Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Šobrīd tikai pateiksim, ka uz Galvenā meridiāna ir divi pāri Mātes un Tēva vietu, un Hellādas svētvietas atveido lielo pasaules sistēmu, līdzīgi tam, kā dzīslojums uz koka lapas attēlo tā lielo zara iz­vietojumu.

Leduslaikmeta beigās daļa mūsu senču no Balkāniem Krona vadībā devās uz ziemeļiem. Mīts vēsta, ka Kronu pavadīja uzticamie palīgi - pusdievības titāni. Viņi labi zināja, ka ceļš ved uz tēvu­tēvu svētajām vietām. Tās viņi sakārtoja, sakopa, un drīz vien šī zeme atguva savu seno slavu. Dala tautas, ko vadīja Krona dēls Zevs, palika Hellādā - Senajā Grieķijā. Pēc kāda laika abu brāļu tautu sa­kari atjaunojās. Diemžēl svešās varas mūsu zemē bija iznīcinājušas gandrīz visas ziņas par šiem saka­riem. Tās tomēr kā Likteņdaina minētie zelta zari bija saglabājušās gan grieķu teikās, gan seno grieķu vēsturnieku, filozofu un rakstnieku, gan arī seno romiešu rakstnieku darbos.

Senie cilvēki labi zināja arī ūdensceļus, kas veda no Hellādas uz Ietu zemi. Piemēram, hiperboreji Jāsona argonautus izvadīja bez kļūmēm no Melnās jūras Dņeprā. Tad argonauti pārvilka kuģi uz Eri- danu, t.i., Daugavu, bet no tās veiksmīgi apbrauca apkārt Eiropai un atgriezās Grieķijā. Toties 9. gs. p.m.ē. un vēlākos laikos sengrieķu autori šo ceļu vairs nepiemin. Tātad jau 9. gs. p.m.ē. bijis liels pārtrau­kums starp tālaika un senākajām zināšanām. Arī stāsti par Hēraklu, Perseju, Prometeju, Faetonu u.c. ir daudz senāki par Trojas laiku.

Pirmsleduslaikmeta mīti min Lēto vārdu. Tā ir viena no liecībām, ka leti bijuši Baltijas senie iedzī­votāji. Vēlākos gadu tūkstošos mūsu zemei bijuši citi vārdi. Senākais no tiem saistāms ar mītos mi­nēto Eridanu (senais Daugavas lejteces nosau­kums). Grieķu autori no 6. gs. p.m.ē. mūsu zemi dēvēja par hiperboreju zemi, tālo ziemeļu zemi, milžu zemi vai tamlīdzīgi.

Prometeja, Atlanta u.c. mītisko varoņu laikā Hēraklam vajadzēja veikt savu visgrūtāko - div­padsmito - varoņdarbu un iegūt zelta ābolus no debesu dārza - vietas, kur savienojas debesis un zeme. Hērakls ilgi klejoja pa Eiropu un Āziju, ne­varēdams šo vietu atrast. To zināja tikai gudrās Eridanas zintnieces, un viņas Hēraklam pateica, kurp doties. Drīz vien Hērakls nonāca pie meklētā dārza. Ieeju tajā sargāja Atlants, kas uz saviem ple­ciem balstīja debesis.

Vēlāk Eridanā ieradās Persejs, kas Atlantu pārvērta klintī. Atkal jāpiebilst, ka latviešu lasītājam zināmais mīta variants par to, ka dārzs meklēts Āfrikā, nav loģisks, bet mītā par Perseju Ēridanas vārds nav minēts.

Eridanas upē bojā gāja Faetons. Viņa māsas iera­dās apraudāt varoni. Arī šī ziņa liecina, ka ceļš uz mūsu zemi grieķiem nebija svešs. Vēl jo vairāk - tas, ka Faetons savu lidaparātu izmēģināja nevis Grieķijā vai Ēģiptē, bet tieši mūsu zemē, liecina par kopīgiem projektiem.

Virsrakstā minētās trīs dievības ir ļoti senas. Viņu izcelsmes sākumi meklējami ne tikai pirms tūkstošiem vai desmittūkstošiem, bet gan simt- tūkstošiem gadu. Kaut arī daudzas ziņas par viņiem zudušas, tā ir un paliek nozīmīgākā sen­seno dievību trijotne. Tās sākums meklējams mūsu - Ietu zemē.

Diodors (II, 47) stāsta, ka Lēto dzimusi hiper- boreju zemē. Viņu valoda esot līdzīga grieķu valodai, īpaši atēniešu un Dēlas salā dzīvojošo runai. Tas liecina par ļoti senu laiku, kad indo­eiropiešu valodas bija cita citai daudz tuvākas nekā tagad.

Sengrieķu mīti vēsta par Lēto ceļojumu uz jau minēto Dēlas salu. Tur uz peldošās Asterijas (Zvaigžņu) salas viņa dzemdēja gaišmatainos dvīņus - Apollonu un Artemīdu. Pirmais pasaulē ieradās Apollons un tūlīt pēc piedzimšanas veica pirmo varoņdarbu - nožņaudza lielo čūsku Pī- tonu - Zemes dievības Gajas dēlu. Simboliski šis mīts vēsta par cita laikmeta sākumu.

Artemīda, Apollons un viņa dēls Asklēpijs bija kultūrvaroņi, gara gaismas nesēji, kuri ievadīja lielu pagriezienu Hellādas vēsturē.

Savā būtībā visas tās izcilās mācības un zinā­šanas, ko deva Apollons un Asklēpijs, dāvāja Lēto. Krētas salas austrumu galā ir kāda vieta - Leta, bet mīts par šā vārda rašanos nav zināms.

Senie grieķi vairākkārt uzsvēruši, ka Apollons bijis zeltmatis. Ar to viņš atšķīries no tumš­matainajiem pamatiedzīvotājiem. Jauneklis ar zelta matiem varēja nākt tikai no ziemeļu puses. Viņa mātes Lēto vārds uz to norāda visai nepār­protami. Tāpēc dažu pētnieku izteikumi, ka Apol­lona tēls un kults nākuši no Mazāzijas, nav korekti.

Tie baltieši, kas pabijuši Grieķijā, apmeklējuši tās muzejus un skatījuši senās skulptūras, ir ievē­rojuši kādu būtisku pretrunu. Proti, seno grieķu dievību skulptūras vairāk atgādina baltiešus nekā mūsdienu grieķus. Sevišķi izcilām dievībām, pie­mēram, Apollonam ir nevis melni, bet zeltaini mati, kā tas ne vienu reizi vien uzsvērts mītos. Izskaid­rojums ir vienkāršs - grieķu tauta ir ienākusi šajā zemē un pārmantojusi seno kultūru. Tomēr jāat­gādina kāda reta parādība - ienācēji seno kultūru nevis iznīcināja, bet saglabāja.

Lēto Hellādā ieradās nevis viena, bet kopā ar pavadonēm. Sengrieķu zinātnieks Aristotelis (384. - 322. p.m.ē) Lēto ierašanos attēlo kā mītisku, viņa ieradusies it kā vilcenes izskatā (Hist. Aiiim, VI, 35). Tas lieku reizi norāda uz to, ka šis apciemojums bijis ļoti sens. Pausanijs stāsta (1,18, 5), ka palīdzēt Lēto dzemdībās no hiperboreju zemes ieradusies dzemdību dievība Ilisija. Pēc citām ziņām, Lēto pa­vadījušas ceļabiedres, kuru kapavietu grieķi vēlāk uzlūkojuši un kopuši ar cieņu.

Sengrieķu vēsturnieks Hērodots hiperborejus pieminējis vairākas reizes, kaut ari no viņa darba var saprast, ka viņš pats tos nav saticis un viņa stāstītais attiecas uz tālu pagātni. Viņš raksta (IY 32 - 25), ka hiperboreji ik rudeni uz Apollona svētvietu Dēlas salā sūtījuši divas jaunavas (lasi: zintnieces) ar ziedo­jumiem. Viņas pavadījuši pieci vīrieši, kas vienlaikus bijuši gan sargi, gan nesēji. Hērodots min ari divu jaunavu vārdus - Argo un Opidu. Zintnieces sagai­dītas ar lielu godu un visai svinīgi.

Bet kādu rudeni divas jaunās zintnieces - Hipe- rona un Laodika - mājās no Dēlas salas vairs nav atgriezušās. Viņas palikušas salā, tur arī mirušas un ar lielu cieņu apglabātas. Viņu kapa vieta vēl kopta gadu simtiem ilgi. Pie tās nākuši jaunie pāri un kā ziedojumu nogriezuši sev pa matu šķipsnai.

Dēlas salā ar tiem laikiem dārgu mantu - vara plāksnēm - ieradušies divi hiperboreju vīri - Hekaergs un Ūpis (citviet Opis vai Apis). Cicerons raksta (De nat. deor. III, 23), ka Ūpis varētu būt Artemīdas tēvs. Arī šī ziņa apgāž ne visai loģisko mīta variantu, ka Artemīdas un Apollona tēvs bijis Zevs. Cicerons izsaka domu, ka Hekaergs varētu būt viens no paša Apollona vārdiem, par ko jau tika runāts. Tomēr ticamāk, ka Hekaergs varēja būt viens no skolotājiem, kura vārdu pēc tam piedēvēja Apol- lonam.

Gaismas dievība Apollons piedzima uz pel­došās Asterijas salas netālu no Dēlas. Asterijas vārds simboliski norāda Apollona un tātad arī viņa mātes saistību ar zvaigznēm. Mīts stāsta, ka uz salas pacēlies Kinta kalns. Šis vārds sakrīt ar zint­nieka Ķinta vārdu. Latvju teikas stāsta, ka Ķints Liepājas apkārtnē novietojis milzu akmeni. Ar to sākusies svētakmeņu līnija Liepāja - Īle, kas at­veidoja Saules sistēmas modeli.

Apollonu pielīdzināja Saulei. Viņa vārds ir salikte­nis, kura saknes meklējamas Ziemeļeiropā. Vārda pir­mā daļa saistās ar angļu up, t.i., augšup, izrunā ap. Arī Latvijā ir vietvārdi ar šo nozīmi - Apekalns, uz augšu paceltais Upsīšu dižakmens netālu no Dundagas.