Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Dzintars. Eposā vairākkārt pieminēts dzintars. To saņem valdniece Balbja. Šķiet, ka eposa zem­teksti vēsta par zaudējumiem cīņās pret sen- baltiem.

Eposā dzintars raksturots kā akmens no koka (1, 148 un 1,66). Pieminēts pat dzintara zīmogs (iy 43). Lai cik skeptiski vērtētu šumeru tekstus, tomēr Persijas līča apkaimē dzintars nav atrodams. Nevar būt nejauši arī tas, ka ļoti attālas vietas ar līdzīgiem vai pat pilnīgi vienādiem vārdiem atrodas Vanu lī­nijas joslā. Tostarp īpaši pārsteidz vairākkārtēja Engures pieminēšana.

Vietvārdi. Nule minētie vārdi sasaistās ar sen­grieķu tekstos itin bieži sastopamo mūsu zemes nosaukumu - Ēridana.

Apskatot seno ziņu kopumu, jāsecina, ka Erru uzvarēja Likteņdaina un pasakās pieminētā Apšu meita. Kaut tiešu viņas vārda pieminējumu ir sa­mērā maz, tomēr visai liels ir to pasaku skaits, kurās di'osmīgo māsu varoņdarbi, atbrīvojot nobur­tos brāļus, uzskatāmi par Apšu meitas atspulgiem.

Akmens uz akmens. Eiropā par lieliem postī­jumiem saka - ne akmens uz akmens nepaliks. Tas nozīmē, ka visas celtnes un ēkas tiks sagrautas līdz pamatiem. Patiesībā šajā teicienā slēpjas daudz dzi­ļāka jēga.

Pētot senās, no akmeņiem veidotās svētvietas Lat­vijā, nonācām pie interesanta atklājuma. Izrādās, ka lielie svētakmeņi likti uz otra līdzīga akmens it kā uz sava atspulga. Dažās vietās apakšējie akmeņi ir labi saskatāmi.

Šādus akmeņu pārus piemin šumeru eposs Visu valstību valdnieks (1,150 - 159). Šumerologi nezina nekā līdzīga senās Mezopotāmijas zemē, tādēļ uz­skata, ka eposā stāstīts par dzirnavām. Taču šāds skaidrojums neatbilst teksta domai. Tāpēc teicie­nam akmens uz akmens pagaidām ir tikai viens skaidrojums, proti, senā šumeru eposa teksts at­tiecas uz mūsu zemes svētakmeņiem.

Tauta ir cilvēku kopība, kuru vieno valoda, kul­tūra, dzīvesziņa, vēsture, rases īpatnības un citas līdzīgas iezīmes. Tām jāpievieno vēl viena mazāk izteikta pazīme - kopīga dzīves telpa vai stingra norobežošanās savās kopienās. Neskaitāmi piemēri rāda, ka no tautas vai kopienas atšķēlušies indivīdi vai to grupas trešajā paaudzē saplūst ar citu tautu un zemju iedzīvotājiem un zaudē savas nacionālās saknes.

Nācies saskarties ar uzskatu, ka latvieši pasaulē esot pati jaunākā tauta, kas radusies reizē ar valsti tikai 1918. g. 18. novembrī, apvienojot cariskās Krie­vijas triju guberņu - Kurzemes, Livonijas un Vitebskas iedzīvotājus. Tas, ka šis uzskats ir smieklīgs, tika pierādīts jau šā darba ievadvārdos.

Patiesībā latvieši ir nevis pati jaunākā, bet gan viena no vissenākajām dzīvajām tautām pasaulē, ja ne pati vissenākā. Varoņpasakas par Kurbadu un Iliņu apliecina, ka tā pastāvējusi jau vismaz pēdējā starpleduslaikmetā. Bet dainas par Saules meitām, kā arī par cilvēka uzdevumiem liek domāt, ka mūsu sākotne varētu būt vēl daudz senāka.

Turklāt mūsu garamantas, kas ietver izcili vēr­tīgu ziņu kopumu, pārliecinoši rāda, ka mūsu senči jau tālā pagātnē bijuši augstas kultūras nesēji.

Liecību par mūsu tautas senatni ir visai daudz, tikai līdz šim tās tika noklusētas un tautai slēptas, jo tās neatbilda vēsturnieku valdošajiem uzskatiem.

Ļoti sens ir mūsu tautas pašizraudzītais no­saukums - leti. Tā izcelsme meklējama pirms ledus­laikmeta. To apliecina ļoti seni grieķu mīti par dievību Lēto, kas Hellādā (Senā Grieķija) ieradusies no ziemeļiem.

Iespējams, ka vārds leti pirmsākumos apzīmēja tikai viedos zintniekus. Valodnieki šī un jau minētā Lēto vārda izcelsmi saista ar vārdu gaisma un pa­mato to ar Rietumeiropas tautu valodās sagla­bātiem vārdiem - angļu light (izrunā lait), vācu Licht u.c.

No rakstu avotiem izriet, ka 13. gs. sākumā par Ietiem sauca Daugavas labā krasta iedzīvotājus - latgaļus. Par Ietu zemi to dēvēja gan igauņi, gan citas Eiropas tautas un dēvē vēl tagad. Letu vārds atkal parādās G. Merķeļa darbos, bet vēl vēlāk, nedaudz pārveidots, kļuva par mūsu valsts nosaukumu.

Kad radās leti? Mūsu garamantas ir tik cieši saistītas ar šo zemi un tās aizlaikiem, to klāsts ir tik bagāts un nozīmīgs, ka to nekādi nevarēja sa­glabāt klejotāju cilšu kopienas. No tā secināms, ka mūsu senči šajā zemē dzīvojuši vismaz vairākus starpleduslaikmetus.

Protams, leduslaikmetos mūsu senčiem vajadzēja šo zemi pamest. Tomēr, tiem beidzoties, viņi atgriezās savā tēvutēvu zemē.

Mūsu tautas vēsture ir daudz plašāka nekā mūsu zemes vēsture. Tā ietver sevī arī tautas došanos leduslaikmetā (leduslaikmetos) uz Indiju un atgrie­šanos no turienes.

Valodnieki ir pierādījuši, ka latviešu valoda ir ve­cākā dzīvā valoda pasaulē. No mūsu pirmvalodas atzarojušās un veidojušās citas plašās indoeiropiešu valodu saimes valodas. Turklāt valodnieki arī pārliecinoši pierādījuši, ka tagadējā Baltijas zeme ir indoeiropiešu tautu pirmdzimtene. Šeit arī meklējams baltās rases sākums.

Mēs esam balti. Ne tikai tāpēc, ka mūsu senčiem bija gaiša, balta āda un gaiši mati. Senajās valodās baalt tulkojams kā senās dvēseles. Vārds apliecina mūsu neaptverami tālo senumu.

Mūsu senās ciltis bija ciešāk vienotas nekā Eiro­pas lielās tautas. Tā, piemēram, tikai Anglijā vien, neskaitot pārējās Lielbritānijas daļas, patlaban dažādos novados runā kādās 12 visai atšķirīgās valodās. Tas pats sakāms par Vāciju, Itāliju, Nor­vēģiju, Zviedriju u.c. Rietumeiropas zemēm. Bet tāpēc neviens neapšauba tādus jēdzienus kā, teik­sim, angļi vai franči. Tomēr visas nule minētās tau­tas ir samērā jaunas, veidojušās tikai pēdējos gadu tūkstošos, apvienojoties dažādās valodās runājošām ciltīm. Tāpēc arī Eiropas tautu vēsture parasti ne­ieskatās senatnē tālāk par Romas dibināšanu. Mūs tas neapmierina. Mums Ietu tautas senatnē jā­raugās daudz plašāk un daudz nopietnāk, iedzi­ļinoties ne tikai tūkstošos, bet arī vairāk nekā simts tūkstošos gadu.

Daudzi pierādījumi liecina, ka senbaltu civilizā­cijas pārstāvjiem bijušas ne tikai ļoti augstas teh­niskās zināšanas, bet arī izcila morāle un garīgā kultūra.

Visaugstākā garīgās kultūras izpausme ir dzīve saskaņā ar dabu. Katrai Zemeslodes daļai ir savs bioenerģētiskais starojums, un tas veido katra Zemeslodes kontinenta, valsts un pat novada dzīvnieku un cilvēku dabisko sastāvu. Šajā dabiska­jā sastāvā katrai bioloģiskai radībai ir sava vieta un savs uzdevums (ekoloģiskā niša). Katrai radībai, tostarp arī cilvēkiem, ir viss nepieciešamais, lai va­rētu dzīvot no tā, ko dod daba. Tajā ir atrodamas arī visas zāles jebkurai slimībai, kaitei, vainai.

Katra dzīva radība var izdzīvot tikai saskaņā ar dabu, tajā iekļaujoties, nevis to pakļaujot. Ikvienas dzīvās radības izplatību un arī sugas daudzumu no­saka iespējas iegūt sev barību, neiznīcinot citas sugas. Lieliski to rāda krievu rakstnieka G. Fedo- sejeva darbi par evenku Ulukitkanu. Pat būdams badā, viņš nenogalina briežu māti, jo kas tad dzem­dēs briežus viņa bērnu uzturam. Diemžēl mūsdienu cilvēki ar jēdzienu garīgā kultūra saprot galveno­kārt tikai mākslas darbus.

Mūsdienās Āfrikas džungļos, Brazīlijas mūža­mežos, Austrālijas tuksnešos u.c. vēl samērā sav­rupi dzīvo pirmatnējās kopienas, kuru priekšgalā ir vadonis ar stingru roku. Saslimušos vai ievai­notos dziedina un aprūpē šamanis, kurš zināšanas un iemaņas mantojis no sava priekšteča. Viņš arī pareģo gaidāmo laiku, tulko un izskaidro sapņus un citas zīmes. Pārējo kopienas locekļu dzīvē galvenais un noteicošais ir pārtikas sagāde un fizio­loģisko vajadzību apmierināšana.