Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Sauli Lielās dienas rītā, vērstas senču observato­rijas, piemēram, Tukumā (Kurzeme, 19 - 95), kā arī atklājas labākie skati no daudziem seniem svēt- kalniem.

Trešais nozīmīgākais Saules gada notikums bija Jāņi, kad Saule sasniedz savu augstāko punktu debesu velvē. Līniju ZR - DA virzienā, kas vieno Saules lēktu Ziemassvētkos ar Saules rietu Jāņos, varētu saukt par Dižo svētlīniju. Tās virzienā Lat­vijā likti daudzi svētakmeņi, tostarp uz balstiem novietotais milzīgais LTpsīšu akmens (Kurzeme, 13 - 83), kura virsma veidota kā mūza gulta. Tam, kas guļ šajā gultā, galva ir uz DA, bet kājas uz ZR. Lī­dzīgi veidoti senie svētkalni. Tāpat ZR - DA virzienā ir vērstas senajiem rituāliem paredzētās uzejas un noejas Lielajos Kangaros. Tādējādi gan dainas, gan simti seno svētvietu liecina par šā virziena lielo no­zīmi tāltālā senatnē.

Ziemassvētku līnija. Droši vien tā nav nejaušība, ka Pokaiņi vispirms teorētiski tika atrasti uz papīra, pētot lielo ZR - DA virziena svētvietu līniju Stok­holma - Ventspils - Pokaiņi - Minska (sk. 7. apcirkni). Turpinot šo līniju 4500 km uz DA no Pokaiņiem, šķērsojot Minsku un Erevānu, nonākam pie Persijas līča ZR gala - tagadējā Kuveitā. Te Eifratas upes krastos bijušas senās pilsētas Erida un lira. Viet­vārdi, kas saistīti ar Uri un Eridas vārdiem, atro­dami arī Baltijā.

Pirms apmēram 150 miljoniem gadu sākumā vie­notais pirmkontinents Pangeja sāka sadalīties. Uz dienvidiem aizslīdēja Antarktīda, Austrālija, Jaun­zēlande, uz rietumiem - Amerikas kontinents.

Ģeologi uzskata, ka kontinenti peld uz apmēram 70 km biezām plātnēm. Milzīgās pārvietošanās iemesls nav zināms. Tikai, ja izvērtējam daudzās kopsakarības, rodas iespaids, ka Pangejas sadalī­šana ir to apzinīgo būtņu veikums, kuras dainas dēvē par Dieva dēliem.

Pēdējo 100 miljonu gadu laikā uz mūsu planētas notikuši milzīgi pārveidojumi. Jau minētajai Pan- gejai sadaloties, radušies kontinenti, salas, okeāni un jūras. Tagadējais kontinentu un lielo salu izvie­tojums pakļauts likumsakarībām, kas, visai iespē­jams, norāda uz apzinīgu būtņu darbību. Šajā, at­ļaušos teikt, jaunajā plānojumā mūsu senču zeme ieņem izcilu vietu, kas saistāma ar tās lielo lomu vi­sas cilvēces vēsturē. Tā kā nule sacītais var likties pavisam neparasts, sniegsim secīgu šo ziņu izklāstu.

Zemeslodes plānojums. Kaut vai pavirši apskatot Zemeslodi, redzam, ka sauszeme aizņem tikai tās trešo daļu, turklāt tā izvietota pārlieku nevienmērīgi. Gandrīz pusi Zemeslodes aizņem Klusais okeāns, kurā sauszemes tikpat kā nav.

Ziemeļu puslodē izvietota lielākā daļa saus­zemes -100 miljoni km 2 un 155 miljoni km 2 okeānu un jūru. Dienvidu puslodē attiecīgi ir 49 un 206 miljoni km 2 .

Ievērojot to, ka Dienvidu puslodē atrodas Antark­tīda, var teikt, ka Ziemeļu puslodē ir trīs reizes vairāk cilvēka dzīvei derīgas sauszemes. Turklāt Ziemeļu puslode, kurā mēs dzīvojam, atrodas labā­kos apstākļos. Savā riņķojumā ap Sauli Zemeslodes ass ir pavērsta pret to tā, ka ziemā mūsu puslode saņem vairāk Saules gaismas un siltuma nekā

Dienvidu puslode savas ziemas laikā, bet vasarā tā sakarst mazāk.

Rūpīgāk ieskatoties kontinentu sadalījumā un atveidā, var atrast vēl interesantākas sakarības. Pieņemot, ka visa Zemeslodes platība ir 10 vie­nības, sauszemes platība Dienvidu puslodē aizņem lvienību, toties Ziemeļu puslodē - 2, bet ūdeņi attiecīgi 4 un 3 vienības. Vēl pārsteidzošāks ir saus­zemes sadalījums.

Trīs vaļi. Zemeslodes kontinentu izvietojums nebūt nav nejaušs, bet pakļauts noteiktam trīs­daļīgam plānojumam. To nosaka trīs meridiāni, kas savstarpēji cits pret citu nobīdīti par 90°. Dažas senās leģendas tos dēvē par trim vaļiem, citas - par trim ziloņiem vai trim bruņurupučiem, uz kuriem balstoties pasaule. Baltija un Grieķija atrodas uz Centrālā jeb Galvenā meridiāna, Amerika uz rie­tumu, bet Japāna un Austrālija uz austrumu meri­diāna.

Pasaules meridiāns jeb Galvenā līnija.

Ieskatīsimies pasaules kartē. Lielākā daļa sausze­mes apvienota triju kontinentu - Eiropas, Āzijas un Āfrikas - blokā. Sā bloka galējais ziemeļu punkts - Nordkaps ir Skandināvijas un Kolas pussalas savie­nojumā, kas atbilst 25. austrumu garuma un 71. zie­meļu platuma grādam. Āfrikas kontinenta dienvidu gals atrodas 12 tūkstoš kilometru uz dienvidiem no šā punkta. Senie zintnieki iedomāto Z - D līniju, kas šīs vietas savieno, uzskatīja par Zemeslodes Galveno līniju (zinātniskāk būtu teikt - Galveno meridiānu). Tās garums tuvs Zemeslodes diamet­ram (12 756 km), dabā tā iezīmēta ar senām svēt­vietām. Sī līnija šķērso visas trīs Baltijas valstis, kā arī Somiju un Grieķiju.

Nav brīnums, ka šīs sakarības var ieraudzīt mūs­dienās, vērojot labas kartes. Pārsteidzoši ir tas, ka mūsu senči šīs sakarības zināja jau pirms simttūkstoš gadiem. Viņu zināšanas apliecina īpaši uzbērtie svēt- kalni, noteiktās vietās novietotie svētakmeņi. Tā, piemēram, Latvijas teritorijā mūsu senči šo līniju atzīmējuši, ne vienu reizi vien iekārtojot uz tās lielas svētvietas Zilajā kalnā (Valmieras rajons) un arī novie­tojot noteiktās vietās izcilus sava laika veidojumus - Meļķītāru akmeni (Aizkraukles rajons), Māras akmeni pie Kvēpenes (Cēsu rajons) u.c.

Vēl Latvijā uz Galvenā meridiāna pie senas ap­dzīvotas vietas Idus atrodas Pantenes Pujēnu svētvieta. Savukārt Grieķijā, Krētas salās, atrodas Idus kalns. Kā stāsta grieķu mīti, tieši šeit, Idus kalna pakājē Diktēs pakalnā, dzimusi sengrieķu augstākā dievība un dievību Panteona (visu dievību tempļa) valdnieks Zevs. Pievērsīsim uz­manību tam, ka par Zeva dzimšanas vietu izvēlēta nevis Idus kalna virsotne, kā tam vajadzētu būt at­bilstoši seno laiku tradīcijām, bet gan pakāje, kas atrodas uz jau minētā pasaules Galvenā meridiāna. Tas vedina domāt, ka Zeva dzimšanas vieta pakārtota Latvijas Pantenes Pujēnu svētvietai, kas atrodas ielejā pie jau minētā Idus. Šo vietvārdu vai' tulkot ar turp­mākajā tekstā pieminētās japāņu valodas palīdzību. Iegūstam lielisku atbilstību gan Latvijas, gan Grieķijas Idum, jo vārds Idus nozīmē - Vieta, kur dzimst (dievība).

Tātad transkontinentālajā svētvietu kopumā noteicošā vieta bijusi mūsu zemes svētvietām. Tā kā šī sasaiste veidota pirmsleduslaikmetā, arī šis japāņu vārds radies un ienests senajā Helladā pirms leduslaikmeta.

Pasaules Galvenās līnijas svētvietas atrodas ne tikai Latvijā. Minēsim vēl kaut vai Suure - Jaani svētvietu Igaunijā un Ģedimina kalnu - īpaši uz­bērtu pauguru Viļņā.

Galvenā līnija nebūt nav tik šaura un tieva kā taisni nostiepta vijoles stīga. Tā salīdzināma ar sta­rojuma joslu vai upi. Galvenos punktus vieno viegli viļņots līklocis. To, ka mūsu tālie senči izprata mi­nēto plūsmu fizikālos pamatus, apliecina arī tie vie­tu nosaukumi, kas šim vilnim pieskaras, kā Vilnius (Viļņa) Lietuvā un Viljandi (Vilande) Igaunijā.

Nosakot uz kartes minēto svētvietu ģeogrāfiskos garumus, jāsecina, ka pasaules Galvenais meridiāns ir josla, kuras viduslīnija atrodas 25° 06' austrumu garumā.

Mēness joslas. Ziemeļu puslodē Galveno meri­diānu šķērso trīs nozīmīgas joslas, kas atbilst ģeo­grāfiskajām paralēlēm. Ģeofizikālā skatījumā šīs joslas saistāmas ar Zemeslodes šķēlumiem R - A virzienā pa ģeogrāfiskajiem platuma grādiem jeb paralēlēm. Matemātiski tās izsakāmas ar Mēness diametru.

Pirmajā šķēlumā varētu precīzi ievietot Zemes pavadoni Mēnesi. Attiecīgi otrās joslas šķēluma dia­metrs būtu tik liels, ka atbilstu divu, bet trešās - trim Mēness diametriem. Tā nebūt nav tikai iedo­māta konstrukcija. Aprēķini rāda, ka šīs joslas at­bilst kritiskiem spriegumiem, mainoties Zemes­lodes rotācijas ātrumam. Turklāt katra no šīm jos­lām sakrīt ar lieliem ģeofiziskiem veidojumiem.