Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Virs Apsu apglabājuma vietas Eija uzceļ laulību svētnīcu (1,71). Atzīmēsim, ka arī Pokaiņos saglabā­jusies atbilstoši senajiem paradumiem iekārtota lau­lību vieta. Šajā ielejā ir likti ari akmeņu krāvumi - domājams, apglabājumu vietas.

Eposs tālāk vēsta, ka Eija uz Apsu apglabajuma

vietas veic rituālu dzimumaktu ar savu sievu. Viņiem piedzimst dēls - briesmonis Marduks, kuram ir Apsu spēks (I, 75 - 90). Marduks nav līdzīgs cilvēkam, viņš ir pūķis, kas spļauj uguni (1,91 - 98). Iespē­jams, ka te jau meklējama norāde uz kādām tehnis­kām ierīcēm. Eposa stāstījumā vairāk jaušamas at­skaņas par akādiešu cīņām ar baltu senčiem.

Apsu atraitne Tiamata sāk cīņu ar pūķi Mar- duku. Cīņas apraksts, kuram veltīta eposa lielākā daļa, liek domāt nevis par dievību, bet gan par divu karapulku cīņu. Marduks uzvar, pēc tam izdara rituālu slepkavību - pāršķeļ Tiamatai galvu un viņas ķermeni sadala gabalos. Vēlāk pats brauc pa debesu velvi (IV 142 - 146).

Materiālās liecības. Tad dievībai pielīdzinātais valdnieks Marduks noteicis izmērus un radījis divus dievību'pirmtēva Apsu portretus - vienu de­besīs, otru uz Zemes. Pēdējais, kas savā būtībā ir svētvieta, nosaukts par Ešarru. Burtiskā tulkojumā tas nozīmē - mītne (svētvieta) daudziem. Vārda sakne šar apzīmē skaitli 3600, kas atbilst akmens krāvumu skaitam Pokaiņos Dižās sejas veido­šanas laikā. No tā var spriest, ka Pokaiņu senatne iesniedzas visai tālu iepriekšējā starpleduslaik- metā. To apliecina arī tie daudzie atradumi šajā vietā, kuri uzskatāmi par pirmsleduslaikmeta da­rinājumiem.

Vēl jāpiebilst, ka no teksta izriet abu seju veido­šanas secība. Pirmais Apsu attēls veidots debesīs, bet attēls uz Zemes ir pirmā atspulgs.

Lai cik neticami skan ziņas par Marduka ceļo­jumiem izplatījumā un tur veiktajiem darbiem, tie tomēr ir notikuši. Tūkstoš reižu palielinātais cilvēka sejas attēls Pokaiņos ir pats lielākais šāda veida mākslas darbs uz Zemeslodes.

Veidojums uz Marsa. Saules sistēmā - uz Marsa - atrasts vēl viens līdzīgs veidojums, kas ir apmēram 10 reižu lielāks par Pokaiņu Dižo seju.

1971. g. ASV starpplanētu aparāts Mariner-9 foto­grafēja Marsa virsmu. Izpētot fotogrāfijas, zinātnieki atrada pārsteidzošu veidojumu - Marsa Dižo seju. Ne vien toreiz, bet vēl tagad daudziem ziņa par izcilo veidojumu šķiet neticama. Tikai pēc 28 gadiem, proti, 1999. g., izdevās atrast Dižo seju uz Zemes.

Abi šie veidojumi, kaut tie nav līdzīgi, aplūkojami kopsakarībā, tad pavērsim jaunu lappusi ne tikai Lat­vijas, ne tikai pasaules, bet arī visas Saules sistēmas vēsturē.

Var jau būt, ka tā ir tikai nejauša sakritība, bet visai līdzīgi skan planētas Marsa un senajās leģen­dās minētā Dižo seju veidotāja Marduka vārds. Savukārt Marduka vārda otrā daļa skan visai tuvu somugru senās dievības Uko vārdam.

Lidojums kosmosā. Vairākas latvju pasakas, būtībā teikas, saglabājušas visai nepārprotamas ziņas par mūsu senču lidojumiem kosmosā. Nav arī nemaz tik nejauši tas, ka tieši Ansis Lerhis-Puš- kaitis (1859 - 1903), kas dzīvoja Anneniekos un Džūkstē, tātad samērā netālu no Pokaiņiem, pie­rakstījis pasakas, būtībā teikas, par milzu galvām. Tās neapšaubāmi vēsta par Dižo seju, kura spēj dot padomus. Tādējādi atkal redzam, ka latvju gara­mantas, to atspulgi citu seno tautu mītos un paši jaunākie zinātnes un tehnikas sasniegumi cits citu papildina, turklāt precīzi un bez pretrunām.

Pokaiņu Dižajai sejai vienlaikus ir vairākas saistības. Tā atrodas gan uz Dižo svētvietu līnijas, gan uz Galvenā meridiāna Zilās jeb Māras līnijas, kas vieno seju un Enguri. Bet pati seja raugās nedaudz vairāk uz ziemeļaustrumiem - uz Apšuciemu.

Liecības uz Zemes. Lai izveidotu Dižo seju Pokaiņos, vajadzēja veikt vismaz ap 0,3 miljoni m 3 zemes darbu. Lai uzbūvētu 10 reižu lielāku vei­dojumu uz Marsa, bija jāveic 10x10x10 = 1000 rei­žu lielāks darba apjoms. Mūsdienu zinātne un teh­nika vēl nav spējīgas pat nosūtīt cilvēku uz Marsu, kur nu vēl veikt milzu būvdarbus.

Šobrīd zinātne vēl nespēj noteikt Pokaiņos at­rasto veidojumu vecumu. Tomēr daudzu atradumu vērtējumi liek domāt, ka tie tapuši jau pirms pēdējā leduslaikmeta. Kopējais secinājums ir šāds: gan materiālas dabas liecības, gan latvju pasakas, gan šumeru eposs vēsta kaut pārsteidzošas, tomēr ziņas, kas cita citu apliecina.

Apsu vārds. Senie mīti Apsu saista ar dziļo pa­zemes ūdeņu okeānu. Tas jāsaprot simboliski kā norāde uz šā tēla ārkārtīgi lielo senumu. Apsu vār­dam nav skaidrojuma ne Eiropas, ne Tuvo Austrumu tautu valodās. Tomēr tādu, turklāt ļoti pārsteidzošu atrodam senjapāņu valodā. Apsu nozīmē - seja (gal­va), kas gul zemē. Apsu vārdu sastopam arī vairākos vietvārdos Baltijā. Latvijā bez Apšuciema ir vēl viens vietvārds, kas būtu saistāms ar dievību Apsu. Ogres rajonā ir upīte Abza. Suntažos pie tās ietekas Juglā senatnē bijusi svētvieta.

Vēl viena svētvieta ir Igaunijā - Hāpsalu. Šim vietvārdam nav tulkojuma igauņu valodā. Bet Apsu vai tam līdzīgas saknes varētu meklēt senja­pāņu valodā.

Eijas vārds. Arī Apsu slepkavas Eijas vārdam tulkojums rodams japāņu valodā, un tas nozīmē liktenis vai precīzāk - likteņa bulta. Šajā tulkojumā jaušama saistība ar vēlākos gadu tūkstošos ievie­sušos uzskatu, ka gaišo cilvēku bojāeja ir likteņa lemta. Ļaunie valdnieki vienmēr centušies to atbalstīt.

Sumerologi Eengures vārdu saista ar Apsu un upes un okeānu ūdeņu valdnieka - dievības Enki svētvietu senajā Mezopotāmijā. Eengures vārda otrajā daļā saklausāms vēl senākas dievības Uri vārds.

Apsu, Enki, Eengure, Eridu un Marduks kā Een­gures valdnieks daudzkārt pieminēti seno šumeru un babiloniešu tekstos. Šajos tekstos vairākkārt pieminēts arī dzintars, kas Babilonijā un tās kai­miņzemēs nemaz nav atrodams.

Līdzīgi šumeru Eengurei skan apdzīvotas vietas vārds Engure Talsu rajonā. Engure Latvijas teri­torijā ir lielo, turpmāk aprakstīto trīsstūru virsot­ne. Engures novadpētniece Vera Irbe bijušā Engu­res ezera gultnē atradusi senās, domājams, Uri svētvietas paliekas. Skatot visas šīs saistības kop­sakarībā, jāsecina, ka minēto indoeiropiešu tautu senatnē pierakstītie teksti attiecināmi uz pirms­leduslaikmeta notikumiem arī mūsu zemē.

Anu un Urāns. Šumeru eposos daudzkārt pie­minēts debesu un pārējo dievību valdnieks Anu. Citos avotos viņš minēts kā senās Uri pilsētas vald­nieks. Par Uri kulta sākumiem un tam veltītām svētvietām Baltijā jau rakstījām. Anu radīja septi­ņus briesmoņus (I, 28 - 40). Anu ne tikai pēc sava vārda, bet arī pēc savas būtības atbilst grieķu mītos pieminētajai senākajai dievībai Urānam. Arī tas ra­dīja daudzus briesmoņus. Tāpēc Anu saistāms ar grieķu mītos minēto Urāna valdīšanas laiku.

Šajos mītos izpaužas ziņas par senatnē vienoto Baltiju, Grieķiju un Tuvajiem Austrumiem. Vēlāk Uri vietā nāk visai nežēlīgā dievība Erra, no kā vēlāk radās Eridanas vārds, kas saistāms ar tagadējo Latvijas teritoriju. Par notikumiem, kas ar šiem vārdiem saistīti, vairāk uzzināsim nāka­majā apcirknī.

Mēness novietošana. Nākamajās eposa noda­ļās aprakstīti Marduka darbi. Viņš ievieš gada dalī­jumu 12 mēnešos, kas apkopoti pa trim. Eposa piek­tajā daļā aprakstīta Mēness novietošana orbītā un tā kustības noregulēšana. Vēl tikai jāpiebilst, ka ne Marduku, ne Erru, ne citus eposos minētos vald­niekus nevar uzskatīt par fiziskām personām, tie ir sava laika simboli.