Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Vienkārši aprēķini rāda, ka šīs Galvenās para­lēles atbilst ziemeļu platuma 85°, 57° un 35° pa­ralēlei. Tādējādi mūsu zemi šķērso Centrālā para­lēle un ne tikai - mūsu zeme atrodas Centrālā meridiāna un nozīmīgās Baltijas jeb Baltās para­lēles joslu krustpunktā.

Šīm paralēlēm atbilst lielu ģeoloģisku izmaiņu joslas. Ziemeļu joslu iezīmē Ziemeļu Ledus okeāna robežas, Centrālo - Baltijas jūra un tās piekraste, bet dienvidu joslu - Vidusjūra. Centrālais krustpunkts nosaka Latvijas īpašo vietu Zemeslodes enerģētiskajā tīklā. Te atrodas vissenākās kultūras zemes.

Jau teicām, ka Pangejas pirmkontinents šķēlies R - A virzienā. Tas sadalījies tieši pa nule aplūkoto trešo joslu.

Par Baltijas un Baltās jūras veidošanos šādi pētī­jumi, cik zināms, pagaidām vēl nav veikti. Bet, tā kā aprēķini rāda bīstamo šķēlumu zonu, tad ar visai lielu pārliecību varam pieņemt, ka arī šīs jūras veidojuši no pirmkontinenta atšķelto daļu pārvietojumi.

Latvijas atrašanās sevišķā Zemeslodes vietā, divu paaugstināta līmeņa bioenerģētisko plūsmu krustpunktā, nosaka tās augsto bioenerģētisko starojumu un līdz ar to dabas īpašības. Šie fizikālās dabas apstākļi izsenis veicinājuši cilvēku darbī­gumu un augstās garīgās spējas. Tas arī izskaidro, kāpēc tieši šeit attīstījušās senās civilizācijas un radījušas izcilus kultūras pieminekļus. Latvijā to apliecina dižās svētvietu sistēmas, pārsteidzošie atradumi Dobeles Pokaiņos, Sunākstē, ap Smilteni, Talsu novadā, kā arī citās senajās svētvietās.

No šejienes nākuši gara gaismas nesēji - pasaules seno civilizāciju radītāji. Šis apgabals saistāms ar senās dievības Uri sekotāju - Uri ānu darbību. Go­dinot vinu veikumu, senie astronomi šo vārdu un citus vārdus, kas senatnē atradušies šajā apgabalā, iemūžinājuši debesīs - Oriona zvaigznāja nosau­kumā un tā spilgtāko zvaigžņu vārdos.

Galvenais meridiāns vienlaikus ir arī centrālā ass trīsdaļīgai svētvietu līniju struktūrai. Senie cilvēki to zināja un attēloja ar īpatnu zīmi (sk. zīm.) - trim stāvām līnijām, kas saiet vienā punktā. Dabā šīs daudzu tūkstošu km garās līnijas atzīmētas ar svēt­vietu kopām. Līniju, kas veido minētās struktūras rietumu daļu, dēvēsim par Māras līniju, bet austru­mu - par Laimas līniju.

Māras jeb Rietumu līnija šķērso Tunturi kal­nus, Igaunijā - Hāpsalu, Latvijā - Enguri un Pokai- ņus, Grieķijā - Olimpa kalnu un Delfu svētvietu ar Apollona templi. Sasaistes vietās ir senas, nozī­mīgas un apzinīgu būtņu veidotas svētvietas, do­mātas galvenokārt likteņa vadīšanai.

Laimas jeb Austrumu līnija šķērso Tunturi kalnus, Baltijas augstāko kalnu Lielo Munameģi, Alūksni, Sauleskalnu pie Krāslavas un Gīzas piramīdas Ēģiptē. Domu par Laimas - likteņa lē­mējas līniju apliecina arī jau minētais Lielā Muna- meģa vārda tulkojums.

Šā kalna nosaukuma Suur Munameģi pirmo vārdu mūsdienās tulkojam kā dižs, varens, liels, taču tā senais vārds bija Saule. Bet Laima ir Saules dievišķā izpausme. Gaišreģe, kas to nezināja, šo līniju redzēja zeltainā Saules krāsā, un tas arī apliecina nule izteiktās domas.

Vēl jāpiebilst, ka visu triju minēto līniju svētvie­tas saistītas gan savstarpēji, gan ar citām svētvie­tām un to lielajām grupām Somijā, Latvijā un Grieķijā. Piemēram, mūsu dižās svētvietas Pokaiņu centra meridiānam pakārtotas Apollona un Asklē- pija senās svētvietas Grieķijā, Peloponēsas pussalā.

Gan no nule teiktā, gan vēl jo vairāk - no turpmākā teksta ir secināms, ka mūsu senči ļoti labi un pre­cīzi apzinājās Zemeslodes enerģētisko joslu krust­punktu vietas. Pirms pēdējā leduslaikmeta viņi tajos izveidoja senās svētvietas. Tātad svētvietu iekārtošanu noteica kāds šobrīd vēl neapzināts, bet ļoti svarīgs virsuzdevums. Te gan jāpiebilst, ka pa­gaidām apskatītie divi meridiāni ir tikai daļa no mūs vienojošo svētvietu līniju sistēmas.

Tunturi. Atcerēsimies, ko latvju dainas stāsta par Ziemassvētkiem. Tās vēsta, ka šajā laikā Dievs piedzima, kas savukārt norāda uz Saules jauno gai­tu debesīs. Somijā par to saglabājies ticējums, kas laika gaitā pārtapis stāstā par ļoti jauna personāža - Santa Klausa jeb Ziemassvētku vecīša piedzimšanu Tunturi tundrā.

Vārds tunturi tiešā tulkojumā no somu valodas nozīmē kailie' kalni, bet senākais un pareizākais šā vārda skaidrojums, šķiet, būtu tunt Uri, t.i., vieta, kur parādās dievība Uri. Tunturi ir plašs apgabals polārā loka (66° 33') un Pasaules meri­diāna krustojumā. Ievērojamākās vietas ap 67° ir Illas tunturi - Dievības kalns (740 m vjl.) un Kumpa tunturi - Sabērtais kalns (aiz 583 m vjl.). Uz 67. pa­ralēles, t.i., aiz polārā loka, atrodas Puha tunturi - Svētais kalns (539 m vjl.), kura pakājē Saule parā­dās drīz pēc Ziemassvētkiem, bet no paša kalna tās pagriezienam jābūt redzamam jau Ziemassvētkos.

Mātes zeme. Daudzu ievērojamu svētvietu at­rašanās uz minētām trim līnijām liecina par ievē­rojamu zinātnes un kultūras līmeni pirmsleduslaik- metā. Eiropas nozīmīgāko svētvietu saistība un tām pakļautās Laimas un Māras līnijas liecina, ka šīs vietas veido vienotu pirmsleduslaikmeta sistēmu.

Šīs zināšanas nākušas no mūsu senču - Ietu zemes. Par viņu intelektu un gudrību stāsta daudzi antīko zinātnieku darbi un dažādi mīti, to apliecina arī vietvārdi un senie svētakmeni, lielo dievību - Lielā

Tēva, Mātes un Dēla - savstarpēji saistītās svētvietu kopas. Gadu tūkstošu laikā galvenās sasaistes bija zudušas un saglabājušies tikai to atspulgi. Tēva - senās dievības Uri - parādīšanās vieta bijusi tagadējā Somijā. Pati galvenā - Mātes vieta ir mūsu senču zemē, Dēla vieta - Dēlas (Dēlos) salā Grieķijā.

Par Mātes zemi izsenis saukta tagadējā Vidzeme, Latgale un Dienvidigaunija, ieskaitot Lielā un Mazā Munameģa augstienes. Te arī sākas Mātes upe - Emajegi. Atcerēsimies, ka mūsu senči Mātes klēpi uzskatīja par pašu svētāko vietu, kur attīstās dzīvība. Tātad pasaules mērogā tāds gods bija mūsu zemei.

Nekur citur pasaules garamantās tik ļoti nav iz­celta mātes loma kā latvju dainās. Un kā aplieci­nājums nule teiktajam jāpiemin, ka vēl 13. gs. sā­kuma dokumentos Romas pāvests Innocentijs III mūsu zemi dēvēja par Svētās Mātes zemi atšķirībā no Jeruzalemes - Dēla zemes.

Patiesībā īstā Dēla zeme ir Dēlas sala Grieķijā, kur mītos minētā Lēto dzemdēja savu dēlu Sauli - Apollonu.

Tātad Galvenais meridiāns, kas šķērso senās die­vības Uri dzimšanas vietu Tunturi kalnos, saistīts ar Dievu Tēvu, Lēto zeme ir Mātes zeme, Dēlas sala - dēla Apollona dzimšanas vieta. Centrālā līnija ir dievību līnija, to varētu saukt arī par Dieva līniju.

Tāpat kā mūsu senču dižās svētvietas, arī Ēģip­tes piramīdas nav celtas, kur pagadās, tās būvētas stingri noteiktās vietās un ietilpst visu Zemeslodi aptverošā seno svētvietu sistēmā. Šī līnija iezīmē lielo upju ielejas Eiropā un Āfrikā. Ēģiptē Gīzas pira­mīdas celtas uz Laimas līnijas un Pasaules meridi­āna austrumu joslas. Ģeogrāfiski šī vieta atrodas uz 31°10' austrumu platuma grāda. Tas pilnīgi sakrīt ar Nīlas, Dņepras, Veļikajas un Volhovas upju ielejām un šķērso Daugavu ļoti nozīmīgā ģenerālvirziena pagrieziena vietā pie Bešen- kovičiem.

Lielās transkontinentālās svētvietu līnijas nebūt nav tikai teorētiski iedomātas ģeometriskās kon­strukcijas. Uz šīm līnijām atrodas kopēji kultūras centri. Šīs līnijas salīdzināmas ar stariem - gaismas ceļiem, pa kuriem senbaltu civilizācijas sūtņi devās kā gara gaismas nesēji uz citām zemēm un pat kontinentiem. Tā Māras līnija liecina par Apollona, Artemīdas un Asklēpija saitēm ar mūsu zemi. Cen­trālais meridiāns ir kā centrālais gaismas stars, pa kuru uz dienvidiem devās Artemīdas un Apollona māte Lēto. Par nule minētajiem varoņiem un mūsu senču sasaistēm ar seno Hellādu sk. 2. apcirknī.