Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Citi japāņu mīti stāsta par Saules dievības Ama- terasu slēpšanos Debesu grotā. Visai līdzīgas ir da­žas latvju dainas. Pokaiņos atrastie sirdsveida ak­meņi atgādina seno japāņu tēlus, kuriem ir sirds­veida galva.

Japāņiem un latviešiem ir vēl kāda ļoti sen radu­sies līdzība tajos mitoloģiskajos uzskatos, kurus pie­ņemts dēvēt par Saules kultu. Viņiem Saule - Ama- terasu ir sintoisma augstākā dievība. Dievību Idza- nagi izglābj no mirušo valstības (Jomikuni), un pēc izglābšanās viņš veic attīrīšanās rituālu, kurā no ūdens šļakatām piedzimst Saules dieviete Ama- terasu, vētras dievs Susano un Mēness dievs. Ko- dziki mīts tālāk stāsta, ka vēlāk vētras dievs Su­sano aizvaino Amaterasu un tāpēc viņa, t.i., Saule, noslēpjas alā, atstājot pasauli tumsā. No grotas viņu izvilina ar sarežģītu rituālu. Šajā rituālā tiek pieminēta gaiļa dziedāšana, svētie koki un dejota rituāla deja. Tā nonākam pie vēl vienas lielas līdzī­bas ar japāņiem - proti, abām tautām saglabājušās līdzīgas atmiņas par kādu ārkārtēju, senu kosmisko katastrofu.

Šādas un citas līdzības, kādas ir vērojamas starp mums un japāņiem, nav atrodamas ne korejiešu, ne mongoļu, ne citu Austrumu un Vidusāzijas tautu mītos. Šī sasaiste liecina par ļoti seniem sakariem.

Ne tikai savā būtībā, bet arī vairākās detaļās ja­pāņu senā un arī vēl tagad valdošā reliģija - sin- toisms ir visai līdzīgs mūsu senču pasaules uzska­tam, kuru teorētiskos pamatus apkopojis Brastiņu Ernests savā darbā par dievturību.

Senie vietvārdi. Ļoti nozīmīga liecība par seno Ietu un senjapāņu garīgās kultūras sakariem ir to vietvārdu tulkojumi, kuriem nav apmierinoša skaidrojuma ne latviešu, ne igauņu, ne citu Eiropas tautu valodās, bet to jēga ļoti labi atklājas ar japāņu valodas palīdzību. Piemēram: Amata tulkojama kā Saules dievības lauks-, Idus nozīmē vieta, kur piedzimst dievība; Carnikava - vieta, kur zivis ker ar groziem. Vēlāk, 5. apcirknī, atradīsim pārsteidzošu tul­kojumu vārdam Daugava.

Kā piemēru vēl var minēt vārdu madara. Japāņu valodā madara nozīmē raibie.

Šeit nav runa tikai par kādiem īpatniem skaid­rojumiem. Nule minētie skaidrojumi sakrīt ar mums jau zināmiem faktiem un ļauj apzināt lielā­kas likumsakarības. Pārdomu vērts ir arī vietvārds Aknīste, kas šķiet visai radniecīgs minētajam Oku- ninusi vārdam. Jau teicām, ka daudzi apdzīvoto vietu nosaukumi saglabājuši ziņas par senajām dievībām.

Iespējams, ka Latvijā saglabājušies arī citi ar ja­pāņu valodas palīdzību tulkojami vietvārdi. Tomēr ar nule minētajiem piemēriem pilnīgi pietiek, lai pierādītu šīs valodas ietekmi mūsu zemē. Protams, šajā pasaulē daudz kas var sagadīties. Bet, ja ir vārdi, kuriem nav tulkojuma ne latviešu, ne kādā citā Eiropas tautu, pat ne somugru valodās, bet tāds atrodams japāņu valodā, tad šiem faktiem ne­var un nedrīkst vienaldzīgi paiet garām. Mate­mātiski novērtējot minētos tulkojumus, tie pierā­da augstu ticamību domai, ka tālā senatnē šai zemē dzīvojuši japāņu senči, sauksim viņus par senja­pāņiem, un piemiņa par viņiem saglabājusies dažos ļoti senos vietvārdos, tostarp arī dievību vārdos.

Turklāt Immas kalni Īlē (Dobeles rajons), Imeras vai Jumaras upe (Valmieras rajons), Jumurda (Mado­nas rajons) un citas vietas, kā arī senā dievība Jumis norāda uz saistību ar seno japāņu dievību Jimu, arī Jamu. Tiesa, līdzīgi vārdi Āzijā plaši pazīstami, tomēr ne Immas kalnus, ne Imeru nevar saistīt ar somugru Jumalu. Minētie vietvārdi ir daudz senāki.

Taču šīs nav vienīgās līdzības. Japāņu valoda ir dziedoša. Sarunājoties viņi vairāk dzied nekā runā. Dažviet laukos arī mūsu vecie ļaudis vēl pieprot šo dziedošo runu.

Skats dziļumā. Pirms vairākiem gadiem man pazīstami gaišreģi, vēlēdamies ielūkoties tālā senat­nē, raudzījušies nozīmīgā svētakmenī, kas atrodas ap 60 km no Rīgas, un saskatījuši tajā vairāku laik­metu simbolus. Pirmo viņi ieraudzījuši tipiski japā- nisku seju, otra seja jau nedaudz līdzinājusies eiro­pietim, bet trešā bijusi izteikti eiropeiska. Tajā laikā mūsu senatnes izpētes grupa vēl nebija iedomājusies par jebkādām senjapāņu saitēm ar latvju zemi, tāpēc arī redzēto nesapratām. Tikai 1996. gadā, pētot dainas un citu tautu ticējumus par putniem, atradām neparastas līdzības ar japāņu mītiem, kādu nav ne Eiropā, ne arī citās zemēs. Sākām meklēt citas līdzības un tad atcerējāmies šo redzējumu.

Senatne jāpēta ar senču metodēm. Senčiem šāds redzējums būtu pierādījums, bet mūsdienu cilvē­kam tas var dot rokās pavedienu. Daudzās līdzības un it sevišķi ar japāņu valodas palīdzību tulkojamie vietvārdi norāda uz vēl daudz senākiem kontak­tiem nekā pēdējais leduslaikmets. Līdz ar to mūsu abu tautu kopīgā apzinātā senatne vai, pareizāk, kultūras vēsture iesniedzas ne tikai vienā, bet vai­rākos simtos tūkstošos gadu.

Mēģināsim sniegt visai pārdrošu versiju, kas palīdzētu skaidrot mums zināmos faktus.

Pirms pusmiljona gadu Mindeles - Risas starp- ledus periodā šeit varēja būt senjapāņu pirmdzim- tene. Šajā laikā doti jau minētie vietvārdi, kas sagla­bājušies līdz mūsdienām. Tie liecina, ka senjapāņi jau tajos laikos bija tauta ar augstu garīgo kultūru.

Risas leduslaikmetā senjapāņiem nācās aiziet no Eiropas. Šo domu apstiprina arī Tuvo Austrumu mīti, ka dievība Balu, ar ko varētu būt saistīti baltu pirmsākumi, uzvarēja dievību Immu, kas visai noteikti saistāma ar japāņu dievībām Jimu un Jamu. Ar šīm dievībām saistāmi arī Immas kalni.

Saistības ar Iii. Jau pieminējām Immas kalnus Īlē. Tie ir savdabīgi divdaļīgi pauguri ar tik stāvām nogāzēm, kas nerada nekādas šaubas par šo kalnu mākslīgu veidošanu.

Nule minētās saistības vēl vairāk pastiprina ziņas, ka Balu tēvs bijis Ilu.

Tas saista mākslīgi veidoto Īles apkārtni gan ar senjapāņu, gan Tuvo Austrumu mītiem, gan ar citām vietām Latvijā. Tomēr bez vietvārdiem šajā novadā skatāmas arī materiāla rakstura liecības. Tikai 6 km no Īles Immas kalniem atrodas milzīgā un ļoti senā Pokaiņu svētvieta.

Pokaiņu Dižajai sejai acis ir ieslīpas, kas liecina, ka to atveidojusi kāda no Austrumāzijas rasēm. To apliecina arī personvārdu tulkojumi.

Dažas ziņas par ievērojamiem notikumiem mūsu zemē saglabājušās arī citu tautu garamantās, tostarp šumeru eposos. Nule pieminējām Tuvo Austrumu mītu par Balu un Immu, kā ari neparasto veidojumu - Pokaiņu Dižo seju. Šeit apskatīsim ziņas par tās izveidošanu, bet tehnisko aprakstu sk. 7. ap­cirknī. Izcilā veidojuma atrašanās tieši šeit rāda, cik nozīmīga vieta mūsu zemei bijusi aizlaikos.

Par seno, dievību kārtā iecelto valdnieku Apsu vēsta viens no senākajiem indoeiropiešu kultūras pieminekļiem - 16. gs. p.m.ē. pierakstītais eposs par pasaules radīšanu - Enuma eliš [Kad (senatnē) augšā …J. Apsu te dēvēts par Radītāju. Tomēr no skopā teksta rodas pārliecība, ka Apsu bijis vald­nieks un gara gaismas nesējs. Viņš vēlējies iznīcināt ļaunumu un tieši tāpēc nogalināts.

Kaut arī seno Mezopotāmijas tautu - šumeru un akādiešu mītus sāka pierakstīt tikai 4. gt. beigās p.m.ē., tie vēsta par daudz senākiem notikumiem. Šumeru izcelsmi saista ar ienācējiem no Irānas kal­niem un uzskata, ka tiem varētu būt indoeiropiešu saknes. Akādieši pieder pie semītu tautu saimes.

Apsu slepkava Eija ar burvestību palīdzību dari­na Apsu tēlu, tad vairākas reizes skaļi izkliedz paša sacerētos lāsta vārdus. Apsu aizmieg (I, 20 - 75). Eija viņam noņem varas un spēka simbolu tiaru (ra­gaino kroni) un pēc tam viņu nogalina. Aprakstā pieminēts arī Apsu padomnieks Mummu, kuru Eija iemidzina un pēc tam ieslēdz. Šīs ziņas visai līdzī­gas latvju dainās minētajai Ausekļa ieslēgšanai ozol­koka kambarī.