Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Par Mēness novietošanu orbītā jau rakstījām šā apcirkņa sākumā. Tajās latvju teikās, kas runā tikai par Mēness uzsviešanu debesīs, to darījis Velis. Šumeru eposā šo darbu veic briesmonis Marduks. Līdzīgu notikumu piemin arī seno ķīniešu raksti, un tas liek domāt, ka Mēness novietots orbītā jau tad, kad uz Zemes dzīvoja saprātīgi cilvēki.

Lai cik fantastiski skan doma par milzīgā debess ķermeņa pārvietošanu, tā patlaban ir vienīgā, kas var izskaidrot Mēness riņķojumu ap Zemi pašrei­zējā orbītā.

Esam minējuši tikai nelielu daļu no daudzajiem faktiem, kas apliecina cilvēces izcilos sasniegumus tālajos aizlaikos. Šeit nav runa tikai par to, ka ap­jēdzam ļoti nozīmīgo faktu par seno cilvēku augstajām zināšanām. Svarīga ir arī vēl otra atziņa - dainas, pasakas un citas latvju garamantas māca mūs dzīvot saskaņā ar dabu. Diemžēl mūsdienu attīstība, kas notiek zinātnes sasniegumu vārdā, vienlaikus izraisījusi ekoloģiski nepārdomātu, plēsonīgu dabas resursu izmantošanu, atomkara un bakterioloģisko sērgu draudus, cilvēku garīgās un fiziskās veselības katastrofālu lejupslīdi, alko­holismu, narkomāniju, zemu morāli un lielu nozie­dzību, kas kopumā noveduši cilvēci bezdibeņa malā.

Šie vārdi teikti ne jau kritikas dēļ, bet gan cerībā, ka, sākot apjēgt mūsu dižās senatnes liecības un atjaunojot senās zināšanas, mūsu zeme atplauks.

Protams, iepazīstot senču zināšanas, rodas jautājums, kāpēc tās ir zudušas. Par to sk. ziņas 3. apcirknī par Lielo katastrofu.

Jautājumā par senajām pirmsleduslaikmeta civilizācijām ortodoksālie vēsturnieki nonākuši ne­apskaužamā situācijā. Jo vairāk attīstās citas zināt­nes, jo arvien vairāk uzkrājas liecības par cilvēku dzīvi un augstām zināšanām aizlaikos. Viss nule teiktais sevišķi spilgti attiecas uz mūsu zemi un senbaltu civilizāciju.

Par lielajiem notikumiem mūsu tautas aizvēsturē vēsta daudzas dainas, teikas un pasakas, kuras diem­žēl ir maz pazīstamas un par kurām arī skolās klusē. Palasīsim, ko par to raksta A. Rupainis (Archeolinguistika, 12. lpp.): "Baznīca un skola veidoja ieskatu, ka senči bija tumši un neattīstīti. Valsts spieda vecās ciltis iekļauties viengabalainā nācijā. Bet visātrāk senvalodas izskauda zinātnes progress un tehno­loģija, kas kļuva par tehnokrātiju.

… Tehnoloģija ģenerē un vada cilvēku domāšanu. Cilvēkam visa dzīve paiet, mācoties apgūt un vadīt tehnoloģiju, kas beidzot raisās no paša cilvēka kon- ti'oles. Šāda gaisotne stimulē ieskatu, ka tikai mo­dernais cilvēks ir īsts un viss agrākais ir kā nebijis nieks …Senču gara pasaule bija ļoti plaša un ba­gāta, par ko liecina miljoni dažādu garamantu, kas caur neskaitāmām paaudžu paaudzēm atviļņojas līdz mūsu dienām."

Šo domu turpina E. Virza grāmatā Mīļās Māras pārnākšana, 114. - 115. lpp.: "… dainas neliecina ne par kādu primitīvu dzīvi. Tās nav nekāds sākums - tās ir kāda latviešu civilizācijas laikmeta saules riets. Tās visas ir kādas ilgas attīstības rezultāts, jo, kad mēs sākam ana­lizēt to dzejiskās sastāvdaļas, tad mēs arvie- nu atduramies pret salīdzinājumiem, kādi rodas tikai pēc gariem civilizācijas gājieniem."

Aplūkojot latvju dainas kā ziņu kopumu, jāsecina, ka vēsturiskās vai precīzāk - aizvēsturiskās dainas aizlaikos veidojušas vienotu vēstījumu. No dainām uzzinām par mūsu tālo senču viedajiem cilvēkiem un viņu zināšanu sadalīšanu. Par to rakstīja arī A. Rupainis, vadoties no senindiešu garamantām (.Archeolingvistika, 65 - 71). Ja divi pasaulē cie­nījamākie ziņu avoti - dainas un vēdas kas jau vairākus gadu tūkstošus šķirti viens no otra, vēsta bū­tībā vienu un to pašu, tad tas apliecina gan šo ziņu patiesīgumu, gan arī tuvos kontaktus tālajā senatnē.

Apkopojot un sakārtojot dainas par aizlaikiem, varam gūt pārskatu par galvenajiem notikumiem, kas saistāmi ar senbaltu civilizāciju. Dainu vēstī­jumi ir kā pavediens, kurš sasaista gan vēsturiskās pasakās pausto, gan arī tādas materiālas dabas liecības, kurām zinātne vēl arvien nevar noteikt datējumus.

Kopumā to dainu pamatvariantu skaits, kuras ir par tālajiem aizlaikiem, vērtējams tūkstošos. Ļoti nozīmīgi, ka visu šo dainu vēstījumi lasāmi kā vienots kopums. Vēl jo vairāk - ziņas šajā kopumā saskan ar citās garamantās (ari citu tautu) vēstīto. Dainām ir izcila nozīme seno svētvietu izpētē, savu­kārt atradumi šajās svētvietās ne tikai apliecina, bet arī palīdz labāk izprast dainās paustās senās zināšanas.

Vēlreiz uzsveram, ka dainas ir sacerētas nevis kāda šaura vēstures perioda zinātnes valodā, kas mainās visai ātri, bet gan simbolos, kuri saglabājas daudz ilgāku laiku.

Mēs sākām tad, kad bija tumsa. Laikam, kad cilvēks sadarbojās ar Dieva dēliem, sekoja un vēl tagad turpinās smags garīgā pagrimuma laiks, ko simbolu valodā dēvē par tumsu vai tumšu nakti. Sniedzam galvenos izvilkumus no sākotnēji gara episka vēstījuma, kas sācies aizlaikos un turpinās nākotnē. Seno dainu kopsakarību pavedienu apjau­tuši un atritinājusi G. Jakobsone.

Tumša nakte, zaļa zāle, Laukā laidu kumeliņu, Laukā laidu kumeliņu Kā pelēku vanadziņu.

LD 30200

Šo dainu vēstījums nav saistāms ar kumeļiem - jaunajiem, vēl nepieaugušajiem zirgiem.

Senči ar Dieva kumeļu un Dieva dēlu palīdzību veikuši mūsu prātam neaptveramus un šķietami neticamus darbus - uz iepriekš sagatavotiem pamatiem novietojuši simtiem tonnu smagus svētakmeņus, iekārtojuši svētvietu sistēmas, zvaig­žņu lūkotavas un veikuši citus milzu darbus.

Jāpiebilst, ka, pirms izpratām senā vēstījuma vārdus tumša nakte, vajadzēja sevišķi rūpīgi izsvērt dažādas simbolu tulkošanas iespējas. Tomēr tieši šie vārdi ir pazīstamās dziesmas sākums. Dažus gadus vēlāk ar pārsteigumu uzzinājām, ka šīs dziesmas melodija ir tieši tāda pati kā Rigvēdas pirmajai, t.i., galvenajai himnai. Labāku pamato­jumu diezin vai var atrast.

Migla, rasa, liela rasa, Nozūd manis kumeliņš. Nozūd migla, nozūd rasa, Dabūj' savu kumeliņu, Dabūj' savu kumeliņu Pie Mēneša stalldurvlm.

FS 2022, 2376, Īslīce

Arī aizlaikos mūsu senčus piemeklējuši grūti brīži, kad svešo iebrucēju pārsvars bijis pārlieku liels, bet viņi nekad nav pilnīgi salauzti. Mūsu zemes, mūsu senču garu dotais spēks vienmēr bijis daudz lielāks. Tas līdzējis mūsu tautai atkal un at­kal atjaunoties, saglabāt senās garamantas un senču zināšanas. Vēsture rāda, ka tumši laiki ir bijuši un diemžēl vēl arī būs. No dainām mums jā­mācās senču gudrība, kā tos pārvarēt.

Par šiem notikumiem saglabāti visai daudzi senā vēstījuma varianti, bet daļa no tiem, šķiet, vēlākos laikos izkropļoti, daļa gājusi zudumā. Saglabātās ziņas liek domāt par Mēnesi kā ļaunuma simbolu pretstatā Auseklim, kurš simbolizē tos gaišos spē­kus, kas vadījuši mūsu viedos senčus.

Tumsas laika cilvēki nonāk ļaunuma varā un ietekmē. Ja ļaunu cilvēku rokās nonāk senās zinā­šanas, tad tam var būt katastrofālas sekas, kas skar ne tikai cilvēci, bet arī visu mūsu planētu. Lai no zināšanām saglabātos kaut vai daļa, tās bija jāsa­dala. Tādēļ Pērkons saspēra zelta ozolu - zināšanu kopuma simbolu.

Mēness ņēma Saules meitu, Pērkons jāja panāksnos; Izjādams, pārjādams, Sasper zelta ozoliņu.

K 1935, 934

Saules meita šajā gadījumā simbolizē Zemes civili­zāciju, kuru būtībā veido un virza viedo zintnieku darbs.