Enki un Apsu. Te nevar un nedrīkst nepamanīt daudzās līdzības ar senām Lat­vijas svētvietām - Enguri un Apšuciemu, kur apses neaug. Vēl pārsteidzošāka ir ziņa par Dižo - Apsu seju. Kaut arī ziņas par Apsu ir visai trūcīgas, tās tomēr rāda ceļu turpmākiem atklājumiem aizvēs­turē.

Valstiskie veidojumi. Latvijas vēsturnieki daudzkārt izteikuši pārliecību un pat uzsvēruši, ka mūsu senči vēl līdz 9. - 10. gs. esot dzīvojuši pir­matnējās kopienās (LPE, 5. sēj., II d., 26. lpp. u.c. avotos). Līdz ar to viņu pasaules izpratne nevarēja pārsniegt vēsturnieku izdomāto kopienu ģeofi­ziskās robežas. Tāpēc jebkuras domas par jebkādu civilizāciju pirmatnējo kopienu zemē būtu jāvērtē kā nenopietnas.

Patiesībā jau pirms pēdējā starpleduslaikmeta leti pastāvēja kā vienota augstas kultūras tauta (vai vismaz cilšu kopa), senbaltu civilizācijas nesēja visā pasaulē. Šīs civilizācijas pēdas atrodamas daudzās vietās pasaulē. Tā 1998. gadā Rasma Rozīte no Peru atveda peruāņu zemnieka austu sedziņu, kuras orna­mentu ļoti grūti bija atšķirt no mūsējā. Tās ir atmiņas par leduslaikmeta vai pat senākām sasaistēm.

Pēdējos gadsimtos uzskatīja un vēl joprojām par civilizācijas pazīmēm uzskata dažādas lielas celtnes vai to paliekas, mākslas darbus un rakstu piemi­nekļus. Bet, ja padomā, tad nule minētais vērtējams kā civilizācijas vienkāršākās un virspusējās (pri­mitīvākās) izpausmes.

Civilizācijas patieso būtību labāk izteicis ame­rikāņu zinātnieks H. Morgans, proti, ka civilizācija ir sabiedrības attīstības pakāpe, kas nomaina me­žonību un barbarismu. No šā redzespunkta mūsu senču garamantu vēstījumi un dižie darbi ir daudz pārliecinošāki nekā citi līdz šim vispāratzīti seno civilizāciju pieminekļi. Minēšu dažas tiem rak­sturīgākās iezīmes.

Augsta gara kultūra. Indiešu profesors S. K. Ca- terdži un citi ievērojami ārzemju zinātnieki aplie­cina, ka latvju garamantas pauž augstāku morāli un ētiku nekā citi seno rakstu pieminekļi. Lai arī dainu vecums vērtējams pāri par 100 gt., tās vēsta vēl par daudz senākiem laikiem, kur iesniedzas arī baltu kultūras, civilizācijas un valodas sākotne.