Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Dažās latvju dainās I^eduskalna saskaldīšana ap­rakstīta līdzīgi cīņām ar Joda māti:

Es karā(i) aiziedams, Iz(a)kalu zobentiņu, Iz(a)kalu zobentiņu Abi puses cērtama. Sakapāju Joda māti Deviņiem gabaliem…

LD 31982, Liezere

Arī Leduskalnu, kā vēsta dainas, saskaldīja de­viņos gabalos. Jodam visai tuvais somugru vārds juuttu nozīmē iestrēgt, iestigt (purvā, dubļos, kupe­nā u.tml.). Šī pēdējā nozīme ļoti tuva senindiešu mītam par Vritru, kas aizsprostojot upes, turklāt šim vārdam ir vairākas nozīmes. Vritra iezīmē ledus­laikmeta pēdējo posmu, sagatavo lielās pārmaiņas, ver vārtus uz gaismu un siltumu. Bet Vritra nozīmē arī sastrēgumu, šķērsli, jo viņš aizsprosto upju gul­tnes, slēpjas ūdenī un valda pār to. Vēl citos mītos Vritra sēž kalnā, kas varētu atbilst jau minētajam Leduskalnam. Tādējādi mūsu garamantas un sen­indiešu mīti pauž ļoti līdzīgus uzskatus.

Diemžēl kalna saskaldīšanai sekoja Lielā katas­trofa. Šobrīd zinātne nevar pateikt, vai tai bija ne­atkarīgi iemesli vai abu lielo notikumu secība bija likumsakarīga.

Kas atnesa sanesas? Visā Latvijā ģeologi at­raduši nogulumu slāņus, kurus līdz šim uzskata par šļūdoņa nestiem. Tomēr šīs sanesas ir pārāk noapaļotas, tāpēc, šķiet, nav pamata uzskatīt, ka tās gludinājis tikai ledājs.

Patlaban valda uzskats, ka šļūdoņi Skandinā­vijas kalniem atplēsuši klinšu gabalus, atnesuši šurp, pa ceļam tos sadrupinot.

Kalnos šļūdoņi nes gandrīz tikai šķembas. Bet tos akmeņus, oļus, smiltis vai granti, kas atrodami Latvijā, drīzāk ir jūras un upju ūdeņi gludinājuši un apaļojuši gadu tūkstošiem ilgi. Šļūdonis neva­rēja radīt tik noapaļotas sanesas.

Maz ticams, ka šīs sanesas nākušas no Baltijas jūras. To taču klāja apledojums. Pat tad, ja visu šo jūru izsmeltu, tās nogulu nepietiktu, lai ar tām pār­klātu 6,5 miljoni km 2 lielu platību.

Visā pasaulē ir saglabātas ziņas par Lielo ka­tastrofu, kurā vainojama meteorīta krišana vai citi kosmiskie iemesli. Latvju teikas vēsta, ka pēcledus­laikmetā zeme bijusi klāta ar putekļiem un gj-užiem, un piemin velna atvemto zemi vai ko tamlīdzīgu. Patiešām, auglīgo pirmsleduslaikmeta zemes kārtu nosedza atlūzu akmeņi, grants, smiltis, neauglīgie māli un citas sanesas. Turklāt jau pierādījām, ka šīs sanesas nevarēja nākt no Skandināvijas.

Neaptverami notikumi. Skandināvijā bijušā leduskalna vietā klintis iegrima, atstājot milzīgu iedobi - Baltijas jūras Botnijas līci. Pēc kalna iegrimšanas sākās Zemes virsmas svārstības Zie­meļu puslodē - glacioizostāzija. To periods ik reizes pieauga, amplitūda mazinājās, līdzīgi tam, kā no­tiek, kad ūdenī ieviež akmeni.

Par šo laiku saglabājušās ziņas visā pasaulē. Tās vēsta par briešmīgu Lielo katastrofu. Daudzu pa­saules tautu mīti piemin neiedomājami milzīgus plūdus, zemestrīces, vulkānu izvirdumus un pat Zemes ass nobīdi. Visos kontinentos gāja bojā lielākā daļa cilvēku un dzīvnieku. Ziemeļu puslodē, tostarp Sibīrijas, Aļaskas un Kanādas kalnos, atrastas šajā laikā bojā gājušo dzīvnieku paliekas. Tas, ka cieši blakus atrasti daudzi tādu dzīvnieku kauli, kuri nekad kopā neuzturas, liek domāt, ka zvēri nāves briesmu brīdī cieši spiedušies kopā un tā arī aizgājuši bojā.

Nav cilvēces vēsturē otra tāda notikuma, kas būtu tik dziļi un pamatīgi iespiedies tik daudzu tau­tu atmiņā kā šī katastrofa. Pagaidām arī tai nav materiālistiska skaidrojuma.

Vispasaules plūdi. Gan Eiropā, gan Āzijā, gan Amerikā saglabājušies nostāsti par 40 dienu un pat ilgākām lietavām, kuru laikā ūdens pacēlies gan­drīz 2 km virs parastā līmeņa. No Bībeles tekstiem izriet, ka ūdens klājis pat augstāko kalnu virsotnes. Ģeologi šādu iespēju pilnīgi noliedz. Tomēr Dien­vidamerikā, Andu kalnos, atrastas šo milzīgo plūdu pēdas. Šai jautājumā ir daudz neskaidrību, uz ku­rām mūsdienu zinātne vēl nespēj atbildēt. Nav arī saprotams, no kurienes varēja rasties šāds ūdens daudzums un kur tas pēc tam pazuda.

Te jāatzīmē, ka, kūstot apledojumiem, ūdens līmenis pasaules jūrās un okeānos ir cēlies. Ūdeņi atņēma kontinentiem piekrastes apgabalus - ta­gadējos šelfus. Sicīlija, kas bija savienota ar Itāliju, kļuva par salu. Dažās Zemeslodes vietās šajā laikā strauji iegrimušas lielas zemes platības, kādreizējā sauszeme atrasta pat 2 km dziļumā.

Minēto lietavu izraisītie plūdi un to sanesas pār­klāja daudzas seno cilvēku dzīvesvietas. Mūsu zemi ģeologi pētījuši ļoti rūpīgi, gan veicot apsekošanas maršrutus, gan arī daudzus urbumus. Izrādās, ka Latvijas ģeoloģiskā uzbūve ir neparasti sarežģīta un daudzu mīklu pilna. Kaut arī ģeologi uzskata, ka pār mūsu zemi nav vēlies lielo plūdu vilnis, tomēr daži atradumi liek šo uzskatu apšaubīt. Tā, piemē­ram, Galgauskā (Gulbenes rajons) atrasti apaļi mi­nerālu graudi (konkrēcijas), kas var veidoties tikai dziļi jūras dibenā. Šeit tās atrastas zem 2 m biezas grants kārtas. Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka šajā pašā slānī izcilais novadpētnieks Oļģerts Miezītis atradis ļoti senu, varbūt pat pirmsleduslaikmetā darinātu akmens enkuru, kas nodots Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam.

Lielajā katastrofā visvairāk cieta zemienes jūru un okeānu tuvumā, kur izglābties spēja tikai retais.

Grieķu mītā vēstīts, ka dzīvs palicis tikai Prometeja dēls Deikalions. Pēc vina tēva - Ietu titāna Prometeja padoma Deikalions uzbūvējis laivu, kurā viņš un viņa sieva Pirra izglābušies. Viņi kļuva par jau­nās cilvēku cilts aizstāvjiem. Nozīmīga ir norāde uz Prometeju - senbaltu civilizācijas zintnieku.

Otrs katastrofas iemesls varētu būt Zemes sa­dursme ar kādu citu kosmisko ķermeni.

Ja Zemeslodei uztriektos kāda komēta, milzīgi viļņi iznīcinātu visu cilvēces sasniegto. No sešiem miljardiem Zemes iedzīvotāju dzīvi paliktu tikai daži desmiti tūkstoši. Dzīve atkal sāktos no akmens laikmeta, bet par 21. gs. civilizāciju paliktu tikai lēnām gaistošas atmiņas.

Kad tas notika? Jāatzīmē, ka Leduskalna saskal­dīšanas laiks literatūrā datēts atšķirīgi. Ģeologi par leduslaikmeta beigām uzskata spēcīgu atkusni pirms 13,7 vai 13,6 gt.', bet Lielā katastrofa notikusi pirms 12 gt. Te jāpiebilst, ka visas datēšanas metodes ir aptuvenas. Loģika vedina domāt, ka straujā apledo­juma kušana sākās pēc Lielās katastrofās. Arī senie kalendāri apliecina ģeologu datējumus.

Pirms 10 gt. Zemes garozas svārstību viļņu lie­lums Skandināvijā bija mērojams simtos, bet Bal­tijā - desmitos metru. Kūstošie ledāja ūdeņi izveidoja milzīgo Baltijas ledus ezeru. Tā līcis aiz­ņēma visu Zemgali, līdz ūdeņi izlauzās pa Abavas gultni. Tie bija milzu pārmaiņu laiki, tomēr pats Abavas vārds liecina, ka Baltijas ledus ezera laikā mūsu zeme jau bija apdzīvota. Sis vārds latīņu valodā nozīmē sencis, tātad apzīmē pirmo lielo ūdensteci pēc leduslaikmeta.

Ledāja kušana notikusi nevienmērīgi. Ledus ātrāk kusa vietās, kurās ir augsts enerģētiskais starojums. Te izveidojās ezeriņi, kuros nogulsnējās māla slāņi. Tā dažiem Latvijas kalniem izveidojās māla slāņi kā cepures. Pie Tukuma ik pēc pāra kilo­metriem māla kalniņi mijas ar grants pauguriem. Arī Gaiziņkalna vietā bijis milzīgs ezers ar ledus krastiem.

Gan mūsu garamantu saturs, gan materiāla rakstura atradumi liek būtiski pārvērtēt līdzšinējos uzskatus par mūsu zemes un tautas vēsturi. Mūsu senči ne tikai dzīvojuši šajā zemē pirms pēdējā ledus­laikmeta, bet tiem bijušas izcilas zināšanas, kas daudzās jomās pārsniedz mūsdienu zinātnes sasnie­gumus. Vēl arvien lielu daļu no viņu zināšanām mēs nespējam saprast, tāpat kā nespējam atkārtot viņu darbus. Mēs varam kaut ko nesaprast, bet nedrīkstam iznīcināt, kā tas tiek darīts līdz šim.