Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Aukstuma viļņi. Sengrieķu filozofs Platons 4. gs. p.m.ē. pārstāstījis no senēģiptiešu priesteriem iegū­tās ziņas par tām briesmīgajām katastrofām, kas piemeklējušas Zemi 50, 28 un 10 gt. p.m.ē. Ņemot vērā to, ka mūsdienu zinātne tik tālus datējumus spēj noteikt tikai aptuveni, nule minētie laiki atbilst pašreiz pieņemtajiem datiem par diviem liela aukstuma viļņiem pirms 65 un pirms 20 gt., kā arī ziņām par leduslaikmeta beigām. Spilgtākās materiālās liecības par briesmīgo aukstuma vilni pirms 20 gt. saglabājušās Sibīrijas ziemeļos, Tai- mirā, kur vienā mirklī gājuši bojā pat ar biezu spal­vu apaugušie mamuti. Tie atrasti ledū iesaluši ne tikai ar nesagremotu zāli kuņģī, bet pat ar zāles kumšķiem mutē. Turpat tiem blakus saglabājusies ledū iesalusi zaļa zāle.

Globālās pārmaiņas. Leduslaikmets pārmai­nīja dzīves apstākļus ne tikai mūsu senčiem. Ledā­jos uzkrājās milzīgs ūdens daudzums. Pēc dažu zinātnieku domām, kādā no pēdējiem leduslaikme- tiem ūdens līmenis pasaules okeānā un līdz ar to jūrās kļuvis par 1130 m zemāks. Zemes, kas kādreiz bija auglīgas, kļuva pārāk sausas un ražu vairs nedeva. Ari klimats bija kļuvis vēsāks. Cilvēki sāka apdzīvot bijušo jūru seklumus. Savukārt leduslaik­meta beigās, ledājiem izkūstot, okeānu līmenis atkal sāka celties. Bijušās piekrastes applūda, tās nācās pamest. Sākās jauna tautu pārvietošanās. Mūsu senči devās atpakaļ uz dzimto vietu, kas bija pārvērtusies līdz nepazīšanai - klāta ar biezu un neauglīgu sanesumu kārtu.

Pavisam nesen, 20. gs. otrajā trešdaļā, valdīja uz­skati, ka katra kārtējā leduslaikmeta šļūdoņi nolī­dzinājuši visus iepriekšējo laikmetu radītos pau­gurus un uzbēruši atkal jaunus grants un smilšu kalnus. R - A virzienā daudzās vietās Latvijā uzbēr­tie valni vedina domāt, ka šādi uzskati ir nekorekti, Izteikumi, ka no ziemeļiem nākušie šlūdoni varētu radīt plūsmai perpendikulārus veidojumus, runā pretī dabas likumiem. Ja nu kāds ļoti grib to aiz­stāvēt, tad ieteicam nākamajā ziemā iesaldēt šķēr­sām kartupeļu vagām kaut vai 5 m garu ledus strē­meli un tad pamēģināt pastumt to uz priekšu ar domkratu. Tad redzēsiet, ka spēka pielikšanas vietā ledus sadrups, bet uz priekšu nekustēsies. Protams, īstie apledojuma apstākļi bija sarežģītāki, bet būtībā tomēr līdzīgi. Tikai domkrata vietā darbojās leduskalna virsotnē sablietētā sniega un ledus svars, vagu vietā - zemes reljefs, it īpaši jau R - A virzienā izveidotie kalni. Vēl jo vairāk - daži ģeologi atsevišķos Latvijas reljefa veidojumos, piemēram, Svētupes ielejā (Limbažu rajons) saskata zemledus ūdens plūsmu darbības pēdas. Ja tā, tad pilnīgi atkrīt doma par to, ka lielā virsējo slāņu spiediena dēļ zemākās ledus kārtas kļuvušas plastiskas kā šķidrums. Ja arī tā būtu, tad apledojuma malās spie­diens bija mazāks un pseidošļūdonis nevarēja noplūst. Daudz pareizāk būtu leduslaikmeta sa­nesas uzskatīt par vairāk vai mazāk vienmērīgu segumu, kur visumā saglabājušies iepriekšējie zemes veidojumi.

Tagadējā Latvijas teritorijā strauju pārmaiņu lie­cības nav atrastas. Tāpēc domājams, ka leduslaik­meta sākumā vasaras šeit kļuva vēsākas, sniegs ne- nokusa, bet sniga arvien klāt. Zāle vairs neuzdīga, kokiem neizplauka lapas. Arī putni, dzīvnieki un cilvēki mūžīgajā sniega tuksnesī nevarēja uzturēties. Mūsu senčiem nācās pamest šo zemi. Zem aple­dojuma palika senču kultūras vērtības. Sala un bada dzītie cilvēki bija salīdzināmi ar bārenīti, kas palikusi bez savas mātes - dzimtenes. Par šo laiku vēsta daudzas bāreņu dainas. Vairākas citas ziņas vedina domāt, ka lielākā daļa mūsu viedo senču, sākoties leduslaikmetam, devās uz dienvidaustrumiem un apmetās Indas upes ielejas labā krasta baseinā.

Par visas tautas smagajiem jaunas dzīvesvietas meklējumu un klejojumu gadiem vēsta dainas.

Lec, Saulīte, rītā agri Bāra bērnus priecināt. Bāra bērni gauži raud, Tumšu nakti staigājot. Bāra bērni sastājuši Lielas upes maliņā.

1339,300. Cēsis

Pilnīgi jāatsakās no domas, ka šī, kā arī citas tai līdzīgas vārsmas būtu sacerētas par kādas viduslaiku muižas bāreņiem. Turklāt citas bāreņu dziesmas visai nepārprotami liecina par tālu ceļojumu uz dien­vidiem, līdzīgi tam, kā ik gadu turp dodas gājputni.

Kur gul visi balti gulbji Aukstajā ziemiņā? Kur gul visi bārenīši Aukstajā pasaulē?

418,4435, Preiļi

Sākoties lielajai ziemai, senči devās uz dienvi­diem. Tālajā ceļā vajadzēja pārvarēt daudzas grū­tības, kas simboliski nosauktas par lieliem kalniem, upēm vai tamlīdzīgi. Jāpiebilst, ka līdzīgi simboli sastopami arī ķeltu mītos.

Kam, Saulīte, vēlu lēci, Kur tik ilgi kavējies? Aiz viņiem kalniņiem Bāra bērnus sildīdama. Lec, Saulīte, rītā agri Bāra bērnus priecināt. Bāra bērni gauži raud, Tumšu nakti staigādami.

1576, 3104, Šķibe

Vēl un vēlreiz atgādinām, ka mūsu dainas sace­rētas simbolu valodā. Diemžēl laiku pa laikam dažs, pat izglītots cilvēks, par katru cenu cenšas simbolus uztvert tiešajā nozīmē. Nesapratis dainā vēstīto, viņš apgalvo, ka dainas sacerētas viduslaikos. Ja nu kāds no lasītājiem tomēr domā, ka nule citētajās dainās aprakstīti pēdējo gadsimtu notikumi pie Šķibes, - padomājiet rūpīgāk! Šķibes tuvumā ze­me visai plašā apkārtnē ir plakana kā galds. Un vēl vismaz kādu simtu kilometru no Šķibes uz aus­trumiem pat lāga paugurīšu nav. Te Saulei nav kur kavēties. Sī daina var vēstīt tikai par visai seniem laikiem. Nekur Latvijā nav tādu kalnu, aiz kuriem Saule varētu ilgi kavēties. Arī citās bāreņu dainās pieminēti tādi kalni, kādus neatradīsim ne Latvijā,

ne tās kaimiņzemēs.

Bārenīte žēli raud,

Lejiņā stāvēdama.

Svētā Māra pār kalniņu

Iet bāriņu apraudzīt;

Paņēmusi pie rociņas,

Ved kalniņa galiņā.

1600, 3751, Varakļāni

Arī Varakļāni atrodas līdzenā vietā - Lubānas līdzenumā. Tieši tas pats sakāms par nākamo citēto dainu, jo arī Jūrkalne atrodas visai līdzenā vietā.

Kur tecēsi, mīlā Māra,

Ar to klēpi villainīšu ?

Aiz kalnina nosalušu

Simtiem mazi sērdienīši.

935. 32474, Jūrkalne

Vēl piebildīsim, ka dainu laikā pat visā Jūrkalnē nebija 100 bērnu, kur nu vēl simtiem sērdieņu. Tātad arī šī daina, tāpat kā citas nule minētās dainas, vēsta par tautas - bārenes aiziešanu no savas mātes - Zemes.

Līdzīgi tam, kā diena nomaina nakti, mainās arī gadalaiki. Bet senie cilvēki zināja vēl daudz lielā­kus, t.s. kosmiskos gadalaikus, kas mērāmi des­mitos tūkstošos gadu. Mūsu viedie vecajie ne tikai zināja par lielajiem laika cikliem, bet prata arī sa­glabāt ziņas par simtiem tūkstošu gadu ilgām pār­maiņām Zemes dzīvē. Ziņas par tāltālo senatni un laika cikliem krāja un glabāja ari senie indieši, šumeri un citas kultūrtautas. Seno ēģiptiešu priesteriem bija precīzi pieraksti par desmitiem tūkstošu gadu ilgiem notikumiem. Par mūsu kaimiņtautu zintnieku atmiņu, kas sniedzas gadu tūkstošos, liecina izrakumi Donas baseina kurgānos. Tālā senatnē prata ieska­tīties ari senie Amerikas kontinenta iedzīvotāji.

Jāpiebilst, ka gan latvju garamantas, gan citu tautu mīti vedina domāt, ka senie cilvēki zināja, ka leduslaikmeti ik pēc laika atkārtojas, un arī ap­jauta šo posmu ilgumus. Indiešu garamantas runā par četriem milzīgiem laika cikliem, kas atkārtojas, un tiem dots katram savs nosaukums.