J. Lazdiņš - Latvijas un Eiropas viduslaiku tiesību vēsturē sastopamie jēdzieni un to skaidrojumi

Fogts- Aizstāvis, amatpersona viduslaiku Eiropā ar dažādu kompetenci un uzdevumiem. Galvenais fogta uzdevums bija spriest tiesu, kaut gan bieži viņam bija arī administratīvas, saimnieciskas un militāras funkcijas.

Vācu iekarotāji 13. gs. fogta amatu ieviesa arī Livonijā. Fogti bija pilnvaroti tiesāt Livonijas iedzīvotājus -vāciešus un nevāciešus. Tiesājot nevāciešus, fogti parasti balstījās uz vāciešu kodificētajām Livonijas tiesībām, kurās daļēji bija ietvertas vietējās parašu tiesības.

Parasti fogti pēc vācu viduslaiku pilsētu statūtiem bija tiesneši. Ar laiku viņu varu ierobežoja rāte, kļūstot par otrās instances jeb apelācijas tiesu.

Atsevišķos gadījumos Livonijā par fogtiem sauca arī ordeņa un bīskapu piļu pārvaldniekus.

Vācu ordeņa ģenerālkapituls- Visu ordeņa mestru un augstāko amatpersonu kopsapulce. Tas sanāca katru gadu 14. septembrī Marienburgā. Ģenerālkapitulā apsprieda provinču mestru ziņojumus, lēma par ordeņa statūtu grozīšanu, izdeva likumdošanas aktus.

Glosatori- Juristi, kuri viduslaikos komentēja un skaidroja romiešu tiesības ar paskaidrojumiem uz lapu malām jeb glosām. Glosatoru skola izveidojās 11. gs. un nodarbojās ar Digestu tekstu studijām, izmantojot kā metodi sholastiķu, kuras pamatā bija doma, ka antīkie rokraksti ir autoritāte paši par sevi, jo tie satur patiesību par esamību. Jebkura šo avotu autoritātes apšaubīšana tika uzskatīta par zaimošanu. Juristiem par šādu autoritāti tika uzskatīta Justiniāna kodifikācija, kuru glosatori nesalīdzināja ar sava laika tiesību normām, bet gan studēja, lai novērstu iekšējās pretrunas pašā likumu kopojumā, precizējot lietotos terminus, īpaši izdalot kopējos un otršķirīgos terminus (distinctiones et subdistinctiones) , savus secinājumus pierakstot glosu veidā. Tieši šie juristi ieviesa romiešu tiesībās vienotu, precīzu terminoloģiju un lika pamatu mūsdienu tiesību zinātnei.

Par šī novirziena iedibinātāju uzskata Irnēriju (citos avotos minēts arī kā Gvarnērijs), kurš no 1087. Gada sāka pasniegt Boloņas universitātē. Bez viņa 12. gs. vidū slaveni kļūst vēl četri glosatori - Bulgārs, Mārtiņš, Hugo un Jēkabs, kuri vienlaicīgi no 1158. gada bija arī Frīdriha I Barbarosas galma juristi. Kā pēdējais no slavenākajiem glosatoriem būtu minams Akursijs (Accursius), kurš 1250. gadā publicēja darbu "Glossa Ordinaria."

Ģilde- Korporatīva profesionāla apvienība viduslaiku pilsētā.

Rīgā sākotnēji apvienojās visi namnieki bez profesionālā iedalījuma, lai rūpētos par trūkumā nonākušajiem, nelaimes piemeklētiem un slim-iem ģildes locekļiem un aizstāvētu savu locekļu intereses. Vēlāk ģildes arī Rīgā kļūst par profesionālām apvienībām. Rīgā ģildes sāka veidoties ar 1221. gadu. Mazā ģilde (amatnieku) tika dibināta 1352. gadā, Lielā ģilde 1354. gadā, nodaloties tirgotājiem no Svētā krusta un trīsvienības ģildes.

Inkvizīcija jeb Svētā Inkvizīcija- Romas Katoļu baznīcas institūcija, kas nodarbojās ar ticības atkritēju un ķeceru atklāšanu, vajāšanu, tiesāšanu un sodīšanu. Inkvizīcija kā jēdziens savu nozīmi iegūst 13. gadsimtā, kad to Romas Katoļu baznīca sāk lietot, lai apzīmētu iepriekšminētos procesus. Inkvizīcija sevī ietvēra sodu sistēmu, ar kuras palīdzību tika ietekmēti neticīgie un brīvdomātāji, kas, atsakoties pieņemt katoļu ticības dogmas, nepakļāvās baznīcai. Latvijā inkvizīcija galvenokārt saistās ar 16. , 17. gadsimtu, tā sauktajām, "raganu prāvām."

Inkvizīcijas process- Process, kurš paredzēja pirmstiesas un tiesas izmeklēšanu. Pirmstiesas izmeklēšanas uzdevums bija savākt pietiekami daudz pierādījumu, lai uz to pamata tiesa varētu taisīt pamatotu spriedumu ar vienu noteikumu, ka vainīgā persona tiesas priekšā atzina sevi par vainīgu, parasti pēc šādas formulas - es to atzīstu. Tādējādi tiesa bija panākusi, tā saucamo materiālo taisnību jeb taisnību par kuras patiesumu nevienai personai nevajadzēja rasties šaubām. 1215. gadā Laterānas IV koncilā inkvizīcijas procesuālo kārtību un denunciācijas būtību formulēja viens no visu laiku varenākajiem pāvestiem Innocentijs III (1198. - 1216.). Inkvizīcijas procesu uzsāka uz aizdomu vai denunciācijas pamata. Procesa gaitā, lai iegūtu personas atzīšanos, tika uzskatīts, ka pieļaujami jebkuri līdzekļi. Tā inkvizīcijas procesā attaisnoja pieli-etoto cilvēku spīdzināšanu. Izvirzītā apsūdzība bija bezpersoniska, jo apsūdzētais nezināja savu apsūdzētāju, kas procesā piedalījās tikai kā liecinieks. Apsūdzību izvirzīja un prāvu inkvizīcijas procesā veda amatpersona - tiesnesis, bet ne privātpersona, kā tas bija agrāk. Vienlaicīgi nepastāvēja sacīkstes princips, aizstāvība, ja tāda bija, bija tikai formāla, pats process nebija publisks un tas noritēja slēgtās telpās, izņemot soda izpildi, kas bieži notieka publiski.

Daļēji, gan mīkstinātā formā, inkvizīcijas procesuālā kārtība ir saglabājusies mūsdienu kriminālprocesuālajos likumos, daļā par pirmstiesas izmeklēšanu.

Investitūra- Nekustamā īpašuma nodošanas veids senvācu tiesībās, kā arī simbolisks akts, ar ko viduslaiku Eiropas senjors nodeva vasaļa lietošanā zemes gabalu (feodu), kā arī akts, ar kuru Eiropā amatā tika iecelts bīskaps.

Justiniāna kodifikācija- Bizantijas imperatora Justiniāna I uzdevumā notika romiešu tiesību kodifikācija. Kodificēšana notika no 524. - 528. gadam jurista Triboniāna vadībā. Justiniāna kodifikācijai ir trīs daļas:

Justiniāna institūcijas

Digestas

Justiniāna kodekss.

535. - 565. gadā Justiniāna I izdotie 168 jaunie likumi - noveles - tika pievienotas Justiniāna kodifikācijai kā ceturtā daļa. Justiniāna kodifikācija pirmo reizi iespiesta 1583. gadā. Balstoties uz Justiniāna Modifikāciju, romiešu tiesības tika pārņemtas daudzās Eiropas zemēs.

Kārta (sabiedrībā)- Personu grupa, kam ir vienādas tiesības un pienākumi (vismaz formāli). Kārtas tiesības un pienākumus noteica paražas, reliģija vai likums. Piederību pie kārtas parasti mantoja (piederība pie garīdznieku kārtas nebija mantojama). Atsevišķos gadījumos piederību pie kārtas varēja iegūt dāvinājuma vai pirkuma ceļā (tātad ar līguma palīdzību) vai pateicoties dienestam.

Visspilgtāk kārtu organizācija viduslaikos izpaudās Francijā 14.-15. gadsimtā, kur pastāvēja 3 kārtas:

1)garīdzniecība,

2) muižniecība,

3) trešā kārta.

Pirmās divas bija priviliģētas. Tās nemaksāja valsts nodokļus un bija tiesīgas ieņemt jebkuru no valsts noteiktiem amatiem.

Kārta (mitoloģijā)- Likteņlēmējdievība senlatviešu mitoloģijā. Pēc ticējumiem Kārta bija saistīta ar Laimu un gādāja par Laimas lēmumu izpildi.

Kārtu pārstāvniecības monarhija- Viduslaiku monarhijas valsts pārvaldes forma, kad karalis sāk centralizēt valsti, aizliedzot saviem feodāļiem noteikt netiešos nodokļus, kalt naudu, turēt personīgās armijas u.tml. Izveidojas karaļa un kārtu (parasti - garīdznieku, muižnieku, pilsētnieku) savienība, kura balstīta uz politisko kompromisu un tāpēc ne vienmēr bija stabila. Šādā savienībā, kur katrai kārtai bija savas specifiskas intereses, par politisko pārstāvniecību kļūst īpašas kārtu pārstāvniecības iestādes (piemēram, Francijā 14. gadsimtā - Ģenerālie štati un provinciālie štati).

Klerikāļi- Militārie veidojumi Baltijā XIII - XVI gs.: