IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

IVARS VĪKS

Trejdeviņi Latvijas brīnumi

Ievadvārdi 7

Kas ir brīnums 9

Brīnumi ap mums 9

Pirmais apcirknis. Brīnumi Latvijas ūdeņos 11

Ķeveles trejdeviņi brīnumavoti 11

Neparastie ezeri 25

Ezeri zem zemes 30

Mainīgais ezers Allažos 36

Otrais apcirknis. Skaņas un krāsas 43

Brīnumainās skaņas Latvijas debesīs 43

Neparastās skaņas 5 1

Zaļais stars 55

Trešais apcirknis. Pārsteidzošās zināšanas 60

Saules sistēmas radīšana 62

Zemes radīšana 64

Vai pirmsledus laikmeta kultūras pieminekļi? 66

Bet varbūt citplanētieši? 66

Ceturtais apcirknis. Dižā seja 70

Dižās sejas atrašana 75

Tālie skali no dižās sejas 77

Svētā galva 79

Ķēniņa dēls un puszirgs pārvar raganas 82

Zilo avotu ieleja 87

Piektais apcirknis. Milžu darbi šai zemē 90

Milžu bērtie kalni 9 I

Lielo milžu lielās mīklas 95

Ziņas par milžiem 96

Zelta vija 101

Milžu darbi un modernā fizika 105

Sestais apcirknis. Dižā sagša 107

Lielie zīmējumi 107

Popes līnija 107

Kangaru trejžuburis 122

Zelta ķēdes trīsstūri 125

Septītais apcirknis. Pokaiņi 137

Ziņas latvju grāmatās 138

Skats no kosmosa 141

Svētcentru kopa 144

Pokaiņu ģeofiziskais un ģeoloģiskais raksturojums 147

Fizikālie lauki 148

Pokaiņi kā bioenerģētisku starojumu centrs 151

Trešie Pokaiņi 153

Pokaiņu reljefs 156

Neparastie kalni 158

Pokaiņu plānojums 162

Dieva dārzs 162

Mākslīgie veidojumi 167

Dižā grava 168

Svētieleju nozīme 168

Vīnkalni 170

Dziednieku kalns 171

Akmens galvu krāvumi 1 76

Gaišo akmeņu mīkla 178

Kāpēc senči veidoja akmeņu krāvumus? 181

Pokaiņi kā senkapi 186

Lielo zīmējumu noslēpums 1 90

Kad Pokaiņi veidoti? 1 93

Akmeņu salikumi 194

Zintnieku laiva 197

Zintnieku loki 198

Akmens tēli 199

Ceļš uz Pokaiņiem 200

Pokaiņu atklāšanas vēsture 206

Pokaiņu izglābšana 208

Diena saules svētvietu vaiņagā 210

Pokaiņi kā mācība 212

Pokaiņu kopvērtējums 213

Astotais apcirknis. Mūsu zeme kā brīnums 216

Dižās senatnes liecības 2 16

Mūsu vieta pasaulē 2 17

Trīs zemeslodes balsti 219

Pasaules meridiāns jeb galvenā līnija 220

Zemeslode kosmisko enerģiju virpuļos 223

Laimas un Māras līnijas 226

Devītais apcirknis. Mūsu tautas trīs lielie brīnumi 230

Senču baltā gudrība 230

Latvju garamantas 232

Garamantu saturs 234

Teiku un pasaku gudrība 236

Antons Rupainis par dainu vecumu 238

Latvju dainu tulkošana 239

Dzīvības veidi Visumā 243

Mūsu dievestība un modernā fizika 244

Kā senči sargāja savu svētāko vārdu 246

Latviešu valoda kā brīnums 249

Vai pirms ledus laikmeta bija datori 253

Mums būtu jāapzinās, ka dzīvojam reti skaistā un brīnumu pilnā pirmatnīgā zeme, kurai ir daudzas lieliskas īpašības. Mums būtu jāapzinās, ka šeit ir izcilas vietas, neatkārtojami dabas un senatnes pieminekļi. Ne reizi vien tos esmu rādījis ārzemniekiem, tostarp arī zinātniekiem, un viņi izteikuši ļoti augstus vērtējumus. Nejau velti ārzemju bagātnieki sākuši un vēl tik ļoti grib iegādā­ties šeit lielus zemes īpašumus.

Mums nebūt nav jākaunas par savu zemi, tās vēsturi, tautu, valodu, bet gan, gluži otrādi, —jābūt par to lepniem.

Diemžēl daļa latviešu, kas nepazīst savu zemi, senču dzīves­ziņu un tās vērtību, dažkārt mēģina sevi izcelt, to pulgojot.Te nu jāatceras, ka amerikāņu rakstnieks O'Henrijs (1862—1910) iz­smēja tos amerikāņus, kas mēģināja tēlot inteliģentos, apgalvojot, ka vīns smaržojot pēc korķa. Cik zinu, tad amerikāņi vairs tā ne­dara. Diemžēl tiem latviešiem, kurus pirms simts gadiem dēvēja par "puskoka lēcējiem", līdzīga sevis apliecināšana nepāriet un nepāriet. Viņiem šķiet, ka mūsu zemes, tās vēstures, tautas, valo­das un citu vērtību noniecināšana vai pat pulgošana uzskatāma par smalkā toņa apliecināšanu.

Esmu gatavs jūsmot līdzi par to, ka Lurdā (Francijā) ir brīnumavots, kas dziedinājis daudzus cilvēkus. Bet, ja piebilstu, ka mums Latvijā ir simts tādu avotu un vēl vairāki svētezeri ar ne sliktāku iedarbību, tad "puskoka lēcēja" seja pieņem tādu izskatu, it kā būtu pieminēts kaut kas nepieklājīgs. Viņa uzskati, kas tver tikai pasaules mērogu, nepieļauj domu, ka Latvijā vispār var būt kaut kas ievērības cienīgs.

Ja avīzēs izlasīta īsa ziņa par kādu ezeru Āfrikā, kas parādās un pazūd, tas neapšaubāmi ir interesanti. Bet, izdzirdot, ka līdzīgs brīnumezers ir arī tepat pie Siguldas, vispasaules pilsoņa — "pus­koka lēcēja" — ģīmis sašķobās pavisam greizs: "Ko jūs ar to savu Latviju. Nezin kāpēc mazās tautas arī grib paspīdēt blakus liela­jām. Ne mums tāda vide, ne kultūra".

Ja atļaujos aizrādīt, ka Brēmenes Ādama hronikā 1076. gadā rakstīts, ka pie mūsu zintniekiem devās cilvēki no visas pasaules, tā atzīstot tos par gudrākajiem pasaulē, tad "inteliģentā" pasaules pilsoņa pacietības mērs ir pilns. Viņš gatavs atzīt, ka sena kultūra bijusi jebkurā citā pasaules malā, bet tikai ne Latvijā. Te, pēc viņa uzskatiem, nekas nedrīkst būt. Nedrīkst būt šodien un nedrīkstēja būt arī tālā senatnē. Bet, pievēršoties jau minētajam Brēmenes Āda­mam, kuru atzīst un ciena visa Rietumeiropa, kāda visai pazīsta­ma latviešu vēsturniece man izteica domu, ka te nu viņš esot klū- dījies. Tomēr šai grāmatā atradīsiet pierādījumus, ka Brēmenes Ādams nav kļūdījies.

Nožēlojamās sevis, savas tautas un zemes noniecināšanas pa­matā ir zināšanu trūkums. Skolnieki un studenti saņem ārkārtīgi maz zināšanu par Latvijas patieso vēsturi, tās dabu, dabas un vēs­tures pieminekļiem. Tāpēc, kaut ko izlasot vai padzirdot par ko interesantu ārzemēs, daļai nekritisku cilvēku rodas iespaids, ka interesantais ir tikai ārvalstīs. Bet citiem "puskoka lēcējiem" šķiet, ka, pulgojot mūsu zemi, viņi sevi ceļ augšup.

"Mūsu tauta ir slima" — tā pirms desmit gadiem teica Imants Ziedonis. Šo sevis noniecināšanu veicina arī mūsdienu informatī­vā vide, kuru veido masu informācijas (vai ne dezinformācijas) līdzekļi savu maizes devēju uzdevumā.

Lai tauta atveseļotos, jākliedē gara tumsība un meli, jāceļ gais­mā patiesība par šo zemi un tās brīnumaino vidi.

Mūsu Latvija nebūt nav maza, salīdzinājumā ar daudzām ci­tām pasaules zemēm. Bet tajā ir daudz tādu brīnumu, kas citur nav sastopami. Mēģināsim ieskatīties dažos no tiem.

Kas ir brīnums

Šajā darbā ar vārdu brīnums domāts kas gauži rets vai nepa­rasts. Mēs paši esam tā saraduši ar savas zemes skaistumu un brīnu­miem, ka tos pat nepamanām. Kāds mans jaunības paziņa 70. ga­dos bija ielūdzis pie sevis Gruzijā iepazītu skolotāju. Mēs rādījām viņam Latviju, un gruzīnu skolotāja skatījumā tā ir brīnumaini skaista zeme — bez neauglīgām sniegotām klinšu virsotnēm, bez sniega lavīnām un nogruvumiem. Zeme, kurā aug labība un lekna zāle, kurā tek tīri un rāmi ūdeņi, viņam šķita kā pati paradīze.

Starp citu, musulmaņu Svētās grāmatas stāsta par to, kā gan Tuvējo un Vidējo austrumu iedzīvotāji iedomājas paradīzi. Tā ir zeme, kur aug zaļa zāle un koki, kur ir ēna Un dzidrs ūdens. Vai tad tā nav Latvija?