J. Lazdiņš - Latvijas un Eiropas viduslaiku tiesību vēsturē sastopamie jēdzieni un to skaidrojumi

Saimes locekļus saistīja kopēja ražošana, kopīgs īpašums, kā arī kopējs patēriņš. Neskatoties uz kolektīvajām darba - ekonomiskajām attiecībā, vara saimē bija stingri individualizēta. Pastāvot patriarhālajām attiecībām, tā piederēja saimes tēvam jeb kā viņu dažkārt dēvēja - saimniekam.

"Sakšu spogulis"- Sakšu paražu tiesību kodifikacija, kuru sastāda ap 1230. gadu bruņinieks un tiesnesis Eike fon Repgovs.

Sakšu spogulis sākas ar nelielu ievadu, sarakstītu dzejā, kurā autors pamato kodifikācijas nosaukumu (kodeksā kā spogulī atainojas sakšu paražu tiesības). Sakšu spogulis sastāv no divām daļām:

1. Zemes tiesībām jeb brīvo ļaužu tiesībām.

2. Lēņu tiesībām jeb brīvo zemes kungu zemes īpašumtiesībām.

Sakšu spogulī iekļautas gan kriminālās, gan civilās, gan procesuālās tiesības, mazāk valststiesības.

Senjorālā monarhija- Augstākā vara valstī formāli, juridiski piederēja karalim. Karalis atrodas feodālās valsts vadībā, taču lielie feodāļi uzskatīja sevi par līdzvērtīgiem karalim un tāpēc tikai formāli atzina savu vasaļstāvokli. Valsts ir politiski decentralizēta, tajā valda feodālā sadrumstalotība. Karaļa vara ir zaudējusi savu nozīmi. Karalis feodāļiem nozīmē: "pirmo starp līdzīgiem" (primus inter pares). Karaļa vara faktiski izpaužas tikai viņa īpašumā. Šāda feodālās valsts pārvaldes forma ir senjorālā monarhija, Lielākā daļa Eiropas valstu šādas monarhijas pastāvēja no 10. - 13. gadsimtam.

Statūtu grāmata- Viduslaiku tiesību avots, kas ieņem vidus stāvokli starp tiesību un likumu grāmatu. No likumu grāmatas, statūtu grāmata atšķiras ar to, ka tās izdevējs nav valsts augstākais varas orgāns, bet kāds cits varas orgāns, piemēram, landtāgs, rāte, bīskaps vai kāds cits pielīdzināms kodifikators.

Par šādam statūtu grāmatām uzskatamas "Rīgas statūti", "Vidējās bruņinieku tiesības" u.c.

Šrāga- Ģilžu un cunftu statūti. Šrāgas tika izstrādātas cunftes meistaru vai ģildes biedru sapulcēs, un tās apstiprināja rāte. (Latvijā pirmā ir Rīgas sv. Krusta un Trīsvienības ģildes šrāga, kura pieņemta 1252. gada 18. novembrī).

Taliona princips- Paražu tiesībām raksturīgs soda princips, saskaņā ar kuru vainīgajam tiek piemērots līdzvērtīgs kaitējums tam, kuru viņš ir izdarījis cietušajam. Piem., cietušais bija zaudējis aci, tad arī vainīgajam izdūra aci.

Rīgas-Rēveles tiesībās, piemēram, noteikts, ka "jāsamaksā ar dzīvi pret dzīvi, ar galvu pret galvu" (3.pants).

Tiesību grāmata- Privāta tiesību kodifikācija. Tipisks šādas kodifikācijas paraugs ir viduslaiku tiesību avots "Sakšu spogulis". Pats paradums saukt atsevišķus darbus par "spoguļiem" ir daudz vecāks. Jau ar IX gs. rodas literāra mode saukt zināmus darbus par spoguļiem. Šo paradumu vēlāk sāka attiecināt arī uz juridiskiem darbiem.

Privātu personu tiesību kodifikācija spēja kļūt par tiesību avotu izskaidrojama ar viduslaiku īpatnējo stāvokli, kad valsts leģislatīvā vara bija vāji attīstīta. Daudzas tiesas bija laimīgas, ja tās dabūja lietošanā šādu tiesību grāmatu, jo viduslaikos pastāvēja tā saucamais "tiesību bads". Tādejādi katrs spējīgs jurists varēja kļūt ar savu darbu par likumdevēju, ja viņš bija spējīgs kodificēt parašu tiesības.

Tiesību recepcija- Citā valstī vai laikā radusies tiesību aizgūšana un pielāgošana attiecīgās sabiedrības ekonomiskajiem, sociālajiem, kultūras u.c. apstākļiem.

Viduslaikos tika recipētas romiešu tiesības Eiropas valstīs. Livonijas valstiņās, paralēli romiešu tiesību recepcijai, recipēja arī vācu "Sakšu spoguli", savukārt to, apvienojot ar "Senajām bruņinieku tiesībām", kodificēja kā "Vidējās bruņinieku tiesības".

Universitāte- 11. - 12. gs. sāka veidoties studentu organizācijas. Tās tika dibinātas pēc ģildes principiem un sauktas par "universitas." Tajās studenti apvienojās, lai nolīgtu sev skolotājus, noregulētu attiecības ar pilsētas varas institūcijām, kā arī, lai iegūtu no pilsētas privilēģijas studijām. Tā, pēc studējošās jaunatnes iniciatīvas, sāka veidoties augstākās mācību iestādes. Visu mācību procesu sauca par studium generale jeb vispārējā izglītība. Mācību process noritēja latīņu valodā.

Arī profesori veidoja savu korporāciju, kurai bija tiesības eksaminēt, pieņemt naudu par eksamināciju utt. No 12. gs. beigām vai 13. gs. sākuma ar jēdzienu universitāte vairs neapzīmēja tikai studentu apvienību, bet gan visu mācību iestādi kopumā.

Viena no Eiropas senākajām universitātēm ir Boloņas universitāte, kura 11. gs. beigās saņēma no Boloņas pilsētas hartu, kas deva iespējas studentu ģildei slēgt līgumus ar profesoriem, nomāt telpas, noteikt mācību kursus un to apjomu, lekciju ilgumu utt. 1158. gadā šī universitāte ieguva privilēģijas no imperatora Frīdriha I Barbarosas un kļuva par pirmo valsts atzīto universitāti Eiropā. Boloņa kļuva par paraugu viduslaiku mācību iestādēm, kurās kontroli īstenoja studenti (pretstatā citām universitātēm, kur kontroli īstenoja pasniedzēji, kā, piemēram, Parīzē). Boloņas universitāte ievērojama arī ar to, ka tieši šeit izveidojās juristu glosatoru skola, kuras pamatlicējs bija Imērijs (citos avotos minēts arī kā Gvarnērijs), kurš savu pasniedzēja darbību sāka Boloņā 1087. gadā.

Juristi studēja romiešu tiesības, kanoniskās un lēņu tiesības. Ar laiku par pilntiesīgu juristu sāka uzskatīt tikai cilvēku, kurš bija ieguvis doktora grādu gan romiešu, gan kanoniskajās tiesībās.

Tiesības studēja:

Boloņā no 1087. gada

Kembridžā no 1200. gada

Orleānā no 1230. gada

Lisabonā no 1290. gada

Prāgā no 1347. gada

Krakovā no 1364. gada

Vīnē no 1356. gada

Heidelbergā no 1386. gada

Rostokā no 1419. gada

Greisvaldē no 1456. gada

Upsalā no 1477. gada

Kopenhāgenā no 1478. gada

Tērbatā no 1632. gada

Maskavā no 1755. gada

Rīgā no 1919. gada

Vaidu tiesība- Asinsatriebības tiesība. Pēc principa -par katru nogalināto - nāve. Tā šo principu formulēja Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesību 1.pants. Vaidu tiesība pēc savas būtības ir pirmsvalstiskās organizācijas institūts, proti, dzimtas reakcija pret noziedznieku. Vaidu tiesība pastāv visu Livonijas laiku, taču jau ar XIII gs. valsts vara mēģina ierobežot šo tiesību, kā arī no privāttiesībām to pārnest uz publiskajām tiesībām. Sākotnēji no vaidinieku pulka izslēdza atsevišķas personu kategorijas (nepilngadīgos un sievietes), noteica gandarījuma maksu nonāvētā piederīgiem (lībiešu - igauņu zemnieku tiesību 9.pants - par nonāvēšanu - 40 markas), noteica vietas un laiku, kur un kad bija aizliegts izlietot vaidu tiesību, kā arī pret to cīnījās ar tīri deklaratīviem paņēmieniem, kā piemēram - Dievs aizliedz nokaut (kuršu zemnieku tiesību 1 .pants).

Vasalis- Persona, kura apakšīpašumā saņemto lietu ir ieguvusi uz komendācijas un investitūras pamata no senjora (sizerēna) jeb lēņa devēja.

Vormsas konkordāts- Vācijas karaļa un Svētās Romas impērijas imperatora Indriķa V un pāvesta Kaliksta II vienošanās 1122. gadā. Ar Vormsas konkordātu tika izbeigta cīņa par investitūru. Imperators atteicās no garīgās investitūras pāvesta labā, bet saglabāja tiesības piedalīties kanoniskajās bīskapu un abatu vēlēšanās Vācijā. Imperators ievēlētajam pasniedza scepteri (laicīgai varas simbolu), pēc tam pāvests vai viņa legāts - gredzenu un zizli (garīgās varas simbolu).