Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Nule aprakstīto ainu izmanto, lai raksturotu mūsu senču dzīvi vēl pat 9. - 10. gs., līdz ar to ietek­mējot vēstures mācīšanu skolās. Tā arī izraisīja un joprojām izraisa augstprātīgu attieksmi pret mūsu senvēstures pieminekļiem, radīja un jopro­jām rada rupjas kļūdas to izpētē un senatnes skaid­rojumos.

Gan materiālās liecības, gan garamantas ne­pārprotami liecina par šīs shēmas acīmredzamo neatbilstību daudziem faktiem.

Izplānot un izveidot svētvietu sistēmas varēja tikai augsti izglītoti cilvēki. Šādas zināšanas ne­varēja apgūt bez skolām un skolotājiem. To aplie­cina arī milzīgais Pokaiņu apmeklētāju skaits. Cil­vēki nāca uz šejieni pēc padoma un zināšanām pat no tālām zemēm.

Senatnē veikto darbu un garamantās sa­glabāto zināšanu salīdzināšana ar mūsdie­nām ļauj apgalvot, ka seno cilvēku zināšanu apjoms un prāta spējas (intelekts) nebija ze­māks kā mūsdienās. Ziņas par kromaņoniešu smadzeņu apjomu jau minējām.

Izglītība. Ļoti interesantas atziņas varam gūt no dainām un ticējumiem, kas vēsta par tiem sena­jiem zintniekiem, kam doti putnu vārdi, piemēram, Bezdelīga, Cielava, Cīrulis, Dzenis, Dzērve, Krauklis, Irbe, Zīle un citi. Šīs dainas liecina par pārdomāti izveidotu zintnieku apmācības sistēmu. Zintniekiem bija izvirzītas tik augstas prasības, ka šī sistēma varēja darboties vien garīgi ļoti attīstītā sabiedrībā. Tomēr neiedomāsimies, ka tolaiku sko­las bija tieši tādas pašas, kādas tās ir mūsdienās.

Dainas un pasakas liecina, ka cilvēku garīgais līmenis bija tik augsts, ka viņi spēja mācīties tieši no dabas.

Mūsdienu civilizācija gājusi citu attīstības ceļu un diemžēl ir zaudējusi daudzas vērtīgas zināšanas. Tās varbūt sasniegsim tuvāko gadsimtu laikā. Daudz grūtāk būs sasniegt to ētiku un dzīves gud­rību, ko pauž latvju dainas. Tam būs vajadzīgi gadu simti, varbūt pat tūkstoši.

Demokrātija. Vairāk nekā skaidrs ir tas, ka daudzās plašās zināšanas nevarēja ilgstoši saglabāt bez pierakstiem. Kaut arī laika zobs iznīcinājis ka- molrakstus, par tiem ir saglabājušās liecības.

Par demokrātisko vērtību sistēmām - sapulcēm sava laika likumu, garīgo vērtību un citu līdzīgu jautājumu apspriešanai - liecina arī vietvārdi, pie­mēram, Sutras (Likumu) kalns Zosēnu pagastā (Cēsu rajons), Veču (lasi: viedo vecajo) kalns Pokaiņos un Zebrus (no igauņu soprus - t.i., drau­dzīgu pasākumu) kalns (abi atrodas Dobeles rajo­nā), Kaltenes Kārtūžkalva.

Šī pierādījumu daļa liecina, ka pirmsleduslaik- metu cilvēku sabiedrības garīgā kultūra nebija ze­māka kā mūsu dienās. Gan latvju garamantas, gan seno svētvietu izvietojums rāda, ka daudzās jomās mūsdienu zinātne vislabākajā gadījumā vēl tikai sāk tuvināties tām ziņām un izpratnei, kas bija mūsu senčiem.

Mūsu zemē ir daudz senu zemes un akmeņu veidojumu, kurus nevar uzskatīt par dabas spēku radītiem. Pie tādiem pieskaitāma Kangaru kalnu kopa Rīgas un Ogres rajonā, kur var saskatīt piecus žuburus. Tāda ir treju lielo loku kopa, kas dienvidos sākas ar Popi un ziemeļos beidzas ar Slīteres Zilajiem kalniem. Mākslīgi radīta ir ari R - A virzienā veidotā zemes vaļņu kopa Dobeles rajonā, Pokaiņu un Īles pauguri u.c. vietas. Visi šie darbi veikti pirms pēdējā leduslaikmeta.

Daži no milzīgajiem veidojumiem, tādi kā Diž- stroķu Elkas kalns (Kurzeme, 7 - 12), iespējams, izmantoti lielos masu pasākumos, kur vienlaikus varēja pulcēties ap 100 tūkstošiem cilvēku. Līdzīgi var teikt arī par Kangaru kalniem. Tomēr tie ir tikai minējumi. Mēs varam runāt par senbaltu civilizācijas lielajiem darbiem, bet to nozīme vēl arvien ir neskaidra.

Seno svētvietu kopas veido milzīgus zīmējumus pāri visai mūsu zemei. Tie ir pārāk lieli un darb­ietilpīgi, lai tos varētu uzskatīt par kādas valdnieku dinastijas iegribu, jo tie skatāmi tikai no Kosmosa vai vismaz no stratosfēras. Mēs šos veidojumus dē­vēsim par svētvietām, lai gan drīzāk šādi darbi uz­skatāmi par ļoti augstas civilizācijas radītām kon­strukcijām mums nezināmiem mērķiem.

Mūsu vecvectēvi loti labi atšķīra tās vietas, kuras radījuši dabas spēki, no tām, kuras tālā senatnē veidojušas apzinīgas būtnes. Tas varbūt skan pār­steidzoši, bet viņi labāk par mūsdienu zinātniekiem saprata, ka jau minētos Lielos Kangams nav vei­dojuši dabas spēki.

Lielie svētakmeņi. Mūsu senči, nepieskaroties zemei, pārvietojuši simtiem tonnu smagus akmens bluķus, kas apstrādāti ar mums nezināmiem paņē­mieniem. Kā piemēru minēsim plaši pazīstamos akmeņus Pokaiņos ar mums nepazīstamā tehnikā veidotiem gravējumiem - zintnieču attēliem Lai­mas kalniņā u.c. vietās. Lielos apdarinātos svēt- akmeņus Nīcgalē, Vandzenē, Pantenē un citur nevar attiecināt uz pēcleduslaikmetu. Tērauda ins­trumenti, ar kuriem varētu tos apstrādāt, parādījās tikai pirms 1,5 gadu tūkstošiem, bet paši akmeņi, turklāt jau apstrādāti, uzlikti uz īpaši apdarinātām pamatnēm daudzus tūkstošus gadu pirms tam. To pierāda atradumi Engures ezera dibenā.

Mūsdienu zinātnei vēl nav ne aparatūras, ne metodikas, kā noteikt akmeņu likšanas vai zemes veidojumu radīšanas laiku, izņemot retus gadī­jumus, kad, vietu postot, atrod kādu bultas uzgali vai kādu citu priekšmetu. Datēšanai jālieto senās metodes, un tās sevi daudzas reizes ir attaisnojušas.

Amatas akmens. No pirmsleduslaikmeta sagla­bājušās vairākas materiāla rakstura liecības ar seniem rakstiem un zīmēm, kas skatāmas vēl tagad. Diemžēl zinātnes pašreizējās iespējas neļauj datēt šo pieminekļu rašanās laiku. Tomēr pilnīgi droši varam teikt, ka tie radīti vismaz jau iepriek­šējā starpleduslaikmetā. No tā saglabājies Amatas rakstu akmens un milzīgi zemes veidojumi, kurus var uzskatīt par seniem zīmju rakstiem.

Amatas zīmju akmens ir sarkans granīta bluķis, kas izvēlies no noskalotā krasta. 1999. g. to atrada

kāds makšķernieks. Viena akmens dala ir it kā pulēta un, pirmoreiz uzskatot, tā atgādina viegli viļ­ņotu plakni. Tajā ar mums nezināmiem paņēmie­niem iestrādāts zīmējums, ko nosacīti varētu sadalīt triju attēlu grupās, kuriem ir informatīva nozīme. Amatas krastos atrasti arī vēl citi seni darinājumi, un šīs upes vārds precīzi atbilst tulkojumam no japāņu valodas - Saules dievības lauks.

Piramīdas? Latvijā virs zemes saglabājušies dau­dzi seni svētkalni un citi ļoti nozīmīgi veidojumi. Gaujas senlejā, netālu no Līgatnes, tūristu grupa 20. gs. sešdesmitajos gados atrada visai neparastu pauguru kopu. 1998. g. tos pētīja Rasma Rozīte. Pauguru galos un nogāzēs ir dīvaini dolomīta plākšņu krāvumi. Dažas atsegušās plāksnes šķiet apstrādātas, veidojot skaldnes, šķautnes un salaiduma vietas. Pauguros atrasti dobumi, no kuriem vasarā izplūst auksta gaisa strāvas, tādēļ jāšaubās, ka tās varētu būt zvēru alas. Tie drīzāk uzskatāmi par piramīdām līdzīgiem, ap 25 m augstiem akmeņu krāvumiem.

Tomēr iespēju, ka piramīdai līdzīgos krāvumus ra­dījuši dabiskie ģeoloģiskie procesi, pilnībā izslēgt nevar.

Šīs vietas nepieciešams rūpīgi izpētīt. Tomēr nekādā gadījumā to nedrīkst darīt ar līdzšinējām graujošām metodēm. Pētot šīs vietas ar senatnes paņēmieniem, var noteikt seno piramīdu vecumu, un šķiet, ka tas iesniedzas iepriekšējā starpledus- laikmetā. Uz šo laiku attiecināmi arī dižās Pokaiņu svētvietas galvenie reljefa veidojumi.

Lielās sistēmas. Pats pārsteidzošākais senbaltu civilizācijas pierādījums ir mūsu svētvietu plašais un dziļi strukturētais plānojums. Katra svētvietu kopa iekļaujas kopīgā pasaules un Baltijas sistēmā un atrodas gan uz noteikta svētvietu līniju krust­punkta, gan arī noteiktos attālumos. Savukārt noteiktām likumsakarībām pakļaujas kopās ietilp­stošās svētvietas un veidojumi tajās. Gan svētakme- ņu, gan seno svētvietu novietojums liecina par to, ka tāltālā senatnē, pirms leduslaikmeta bijušas tik augstas zināšanas kartogrāfijā, zemes mērīšanā, matemātikā u.c. jomās, kādas mūsdienu zinātne sasniedza tikai 19. gs. vidū. Šīs ziņas liek pašos pamatos pārskatīt līdz šim valdošos uzskatus par akmens laikmeta primitīvajām kopienām.