J. Lazdiņš - Latvijas un Eiropas viduslaiku tiesību vēsturē sastopamie jēdzieni un to skaidrojumi

J. Lazdinš, S. Osipova

Bruņinieks- (vāciski - der Rittef). Sākotnēji bruņinieki Franku valstī par savu karadienestu smagajā kavalērijā saņēma atalgojumā no karaļa domēnēm lēni uz mūžu. Bruņinieki varēja būt arī nedižciltīgi. Ar laiku bruņinieku tituls kļūst mantojams, dēls tēva lēni saņem caur investitūru. Ja bruņinieks (piem. jaunākais dēls) ar titulu bija bez zemes, viņš varēja kļūt par ceļojošu bruņinieku - karotāju.

1.Krusta karu laikā radās bruņinieku ordeņi karam ar neticīgajiem. Iestājoties ordenī, bruņinieki deva šķīstības, uzticības un nabadzības zvērestu. Ordeņiem bija savi statūti un pārvaldes sistēma.

Latvijā 1202. gadā nodibinājās Zobenbrāļu ordenis. 1237. gadā Zobenbrāļu ordeni inkorporēja Vācu ordenī, izveidojot Vācu ordeņa Livonijas atzarojumu - Livonijas ordeni.

Bruņniecība kā kārta pastāv līdz 20. gs. sākumam.

Bulla- Apaļš metāla (svina, sudraba, zelta) zīmogs vai tā kapsula, ko auklā piekāra viduslaiku valdnieku, galvenokārt Romas pāvestu, aktiem (dokumentiem) vai pavēlēm, vēlāk par bullām sauca arī pašus ar bullām apstiprinātos aktus un vēlējumus. Svarīgākos aktus, kam tika pievienoti zelta zīmogi sauca par Zelta bullām.

1520. 21. XI pāvests Levs X (1513. - 1521.) izdeva bullu par Mārtiņa Lutera (1483. 10. XI - 1546. 18. II) izslēgšanu no baznīcas. 1520. 10. XII Vitenbergas universitātes pagalmā Mārtiņš Luters to publiski sadedzināja.

Cunfte- Amatnieku profesionāla apvienība viduslaiku Eiropas pilsētās. Lai kļūtu par pilntiesīgu cunftes locekli bija nepieciešama meistara kvalifikācijas apliecība, sava darbnīca, mācekļi un zeļļi. Cunftes rūpējās, lai to locekļu darinātās preces būtu kvalitatīvas, sekoja amatnieku profesionālajai apmācība u.tml., un tām praktiski savā nozarē bija monopoltiesības.

Katrai amatnieku kvalifikācijas pakāpei atbilda noteikts nosaukums (augstākā kategorija - meistars). Katrai cunftei bija savi statūti - šrāgas, sava simbolika (karogs, ģerbonis, amatu lāde) un sava pašpārvalde (amatpersonas - eltermanis vai aldermanis, cunftes vecākais un viņa piesēdētāji sekoja statūtu pildīšanai, vadīja cunftes sēdes, risināja konfliktus cunftes locekļu vidū).

Denunciācija- Paziņošana, slepens ziņojums varas orgāniem nosūdzēšanas nolūkā.

Dieva miers- Katoļu baznīcas izsludinātie Eiropas viduslaiku karu pārtraukumi, galvenokārt 10. - 12.gs. Dieva miera mērķis bija ierobežot karus, kas postīja baznīcas īpašumus, kavēja tirdzniecības attīstību un svētceļnieku kustību. Dieva mieru parasti izsludināja uz laiku līdz 3 gadiem. Pirmoreiz tas notika 10. gs. beigās Klinī klosterī (Francijā). Dieva miers kļuva par baznīcas kanonu 1179. gadā. Dieva miers ir uztveramas ne tikai laika ziņā, bet arī telpas ziņā, jo to attiecināja uz baznīcām, klosteriem un kapsētām, kā patvēruma tiesību baudošām vietām. Dieva mieru attiecināja arī uz atsevišķu personu grupām - garīdzniekiem, svētceļniekiem un sievietēm, kas baudīja neaizskaramības tiesību, to gan bieži neievēroja. Par Dieva miera paveidu uzskata arī Dieva pamieru.

Pamatojoties uz to tika pārtraukta kara darbība uz dažām dienām, parasti pa baznīcas svētkiem. Pateicoties valstu centralizācijas procesiem Dieva mieru pamazām sāka aizstāt Zemes miers.

Dieva tiesa (ordālijas)- Uz reliģiskiem ticējumiem balstīta apsūdzētā vai prāvnieku pārbaudes veids, kas pastāvēja jau pirmsvalstiskās sabiedrības laikā un pastāv visus viduslaikus Eiropā.

Dieva tiesa balstās uz nesatricināmu ticību Dievam, un pārliecību par Dieva dusmu nenovēršamību prettiesisku darbību vai bezdarbību gadījumā. Dieva tiesa, pamatojoties uz formāliem pierādīšanas līdzekļiem, noskaidroja personas vainu vai nevainību. Formālo līdzekļu pielietošana tika attaisnota ar viduslaiku "tiesu prakses" uzskatu, ka Dievs taisnam neļaus bojā iet. Visplašāk izplatītie Dieva tiesas pārbaudes veidi bija pārbaude ar ūdeni, uguni, karstu dzelzi, kā arī tiesu divkauja, zvērests un zīlēšana. Dieva tiesu pielietoja tad, kad nebija tiešu pierādījumu, ja tādi bija, tad, izejot no "tiesu prakses", piemēroja klauzulu - darbs liecina pret darītāju. Vainīgā persona šajā gadījumā tika tieši pakļauta jurisdikcijai.

Pastāvēja atšķirība starp Dieva tiesas kriminālprocesuālo un civilprocesuālo kārtību. Kriminālprocesā pārbaudījumiem tika pakļauts tikai apsūdzētais, savukārt civilprocesā abas puses.

Dieva tiesa bija noteikta tādās tiesību kodifikācijās kā - "Krievu tiesa", "Lībiešu - igauņu zemnieku tiesībās", "Senākās bruņinieku tiesībās", "Vidējās bruņinieku tiesībās" u.c.

Domkapituls- Katoļu baznīcas bīskapijas vai arhibīskapijas augstāko garīdznieku (domkungu) kolēģija. Domkapitula locekļi dzīvoja centrālās (doma) baznīcas īpašās telpās. Domkapituls vēlēja jauno bīskapu vai arhibīskapu un piedalījās arhibīskapijas pārvaldē.

Rīgas Domkapitulu izveidoja pēc Brēmenes un Hamburgas Domkapitulu parauga. Domkapitula vecāko sauca par prioru, bet vēlāk par dekānu.

Feodālās kāpnes- No lēņu tiesībām izrietoša hierarhiska attiecību struktūra, kura veidojas no senjora un vasaļa attiecībām katrā pakāpienā. Formāli augstākais senjors skaitās Dievs, uz nākamā pakāpiena stāv ķeizars, kuram savukārt vasaļi ir "reges provincioles"- vietējie valdnieki.

Kontinentālajā Eiropā dominēja sekojošs princips: "Mana vasaļa vasalis nav mans vasalis", t.i., katrs ir pakļauts tikai savam senjoram, bet tajā pašā laikā arī noteicējs pār saviem vasaļiem. Cita nostāja bija izveidojusies Anglijā, kur visi lēņu ņēmēji bija pakļauti karalim. Šāda situācija izveidojās pēc 1066. gada, kad Vilhelms Iekarotājs pats personiski izlēņoja zemes saviem vasaļiem neatkarīgi no tā vai nākamais vasalis bija augstdzimis barons vai vienkāršs bruņinieks.

Pakāpes, kas veido feodālās kāpnes ir regulētas arī vairākās tiesību grāmatās. Tā "Sakšu spogulī" noteiktas sešas, bet "Švābu spogulī" septiņas pakāpes:

1. ķeizars (vēlāk arī karaļi), kurš baudīja gan aktīvo, gan pasīvo lēņspēju, kaut arī pats nebija neviena vasalis;

2. garīgie firsti (arhibīskapi, bīskapi u.c.). Viņu prioritāti pār laicīgajiem firstiem noteica spēja spriest tiesu;

3. laicīgie firsti, kas gan attiecībā pret ķeizaru bija novienādoti ar garīgajiem firstiem;

4. grāfi un baroni;

5. bruņinieki;

6. kara kalpi;

7. personas, kuras nebija lēņspējīgas - izraidītie, ebreji, nepieskaitāmie, hermafrodīti, punduri u.c. tiem pielīdzinātie.

Par vasaļa galvenajiem pienākumiem pret senjoru tika uzskatīti:

1. aizsargāt savu senjoru;

2. neatkarīgi no apstākļiem saudzēt senjora dzīvību un intereses;

3. pierādīt savu uzticību;

4. veicināt visus senjora pasākumus;

5. darīt iespējamas visas senjora akcijas;

6. pēc iespējas atvieglot senjora gaitas.

Minētie pienākumi tika pildīti:

1. kara gaitās;

2. galma gaitās.

Firstu absolūtisms- XIV - XVII Vācijā vērojams ekonomisks uzplaukums, taču tas nesekmēja valsts atsevišķo daļu apvienošanos, bet gan gluži pretēji. Vācijā radās daudz nelielu firstu, grāfu, hercogu, baronu un pat bruņinieku valdījumu. Vācijā centralizācijas process noritēja atsevišķu teritoriju ietvaros. Imperatora vara vājinājās, bet firstu vara nostiprinājās. Firstiem savā teritorijā bija absolūta, monarham pielīdzinātas tiesības.