IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Augstie viesi. Hronists Brēmenes Ādams piemin, ka visvai­rāk uz šejieni devušies no Spānijas un Grieķijas. Lai cik piesar­dzīgi un skeptiski mēs šo ziņu neuzņemtu, tomēr jāsecina, ka lie­lai daļai no tālajiem ciemiņiem vajadzēja būt augsti titulētām un bagātām personām. Arī senatnē nejau katrs vienkāršs cilvēks va­rēja sev atļauties tik tālu ceļu.

Diža slava saglabājās vēl viduslaikos un pat jaunajos laikos. Auces novadpētnieks Oskars Venckus kopā ar Verneru Banderu un Ludvigu Teteri, izmantojot Zviedrijas vēstniecības palīdzību, ieguvuši interesantu izziņu. Tā apliecina vēl vienu teiku par Ķe­veles avotu, proti, ka pie tiem ārstējies Zviedrijas karalis Kār­lis XII.

Tātad mūsu avoti un mūsu dziednieki palīdzēja tur, kur Zvied­rijas galma labākie mediķi izrādījās bezspēcīgi.

Jau minējām, ka tālā senatnē šeit bijuši arī daudzi citi augsti viesi, kuriem nevarēja līdzēt viņu galma mediķi. Kā atspulgs šo avotu apciemojumiem Rietumeiropā plaši pazīstams mīts par Grāla kausu, kas atbrīvo cilvēkus no visām slimībām un ciešanām. Dau­dzas norādes liek domāt, ka ar to domātas Pokaiņu sistēmas svēt­vietas, kurās ietilpa arī Ķeveles avoti.

Kā avotus dēvēt? Pēdējos gadsimtos vēsturiski veidojušies divi nosaukumi — "Zviedru avoti" un arī "Karaļa avoti". Nostās- ti avotus saista ar Zviedrijas karali Kārli XII (1682—1718). Viens no tiem stāsta, ka avotus karalis Ķevelē ir atklājis nejauši medību laikā.

Nu, redzat, kā sanāk. Ja ticēt teikai, dumjie latvieši te dzīvo­juši nez no kādiem laikiem, bet nav nemaz zinājuši, ka skaistā upīte sākas no tik neparastiem trejdeviņiem avotiem. Bet kara lai­kā ar Poliju, kad zviedri postīja tai pakļauto Kurzemes hercogisti, viņu karalis atļaujas kādu dienu nedomāt par karu, bet nedaudz izklaidēties medībās, un tā nejauši atradis avotus. Pie tam tā nebūt neesot bijis tikai ar Ķeveles avotiem. Viena no teikām stāsta, ka arī dziedniecības avotus Baldonē, Bārbelē, Ķemeros, Rūjienā, Tir­zā u.c. esot atraduši gan vācu ģenerālgubernatori, gan zviedru virsnieki, gan tāli ceļotāji, pat jūrnieki. Bet mūsu senči par tiem agrāk neko neesot zinājuši.

Te nu liksim punktu un sāksim domāt ar savu galvu. Daudzas senās kultūras tautas mūsu senčus atzina par izcili gudriem un brauca pie viņiem pēc gudra padoma un veselības no visas pasau­les. Tikai mūs nekad nav atzinuši mūsu okupanti. Vācu mācītājs Šilings pukojās pārcilvēkiem, kas meklēja Tirzas svētavotu, un pat lika to aizbērt. Mūsu tēvutēviem, lai viņi drīkstētu svētavotus apmeklēt, lai par to viņus nenolādētu baznīckungi un nesodītu baroni, nācās izprātot visādas viltības. Tā arī radās šīs viltus teikas un nosaukums "Karaļa avoti".

Baronu laikos pār avotu gravu uzcēla jau minēto tiltu. Tas no augšējās deviņu avotu grupas norobežoja septiņus, un līdz ar to kādu laiku šo vietu dēvēja ar "Septiņiem avotiem".

Šis nosaukums ir pagalam aplams, jo šeit ir trejdeviņi avoti. Tie nav arī zviedru atrasti avoti. Skaisti jau skan "Karaļa avoti", un šo nosaukumu nevajadzētu aizmirst, jo šeit patiešām dziedi­nāts vismaz viens karalis. Ieskatoties senatnē, mēs varam droši teikt, ka šeit dziedināti daudzi valdnieki. Tomēr vismaz šajā rakstā dēvēsim šo vietu par Ķeveles avotiem. Arī tas ir izcils vārds. Bez tam citu avotu Ķevelē nemaz nav.

Ķeveles vārda tulkojums. Vārda otrā burta īsa izruna pilnī­gi noteikti rāda, ka šeit nav runa par sieviešu kārtas neizdevušos zirgu. Karēlijā un Kolā par keivām sauc garas akmeņainas kalnu grēdas, pa kuru virsmu iet takas. Somu valodā tuvākais vārds kāvely norāda uz vietu, kur notiek liela staigāšana. Keivel— tas būtu svētā kalnu grēda, ko apmeklē daudzi cilvēki. Patiešām uz šejieni, kā jau teicām, gadu tūkstošu laikā nākuši miljoniem cilvē­ku. Ari tagad, pēc avotu otrreizējas atrašanas, šeit ik dienas iero­das daudz cilvēku.

Līdzīgus vārdus dzirdam gan mūsu kaimiņu lietuviešu, gan somu valodās. Parasti te var atrast līdzības, vai nu tieši vai netieši apzinātas. Lietuviešu valodā tuvākais vārds ir kēval, un tas tulko­jams kā čaumala. Iespējams, ka ar to domāti dolomīta slāņi, caur kuru spraugām izlaužas augšupejošie Ķeveles avoti. Ja labi pado­mā, tad starp šiem vārdiem nekādu pretrunu nav. Tomēr, pazīstot cilvēkus ar uzvārdu "Keivs", uzskatu, ka Ķeveles vārds tulko­jams kā "svētā keiva".

Kurā gadsimtā minētie avoti atklāti? Tādu jautājumu sa­ņēmu rakstiskā veidā no kādas Dobeles rajona iedzīvotājas. Ar vi­sai lielu pārliecību varam apgalvot, ka avoti atklāti pirms 100 gad­simtiem, kad Dobeles novadu apdzīvoja tie senie cilvēki, kas sā­ka iekārtot milzīgo Pokaiņu svētvietu sistēmu. Mēs jau minējām Brēmenes hronista Ādama rakstīto, ka uz šo Latvijas daļu pēc veselības un padoma cilvēki devās no visas pasaules. To apliecina arī seno grieķu autori, kā arī senindiešu sanskrita teksti un Eiropā plaši pazīstamās teikas par Grāla kausu. Pokaiņos sanestie un kau­dzītēs saliktie apaļie galvas lieluma akmeņi, kuru kopskaits vērtē­jams miljonos, liek domāt, ka vairāku gadu tūkstošu laikā šo svēt­vietu apmeklējuši daudzi miljoni cilvēku. Pieņemsim, ka puse no viņiem Pokaiņu sistēmā ieradās, lai meklētu padomu pie mūsu senču viedajiem, bet otra daļa — pie mūsu senajiem, izcilajiem dziedniekiem. Pat tad, ja no otras daļas tikai katrs trešais būtu sū­tīts pie Ķeveles avotiem Kambaru kalnā, kopējais avotu apmeklē­tāju skaits tikai senatnē vien vērtējams vismaz miljonos. Arī šo­dien tas skan iespaidīgi, bet te vēl jāņem vērā, ka senatnē iedzīvo­tāju blīvums Eiropā bija vairākus simtus reižu mazāks kā šodien.

Cilvēki galvenokārt ceļoja kājām, tādēļ tālie viesi jāvērtē ar lielu cieņu.

Izcili bagātās latvju tautas garamantas ļauj apgalvot, ka mūsu senči glabāja savā atmiņā galvenās ziņas par Pokaiņu sistēmas atklājējiem un ierikotājiem. Diemžēl 13. gadsimta beigās zemgaļi vairs nespēja pretoties sakšu krustnešu nelietīgajiem postošajiem uzbrukumiem. Nespēdami dobelniekus uzvarēt godīgā cīņā, sak­ši postīja zemnieku sētas, pielietojot t.s. izdedzinātas zemes takti­ku. No senajiem vārdiem palicis tikai viens teiku varonis — īliņš.

Nostāsti par to, ka Zviedrijas karalis esot devis naudu vietē­jiem baroniem, lai tie uzbūvētu tiltu un uzturētu šo vietu sakoptu, ir nepatiesa. Zviedri 17.—18. gadsimtā Zemgali tikai postīja, cik vien spēja. Viņi Zemgales labā neko tai laikā nav darījuši. Vēl cienītā dobelniece jautā, kas uzbūvējis mūra tiltu. Būvēja amat­nieki pēc barona pavēles, bet nekāda projekta dokumentācija ar­hīvos nav atrasta. Mēs varam tikai salīdzināt mūrēto tiltu ar citiem tā laika inženierbūvju arhitektūras pieminekļiem. Salīdzinot ap­kārtnes baronu rocības pieaugumu, var domāt, ka tilts pār gravu būvēts 19. gadsimta otrajā pusē. Tai pat laikā veidoti gravas mūra stiprinājuma krāvumi.

Veci ļaudis vēl atceras, ka līdz Otrajam pasaules karam ar akmeņiem bija bruģēta arī avotu ielejas "grīda". Otrā pasaules ka­ra laikā kalna augšā stāvējis vācu tanks, lejā bijuši padomju kara­vīri. Kāds padomju šāviņš iekritis avotu gravā un izpostījis pa­matni.

Avotu otrā atklāšana. 20. gadsimts mūsu zemei bijis milzīga posta laiks. Kā Pirmā, tā Otrā pasaules kara laikā daudziem cilvē­kiem nācās atstāt savas dzīves vietas un liela daļa no viņiem neat­griezās. Tad nāca padomju represiju un piespiedu kolektivizācijas gadi. Avotus atcerējās vairs tikai paši tuvākie iedzīvotāji. Taciņas pie avotiem aizauga gan šī vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē.