Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Lai kā arī senie grieķi slavināja Zevu, šajā gadī­jumā viņi to nav atzinuši par Dievu. Viņi lūdz, lai Dievs ierodas no hiperboreju valsts. Šī ziņa sakrīt ar jau aplūkoto Dieva Tēva, Mātes un Dēla svēt­vietu kopu vārdu un vietu dalījumu.

Lai cik skeptiski mēs vērtētu seno grieķu autoru darbus par tālo ziemeļu zemi, nevar neredzēt, ka pamatā tiem bijušas nopietnas ģeogrāfiskas un vēsturiskas zināšanas par mūsu zemi un tās iedzī­votājiem. Nevarēja grieķi ne no kā izgudrot jūru, kuru ziemā klāj ledus, bet Saule spīd tikai īsu bridi. Viņi ne vienu reizi vien ir nosaukuši Lēto dzimteni par lielo zināšanu zemi, kaut ari pazina Ēģipti, Babiloniju, Indiju un citas senās kultūras valstis. Pārsteidzoša ir tā vienprātība visu seno autoru darbos, kāda izpaužas vērtējumos par mūsu senčiem. Secinājums ir viens - pateicoties seno grieķu, romiešu un indiešu autoriem, saglabātas ļoti vērtīgas ziņas par vecāko apzināmo civilizāciju pasaulē - senbaltu civilizāciju.

Zemeslode uzskatāma par milzīgu apaļu kristālu ar dobju vidu. Tā iekšienē zem liela spiediena atro­das šķidra viela - magma, kurā peld kustīgs kodols. Savukārt pa šā kristāla ārējo virsmu pārvietojas kontinenti un salu grupas, kas izvietotas uz de­viņām litosfēras platēm kā milzu plostiem. Visu to var salīdzināt ar milzīgu dzīvu šūnu. Kristāliskā apvalka un kustīgā kodola mijiedarbība notiek lielos laika ciklos un kopā ar izmaiņām Galaktikas enerģētiskajos starojumos ir par pamatu klimata, reljefa un citām pārmaiņām uz Zemes.

Magnētiskais lauks. Zemes kristāliskajam ap­valkam ir savs magnētiskais lauks un poli. No fizi­kas mēs zinām, ka katru magnētu var pārmag- netizēt, mainot tā galu polaritāti ar ļoti spēcīgu mag­nētisko impulsu. Pirms 700 gt. kāds neaptverami liels impulss pārmagnetizēja visu Zemeslodi, un tās magnētiskie poli mainījās vietām. Līdzīgi gadījumi bijuši arī agrāk. Zinātnieki vēl nav atklājuši, kas izraisījis daudzas lielās un ļoti būtiskās pārmaiņas.

Lielus kosmiskos notikumus piemin arī Ziemeļ­zemju un Amerikas tautu teikas. Iepriekš minētajiem notikumiem veltīti apmēram divi duči ļoti senu latvju dainu, piemēram:

Trīs dieninas, t?'ls naksninas t 7 >

Saul' ar Dievu ienaidā: Saules meita nolauzusi Dieva dēla zobentiņu, Dieva dēli novilkuši Saules meitas gredzentiņu.

F 828, 4031

Nākamās citētās dainas vēstījums līdzīgs, pirmās rindas ir tieši tādas pašas. Arī šī daina liecina par to, ka iznīcināta Zemes aizsargsistēma.

… Dieva dēli salauzuši Saules meitas vainadziņu.

LD 34018

Trīs dieninas, trīs naksninas Saul' ar Dievu ķīvējās: Dieva dēli apgāzuši Saules meitas kamaniņas.

LD 34020

Mūsuprāt, pēdējā daina stāsta par Zemes mag­nētisko polu savstarpējo maiņu. Tas magnētiskais pols, kas bija augšā - ziemeļos, nonāca dienvidos un otrādi. Daina to gleznaini dēvē par kamaniņu apgāšanu. Jau minējām, ka pēdējā šāda apgāšana notika pirms 700 gt., tātad tāltālā senatnē. Bet par to nav jābrīnās, jo dainās minēti vēl senāki noti­kumi. Līdzīgas ziņas atrodam arī japāņu un citu tautu mītos. Netieši šīs ziņas saistāmas ar ledus- laikmetiem.

Leduslaikmeti. Zemes vēsturē bijuši daudzi un dažādi leduslaikmeti. To pēdas var atrast pat 500 - 570 miljonu gadu vecajos kembrija iežos. Senu ledus- laikmetu pēdas ģeologi atraduši visā pasaulē, tostarp ari Ķīnā, Indijā, Austrālijā, Dienvidamerikā un pat Āfrikā. Eiropā pēdējo 700 gt. laikā, t.i., pēc pēdējā pārmagnetizējuma, bijuši četri leduslaikmeti - Gincas, Mindeles, Risas un Virmas.

Leduslaikmeti aizņem pusi gan no cilvēces, gan ari no mūsu tautas vēstures. Tos var salīdzināt ar ļoti garām ziemām, kas nes sev līdzi milzu postu. Sāko­ties leduslaikmetam, ziemeļu tautām nācās pamest savu zemi; to var salīdzināt ar putnu aizlidošanu ru­deņos. Pēdējais leduslaikmets, pēc jaunākām atziņām, sākās pirms 75 gt. un beidzās pirms 13,6 - 13,7 gt.

Daļa ģeologu uzskata, ka leduslaikmetos ak­meņu atlūzas atnestas no Skandināvijas, Kolas pus­salas un Karēlijas klintīm.

Par to, kā noritējis pēdējais leduslaikmets, ģeo­logi izteikuši vairākus uzskatus, kas ir ne tikai atšķirīgi, bet pat pretrunīgi. Pagaidām neviens no šiem viedokļiem nav uzskatāms par pārliecinošu.

Nesen vēl valdīja uzskats, ka leduslaikmetā abus polus pārklāja biezi ledus slāņi, kas iesniedzās arī mērenā klimata apgabalos. Ja tā, tad temperatūrai ekvatoriālos apgabalos bija jāpazeminās tik jūtami, ka tropu augiem un dzīvniekiem vajadzēja izmirt. Bet tas nav noticis. Nule teikto papildina arī materiālie pierādījumi. 20. gs. septiņdesmitajos gados Krievijas arheologi, pētot alas Pečoras vidustecē, konstatēja, ka tās apdzīvotas pirms vairāk nekā 35 gadu tūksto­šiem. Atrastie zālēdāju dzīvnieku kauli liecina, ka šajā laikā apkārtnē bijis pietiekami daudz zāles. No tā jāsecina, ka nekāda vispārēja Ziemeļu puslodes apledojuma tajā laikā nav bijis - apledoja nevis visi polārie apgabali, bet tikai dažas to vietas.

Dainu vēstījumi. Ieklausīsimies mūsu senču domās par lielo un nozīmīgo notikumu - Saules ka­manu apgāšanos. Iespējams, ka šis simbols izmantots arī leduslaikmeta raksturošanai. Dainās saglabātas atmiņas ne tikai par pēdējo leduslaikmetu, bet ari par iepriekšējiem leduslaikmetiem. Mārtiņu un Meteņu dziesmas un ticējumi vedina domāt, ka senči ledus- laikmetus uztvēra kā ciklisku notikumu.

Saule brauca, gar kalniņu, Apkrīt Saules kamaniņas; Pakaļ nāca Dieva dēlis, Pacel Saules kamaniņas.

LD 33012

Dainas liecina, ka mūsu senči zināja ne vienu vien leduslaikmetu, uztvēra tos kā ciklus, zināja to ilgumus un iemeslus.

Trīs gadiņi Saule lēca Caur lozberu lapiņām; Saules meitas kroņus vija No lozberu lapiņām.

LD 34021

Šī daina ir ļoti izkropļota, tomēr tā ļauj nojaust to laiku, kad Saules spožums bija stipri samazināts. Un iespējams, tieši šīs pārmaiņas izraisīja ledus­laikmetu. Būtu aplami uzskatīt, ka šīs un līdzīgas dainas vēsta par Saules aptumsumu vai citām mums zināmām astronomiskām parādībām vai par gadskārtu cikliem. Trīs dieniņas, trīs naksniņas vai trīs gadiņi ir tikai simboli. Daudz ticamāk, ka ar tiem domāti trīs Kosmisko dzirnavu apgriezieni - Zemeslodes precesijas cikli ik pēc 25 920 gadiem. Trīs šādi cikli atbilst leduslaikmetu ilgumam.

Leduskalns. Dainas vēsta par lielo Leduskal- nu. Arī ģeologi uzskata, ka pēdējā leduslaikmetā Botnijas līča ziemeļu daļā izveidojās milzīgs ledus­kalns. Aukstuma pola iespaidā Ziemeļeiropā un Viduseiropā sniegs vairs nenokusa pat vasarās, tā kārta kļuva arvien biezāka, tad pārvērtās ledū, līdz mūsu zemi klāja 1 - 1,5 km biezs ledus slānis. Pāri tam no leduskalna sāka slīdēt šļūdoņi. Tomēr tie ne­varēja skart ar biezo ledus slāni klātos zemes vei­dojumus. Līdz ar to pirmsleduslaikmeta zemes rel­jefs īpaši nemainījās.

Daži zinātnieki apledojuma rašanos izskaidro ar to, ka silto Golfa straumi aizsprostojis kāds milzīgs šķērslis. Seno indiešu mīti vēsta par ūdeņu aiz- sprostotāju Vritru, kas sēžot kalna galā. Vēl noteik­tākas ziņas atrodam latvju dainās, kas vēsta par leduskalnu un tā skaldīšanu. Pēcleduslaikmetā tai vietā, kur, pēc ģeologu domām, augšup slējies aple­dojuma centrs, t.i., pati virsotne, atrodas Baltijas jūras Botnijas līcis.

Patlaban uzskata, ka Eiropā pēdējais apledojums skāra Skandināviju, Kolas pussalu un tagadējo Bal­tiju. Lai arī cik pārsteidzoši tas skanētu, visticamāk šādu vietējas nozīmes apledojumu skaidro versija par kosmisko caurumu. Virs šīm vietām izveidojās apgabals, pa kuru strauji noplūda Zemes siltums. Līdz ar to šeit vairākus desmitus gadu tūkstošus valdīja stipri vēsāks klimats nekā citās līdzīgās Zemeslodes daļās. Ziemeļu puslodē bijuši vairāki šādi caurumi.