Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Mūsu zemes un tautas vēsture iesniedzas arī iepriekšējos starpleduslaikmetos. Šķiet, šajā laikā arī radīta lielākā daļa dižās senatnes pieminekļu. No iepriekšējiem pirmsleduslaikmetiem saglabātās garamantas apliecina tā laika augstās zināšanas. Tās kopā ar materiāla rakstura pieminekļiem liek runāt par pasaulē senāko apzināmo civilizāciju.

Sākoties leduslaikmetam, senčiem nācās pamest savu zemi. Tā kā saglabātais zināšanu apjoms daudzkārt pārsniedz cilvēka atmiņas iespējas, jā­domā, ka senčiem bijušas kādas, mums vēl neap­jaustas informācijas pierakstu sistēmas, kas spēja to saglabāt vismaz 60 gt. laikā.

Ģeologi, pētot nogulas zemes dzīlēs, centušies iz­prast lielos notikumus Baltijas jūras baseinā un dot

tiem kaut vai aptuvenus datējumus. Tos vai' pieņemt par pamatu vēsturisko notikumu laika noteikšanai, tomēr norādīsim, ka tie ir tikai vērtējumi.

Dažādos ziņu avotos sastopami nedaudz atšķirīgi skaitļi un datējumi.

Pirms 700 gt. notikusi pēdējā Zemes pārmagne- tizēšana.

Pirms 540 gt. beidzas Gincas leduslaikmets. Sā­kas Gincas - Mindeles starpleduslaikmets.

Pirms 480 gt. beidzas starpleduslaikmets. Sākas Mindeles leduslaikmets.

Pirms 430 gt. beidzas leduslaikmets. Sākas pats galvenais - Mindeles starpleduslaikmets, kas ilgst 190 gt.

Pirms 240 gt. sākas Risas leduslaikmets.

Pirms 180 gt. sākas pērnais starpleduslaikmets, kas ilgst 110 gt.

Pirms 75 gt. sākas pēdējais leduslaikmets. Mūsu senči dodas uz dienvidiem.

Pirms 50 un pirms 20 gt. uznāk lielie aukstuma viļņi un paplašinās apledojums.

Pirms 12 gt. notiek Lielā katastrofa.

Pēc Lielās katastrofas mūsu zemē vēl ilgi valdīja arktisks klimats. Līdz ar to sanestajās smiltīs augu valsts attīstījās lēni un bija nabadzīga - sūnas, ķērpji. Tikai pamazām uz sanesām uzkrājās trūdvielu kārta, sāka augt krūmi un zāle. Gaužām nabadzīga bija arī dzīvnieku valsts. Ar laiku ievie­sās ziemeļbrieži, kuriem pa pēdām sekoja mednieki.

Sākās nākamais vilnis. Tagadējā Latvijas teri­torijā sauszeme cēlās augšup, bet Skandināvijā grima lejup, izveidojot pazeminājumu, pa kurn Bal­tijas ledus ezera ūdeņi noplūda uz Ziemeļu Ledus okeānu. Līdz ar to Baltijas ledus ezers pārtapa par Joldijas jūru. Mūsu zemes piekrastē jūras līmenis pret pacēlušos sauszemi bija zemāks nekā pēdējos gadsimtos. Šajā laikā klimats kļuva vēl nedaudz sil­tāks, tomēr joprojām bija vēsāks nekā mūsdienās.

Dzīve pēc katastrofas. Maz bija to, kas izglā­bās no lielajiem ūdeņiem. Bet, kad tie noplaka, visur valdīja posts un iznīcība. Nebija vairs mitekļu, nebija arī pārtikas. Lielāko daļu dzīvajos palikušo pieveica bads un slimības. Visu vajadzēja sākt no jauna ar vienkāršiem koka, kaula un akmens rīkiem, dzīvojot zaru būdās. Cilvēce atkal ievirzījās akmens laikmetā.

Taču dainas vedina domāt, ka plūdi šo zemi bija skāruši mazāk.

Grib Dieviņš šo zemiti

Ar ūdeni slīcināt;

Mīļā Māra Dievu lūdz,

Ap galviņu glāstīdama.

LD 33669

Arī turpmāk izklāstītās ziņas liek domāt, ka mūsu senči labāk nekā citas tautas saglabāja senās zināšanas un to noriets nebija tik straujš kā citās zemēs.

Tā cilvēces vēstures daļa, ko šobrīd pieņemts dēvēt par akmens laikmetu, aizņem vismaz 99,9% cilvēces vēstures. Pats jēdziens akmens laikmets radies tajos laikos, kad vēsturnieki vēl uzskatīja, ka cilvēce ir tikai dažus gadu tūkstošus veca. Patiesībā kaut cik apzināta ir tikai tā akmens laikmeta daļa, kas attiecas uz tagadējo starpledus­laikmetu.

Darbarīkus un ieročus šai laikā gatavoja tikai no dabiskiem materiāliem - akmens, kaula, koka un raga. Turklāt pirmo no tiem - akmeni - lietoja reti, jo mūsu zemē nav pietiekami cietu akmeņu, no kuriem gatavot rīkus. Kramu lietoja maz, jo to vajadzēja pirkt no tirgotājiem. Putnu medībām izmantoja arī bumerangus; par to liecina izrakumi Sārnatē. Tagad mums pat grūti iedomāties, ka tie tālie senči, kas veica milzīgos darbus, lai iekārtotu svētvietu sistēmas, kas mūs pārsteidz vēl tagad, dzīvoja visai pieticīgi, un viņu sadzīves priekšmeti un darbarīki bija ļoti vienkārši.

Latvijas teritorijā nav saglabājušās ziņas par cilvēku dzīves apstākļiem pirms pēdējā leduslaik­meta. Krievijā Voroņežas un Vladimiras apkārtnē pētītas ap 30 gt. senas apmetņu vietas. Šie cilvēki dzīvojuši ciematos, pastāvīgās mītnēs, kurām bijuši vairāki konstruktīvi risinājumi. Pēdējo gadu desmitu atradumi Sibīrijā liecina, ka jau pirms diviem miljoniem gadu Ziemeļu puslodes iedzīvotāji prata iegūt uguni, celt mājas, gatavot siltu apģērbu.

Senākās zinas. Citi atradumi liecina, ka senie cilvēki apģērbu darinājuši no iepriekš apstrādātām ādām, toties tā piegriezumu var uzskatīt par gluži mūsdienīgu. Visai bagātīgās aizgājējiem līdzi dotās rotaslietas un citi priekšmeti liecina par attīstītu gaumi, māksliniecisko izjūtu un sarežģītiem apgla­bāšanas rituāliem. Tas nozīmē, ka tālaika cilvēkiem bijusi dziļa izpratne par aizkapa dzīvi.

Arī Rietumeiropā pēdējo gadu desmitu atradumi sniedz pilnīgi jaunu priekšstatu par iepriekšējiem starpleduslaikmetiem. Tā netālu no Nicas (Fran­cija) atrastas 300 gt. vecas mītnes paliekas, kurai bijis divslīpju jumts. Polijā kādā alā atrasts ap 20. gt. vecs, no mamuta ilkņa darināts bumerangs. Jau pati bumeranga ideja prasa augstas tehniskās zināšanas, jo samērā sarežģīto aerodinamisko spārnu profilus nekādi nevar atklāt nejaušas sagadīšanās dēļ. Diemžēl tik senu atradumu pasaulē ir visai maz, tomēr arī šīs nedaudzās liecības rosina pārvērtēt līdzšinējos uzskatus.

Kaut arī mūsdienu cilvēka skatījumā senču dzī­vesveids šķiet ļoti pieticīgs, viņu garīgais līmenis bijis visai augsts. Latvijas svētvietu tīkla izveido­jums liecina par izcilu kartogrāfijas un zemes mērī­šanas prasmi, māku pārvietot lielus smagumus, veikt milzīga apjoma zemes darbus, apstrādāt ak­meņus, spējām iedarboties uz meteoroloģiskiem procesiem un klimatu. Ne jau velti tālaika pasaule atzina, ka Ietu senčiem bijusi izcila pareģošanas, likteņa vadīšanas un dziedināšanas prasme, tāpēc miljoniem gadu ilgā tā dēvētā akmens laikmeta se­nākā daļa pelnījusi pilnīgi citu vērtējumu.

Kutelīgais jautājums. Patlaban vēsturnieki nespēj izskaidrot, kā tā dēvētajā akmens laikmetā, kad cilvēki dzīvoja visai pieticīgi, viņiem varēja būt tik izcilas zināšanas un viņi spēja veikt šos mil­zīgos darbus. Mācību grāmatas cenšas radīt iespai­du, it kā 15 - 20 miljonu gadu ilgais akmens laik­mets bijis tikai īss acumirklis cilvēces vēsturē, to­ties viduslaikos kariem bijusi daudz lielāka nozīme. Skolu, tostarp pašu augstāko, beidzēji paliek pār­liecībā, ka akmens laikmets bijis tikai garīgā sa­stinguma laiks. Tas ir pavisam aplams priekšstats, jo fakti liecina pretējo.

Bija vairākas katastrofas. Seno tautu mīti pa­līdz skaidrot tā dēvētā akmens laikmeta šķietamās pretrunas. Tie vēsta, ka cilvēce piedzīvojusi vairā­kas smagas katastrofas un katrā no tām zudušas kā materiālās, tā arī garīgās vērtības. Cilvēcei savu attīstību vajadzēja sākt no jauna, no kārtējā ak­mens laikmeta.

Garīgā civilizācija. Aplūkojot visas šīs zināša­nas un mākas vienotā kopumā ar mūsu garamantu ētiskajām vērtībām, tās uzskatāmas par garīgo, ne­vis tehnisko civilizāciju. Bet, ieskatoties vēl dziļāk senatnē, jārunā par vairākām pirmsleduslaikmeta civilizācijām. Senie mīti vēsta par četrām senajām cilvēku rasēm. Būtībā tās ir četras civilizācijas, kas pēc lielām katastrofām nomainījušas cita citu.