Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Latvija ir pārbagāta ar zemes veidojumiem, kuru izcelsme nav attiecināma uz pēdējiem 13 gt., bet meklējama pirms pēdējā leduslaikmeta. Vēl jo vairāk tas jāsaka par lielajām svētvietu sistēmām. Sa­glabājušies arī daudzi pirms pēdējā leduslaikmeta apstrādāti svētakmeņi, kā arī citas materiāla rakstura liecības.

Ko stāsta senās skulptūras. Dobeles Pokaiņos, Idus Pantenē un Ramatas novadā (abas atrodas Valmieras rajonā) un citur atrastas daudzas akmens skulptūras, kas, mūsuprāt, uzskatāmas par pirmsleduslaikmeta mākslas darbiem.

Šo darbu veidols un sīkdetaļas pārliecinoši rāda, ka tie ir cilvēku apzinātas rīcības, nevis dabas spēku radīti. Dažos darbos saskatāmi dzīvnieku vai cil­vēku atveidi, bet ir arī tādi, kuru nozīme pagaidām nav apjēgta. Vairākas skulptūras veidotas ar mums neizprotamiem paņēmieniem.

Vēl jo grūtāk iedomāties dažu veidojumu nozīmi. Piemēram, atrasti akmens diski, kas varētu būt mūsu Galaktikas atveids.

Ārzemju zinātnieki šādus darbus vērtē ļoti aug­stu. Latvijas arheologi pagaidām atturas no šādu priekšmetu vākšanas, tāpēc tie parasti nonāk ga­dījuma cilvēku rokās. Tā Pokaiņos vien pēdējo gadu laikā nozagti vairāki tūkstoši vērtīgu, ļoti senu mākslas darbu.

Interesantākais no tiem ir vidēji ap 30 x 20 x 15 cm. Skatot vienu un to pašu veidojumu no dažādām pu­sēm, katru reizi redzam kaut ko citu. Pokaiņu skulp­tūrai, no vienas puses, saskatāma līdzība ar Kro- maņonas cilvēka, no otras - ar zirga, no trešās - ar delfīna galvu. Ārzemju arheologi šādu tēlniecības veidu dēvē par polieikoniju. Tas raksturīgs vecākā akmens laikmeta paleolīta vissenākajam posmam.

Senās skulptūras ir rūpīgi apstrādātas. Tās lie­cina gan par senču spējām ļoti dziļi ielūkoties senat­nē un izprast notikumu gaitu, gan arī par izteiktām garīgām izjūtām un māksliniecisko prasmi. Šiem mākslas darbiem ir liela vērtība ne tikai senuma, bet vēl jo vairāk tajās ielikto izcilo zināšanu dēļ. Arī šīs skulptūras liecina par tāltālo senču augsta­jām zināšanām.

Līdz šim visas Latvijā uzietās senās skulptūras atrastas tuvu zemes virskārtai. Tātad vēl samērā nesen tās lietotas kādām mums neizprotamām va­jadzībām.

Attīstības simboli. Domājams, ka minētie gal­vu atveidi simbolizē saprāta attīstību uz Zemes. Senākais kolektīvais saprāts veidojies ūdenī. Vēl tagad delfīna uztveres spējas un intelekts, kā arī runas ātrums vairākkārt pārspēj cilvēka spējas. Latvju pasakas un dainas saglabājušas atspulgus par jūras ļaudīm:

Kur tu augi, smuks puisīti, Ka es tevi neredzēju ? Es uzaugu uz akmeni Dziļā jūras dibinā.

Klaustiņa krājums, Nr. 122 v (226,141)

Līdzīgas dainas ir arī par jūras meitām. Franču pa­sakās šos jūras ļaudis sauc par morgeniem, kas sen- franču valodā norāda uz rītu, t.i., saprāta ritu uz Zemes­lodes. Morgeniem bijuši dzelteni mati un zilas acis.

Par zirgu (kumeļu) runā daudzas dainas. Piemē­ram, daina par bāliņu, kas dodas karā, saka:

.. .Kad es pats nepārnākšu, Sagaid' manu kumeliņ! Sagaid' manu kumeliņ, Gar jūrmalu pārnākam. Tas nebija kumellnis, Tā bij' brāļa dvēselīte.

Delfīna galva. Ir zināms, ka delfīnu priekšteči pirms simt vai vēl vairāk miljoniem gadu bijuši saus­zemes dzīvnieki. Tad kādu, vēl neizdibinātu iemeslu dēļ tie pielāgojušies dzīvei jūrā. Atmiņas par šo lielo pārvērtību jaušamas ne tikai latviešu un lietuviešu, bet arī Amerikas tautu garamantās. Tās stāsta, ka jauna meitene vai puisis devušies uz pastāvīgu dzīvi jūras dzelmē. Zinātne pie šādiem slēdzieniem nonāca tikai pirms gadu simteņa, toties mūsu senči to zināja jau tāltālos aizlaikos. Tas lieku reizi liecina, ka visām garamantām atro­dams savs materiāla rakstura pamatojums.

Vēl piebildīsim, ka nule minētā skulptūra, sākot no 1995. g., vairākas reizes rādīta TV pārraidēs. To redzējuši visai cienījami vēsturnieki, bet neviens no viņiem nespēja vai nevēlējās tuvāk pētīt šo tālās senatnes mākslas darbu.

Svētvietu kopas un sistēmas. Gandrīz visi aiz­laiku mākslas darbi atrasti seno svētvietu tuvumā.

Savukārt apstrādātie svētakmeņi veido svētvietas, kuru plānojums un izmēri iekļaujas zināmās likum­sakarībās. Likumsakarības atrodam arī seno svēt­vietu kopu savstarpējos attālumos un plānojumos. Tos vieno lielās svētvietu līnijas, un dažas no tām iet pāri kontinentiem. Tas viss nepārprotami liecina, ka senču svētvietas veidoja nejau savrupas pirmatnējās mežoņu kopienas, kā to uzskatīja līdz šim, bet gan civilizācijas ar globālu ietekmi.

Paskaidrosim, ka ar jēdzienu senās svētvietas jā­saprot tādas vietas, kas domātas cilvēka garīgās un fiziskās veselības kopšanai un attīstībai. Šeit nav jāmeklē īpaša līdzība ar pēdējos gadu tūkstošos izvei­doto jauno reliģiju baznīcām, mošejām, tempļiem u.c. kulta vietām, kas paredzētas tikai Dieva vai dievību pielūgšanai un ar to saistītajiem rituāliem. Dainas rāda, ka mūsu senči Dieva vārdu pazina jau desmi­tiem tūkstošu gadu pirms krustnešu iebrukuma.

Darbu apjoms. Lielo zemes darbu un svētak- meņu daudzuma vērtējumus tuvāk aplūkosim nākamajos apcirkņos. Pat ļoti pieticīgi vērtējumi liek domāt, ka kopējais minēto darbu apjoms pārsniedz miljardu darba dienu.

Šobrīd valda uzskats, ka lielie zemes darbi sais­tāmi ar zemkopības sākumiem, bet akmeņi likti bronzas un dzelzs laikmetu mijā. Nule minētais darbu apjoms rāda, ka šādi uzskati ir nekorekti. Pat, ja visa senā Eiropa to vien darītu, kā veidotu mūsu zemes svētvietas, tad vēl šodien tās nebūtu gatavas. Materiālās liecības kalpo par neapgāžamu pierā­dījumu šajā grāmatā attīstītajai domai, ka civilizēti cilvēki mūsu zemi apdzīvoja jau iepriekšējos starp- leduslaikmetos.

Uzlecošās Saules zeme atrodas no Latvijas 10 tūk­stošu km attālumā. Grūti, pat ļoti grūti iedomāties saistības ar senjapāņiem - citas rases un ļoti at­šķirīgas valodas ļaudīm. Varam minēt dažas lat­viešu un japāņu līdzīgās īpašības - čaklumu, dabas mīlestību, pienākuma apziņu un pat apbrīnojamu pašaizliedzību, aizsargājot dzimteni. Vēl jo vairāk, daudzas ziņas liek domāt, ka Ietiem un senjapāņiem tālajos aizlaikos bijusi ilgstoša saskare. Šādas, tur­klāt pietiekami spilgtas, liecības atrodam gan abu tautu garamantās, gan vietvārdos, gan arī dzīves­ziņās.

Vispirms salīdzināsim garamantās vēstīto. Sa­līdzinot pašus senākos japāņu mītus ar mūsu dai­nām, atrodam līdzības, kas liek domāt, ka senbal- tiem un senjapāņiem kontakti bijuši ne tikai pirms pēdējā starpleduslaikmeta, bet, iespējams, pat vēl senāk.

Sevišķu interesi izraisa vārda daina tulkojums - liela dievišķa spēka pilni vārdi. Jāpiebilst, ka vār­dam daina var atrast skaidrojumus ari citās valodās un visi tie liecina par jauku vai noslēpumainu dzies­mu. Tomēr jāatzīst, ka vislabāk dainu būtību izsa­ka japāņu skaidrojums.

Mūsu dainas par putniem piemin putnu vārdos nosauktos zintniekus. Japāņu hieroglifu tulkojumi ne tikai saskan, bet arī papildina dainās pausto.

Līdzīgās garamantas. Japāņu mīti vēsta par atdzimstošo dievību - radītāju Okuninusi. Viņu no­galina brāļi, uzveļot no kalna akmeni. Šis mīts ir ļoti līdzīgs vairākām latvju teikām par zintniekiem (teikā - skroderiem), kas gājuši bojā līdzīgā veidā.

Citi viņu mīti vēsta par Okuninusi iespiešanu ozola šķeltnē. Līdzīgi mūsu dainas vēsta par Ausekļa ieslodzīšanu ozola kambari (sk. 5. apcirkni).