IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Mūsdienu cilvēkam ezers šķiet tikai ieplaka, pildīta ar ūdeni, kurā var peldēties, braukt ar laivu, ķert zivis. Bet ezeros notiek arī dažādas brīnumainas parādības, risinās notikumi, kurus izskaid­rot ar mūsdienu zinātnes palīdzību nevien grūti, bet dažkārt pat neiespējami. Dažus no tiem esmu pats piedzīvojis, par citiem stās­tījuši cilvēki, kuriem ticu.

Bezdibeņu ezeri. Talsu paugurainē, 0,7 km uz ziemeļrietu­miem no tās augstākās vietas — Kamparkalna — atrodas Bezdi­beņa ezers. Krasti stāvi, kokiem apauguši. Neviena upe ezerā neie- tek un arī neviena no tā neiztek, bet ūdens līmenis turas apmēram vienāds. Kaut citos apkārtējos ezeros peldētāju ir daudz, Bezdi­beņa ezerā neviens nepeldas. Ezeram ir slikta slava, stāsta, ka te peldētājus raujot iekšā pats nelabais.

Nelielajam ezeriņam (ap 1 ha) ir vēl otrs vārds — Diemests. Šī dīvainā vārda jēgu skaidro teika par otru ezeriņu Talsu rajonā, kuram arī ir divi vārdi, un tieši tādi paši kā nule aprakstītajam. Šis otrs Bezdibeņu ezeriņš ir tikpat liels kā pirmais un meklējams Nā- riņciemā (rietumos no Engures).

Nostāsti vēsta, ka ezers esot Dieva nomests (meteorīts?), no kā arī Diemesta vārds. Šie ezeri saistīti ar seno zintniecību.

1697.gadā par burvestībām apvainotais zemnieks Sviķu Sīma­nis pēc spīdzināšanas atzinies, ka burvestības viņam mācījis no Bezdibeņu ezera iznākušais kungs, kas bijis tērpies melnās vācu drēbēs.

Šie nav vienīgie mazie ezeriņi, kuros esot vairāki bezdibeņi. Bezdibeņu ezeriņi vēl ir Kuldīgas rajonā starp Lipaiķiem un Pla- nīcu, Valkas rajonā Kārķos, kā arī Krāslavas rajonā. Pēdējam ir arī otrs vārds — Veteraucu ezers.

Bet nejau vienmēr jāmeklē bedre ar kraujām malām. Dažkārt tā var būt lēzena ieplaka, kāda ir Burtnieku ezeram un tā apkārtnei.

Bez tam vēl ir kāds ducis tādu ezeriņu, kuros esot tikai viens pats bezdibenis, tātad to vārds ir Bezdibeņa ezers. Šādi ezeri atro­dami visos Latvijas novados. Iespējams, ka lielākā daļa no tiem cēlušies, zemei iebrūkot kādā izskalotā dziļumā. Šāda veida ezeri veidojas arī mūsdienās. Skaistkalnes iedzīvotāji jums parādīs eze­riņu, kas radies pirms septiņdesmit gadiem, pēkšņi iebrūkot ze­mei, pie kam tik tikko neaizgāja bojā divas sievietes.

Ezeru atlidošana. Laiku pa laikam dažādos zemeslodes ap­gabalos, un tostarp arī mūsu zemē, mainās gruntsūdens līmenis, nokrišņu daudzums, klimats. Pēclcdus laikmetā novērotas vairā­kas šādas izmaiņas.

Mūsdienu cilvēkam šķiet, ka dabā nekas nemainās, ka šodien viss ir tieši tāpat, kā bija pirms gadu tūkstošiem. Patiesībā ari Lat­vijas zeme ir daudz mainījusies. Pirms 4,1 gadu tūkstoša klimats kļuva nedaudz siltāks. Upēs sāka celties ūdens līmenis. Tas atkal parādījās dziļākajās ieplakās. Daudzas teikas stāsta, ka šajā laikā ezeri esot lidojuši. Teikas un nostāsti par to ir katrā novadā. Iedo­mājieties paši, kas tas bija par postu, ja veselu 600 gadu laikā daudzu ezeru vietā bija tikai mitras ieplakas, un pat vidēja lieluma upītes bija izsīkušas. Tad vēl neizpētītu iemeslu dēļ sākās ievēro­jama gruntsūdens paaugstināšanās. Pirms 4,1 gadu tūkstošiem ūdens līmeņa izmaiņu dēļ senčiem nācās pamest daudzas apmet­nes, kas atradās kādreizējo ezeru gultnēs un krastos.

Teikas vēsta, ka ezeru appludināto ieleju vietā agrāk bijušas ne tikai pļavas, ganības, tīrumi, bet arī sētas un mājas. Tātad no­tikumi bijuši vēsturiski apzināmā laikā, saistībā ar zemkopību. Ievē­rojama Latvijas teiku daļa vēsta par "atlidojušiem", mākoņu at­nestiem ezeriem. Tā esot cēlušies Aģes, Alauksta, Alūksnes, Ap­guldes, Araišu, Babītes, Biksēra, Brocēnu, Burtnieku, Bušnieku, Cirmas, Cūku, Dieviņa (Vidales), Durbes, Gaurata, Kaltiķa, Ka­mera, Katvaru, Laidzes, Laņģa, Langstiņu, Lazdonas, Lejaslobi- ņu, Lielauces ezeri, Liezers, kā arī Lobcs, Lubānas, Madonas, Maizes, Pepiņu, Plaužu, Pulgošņa, Puzes, Rustēģa, Saukas, Sā- vienas, Silabebru, Tīreļa, Uķa, Usmas, Usūra, Vaidavas, Vecmui- žas, Vīķu, Vilgales, Zebrus u.c. ezeri. Daži no viņiem mainījuši vietas — Burtnieks "ieradies" no Sedas (tagadējā purva), Durbes ezers no Ploča, Gaurats no Vērpja (tagad tur purvs), Viešūrs no Bērzaunes, bet lielākā daļa radušies no mākoņa.

Uzmanīgi lasot teikas par ezeru "atlidošanu", nevar nepama­nīt, ka lielākā daļa no tām vēsta, ka šo "atlidošanu" vadījuši cilvē­ki (lasi zintnieki). Sevišķi spilgtas šai ziņā ir teikas par Lielauces ezera "soļošanu" uz savu vietu un ūdens izsaukšanu Gaurata ezerā (abi Dobeles rajonā). Tas vedina domāt, ka klimata pavērsiens uz siltāku un mitrāku laiku nebija nejaušs, un, lai cik fantastiski tas arī neliktos, senču viedie vecajie kaut vai daļēji bija atguvuši klimata vadīšanas māku.

Ezers met gaisā. Tā ir pati dīvainākā no ezera īpašībām, par kādu jebkad esmu dzirdējis. Nekad tai neticētu, ja to kāds cits pārstāstītu, bet šajā gadījumā man to stāstīja dobclnieks Š., cil­vēks ar lielām novērošanas spējām, kura visi citi stāsti bija pilnīgi ticami. Šis kungs bija pārliecināts, ka ziemā pirmajā salā Zebrus ezers laiku pa laikam vienu otru bļitkotāju "uzsviežot" gaisā pāris metru augstumā, tad, apgriezis apkārt, lēnām nolaižot zemē. Slikts nekas nenotiek, bet savāda gan esot šī izjūta. Arī stāstītājam tā esot gadījies. Viņš par to bijis brīdināts, bet neticējis un tikai pa­smējies. Tomēr tas esot noticis.

Manuprāt, fiziski ezers nevienu gaisā nesviež. Drīzāk ticams, ka laiku pa laikam ezeram pāriet kāds enerģijas virpulis, kurš bļit- kotājos izraisa dīvaino izjūtu. Teiksmotais Zebais ezers ir daudzu brīnumu pilns. Iespējams, ka šādi vai līdzīgi notikumi saistāmi ar "Priesteru dambja" — t.i., akmens ceļa enerģētiskā starojuma viļ­ņiem pāri ezeram.

Virmojošie ezeri. īpatnas parādības biežāk noris, saulei rie­tot vai lecot. Kāda mana bijusī kolēģe Ināra D. stāstīja par dīvainu gadījumu uz Burtnieka ezera. Viņa braukusi laivā, bijis pavisam kluss, bez mazākās vēja plūsmas. Brīdi pēc saulrieta ezers dīvaini saviļņojies, šķitis, ka ūdens ne tikai vārās, bet pat mutuļo. Bijušas dzirdamas dīvainas skaņas. Tas noticis ap pīkst. 19.00 netālu no Salacas iztekas.

Šis notikums vērtējams kā smalko (bioenerģētisko jeb torsionu lauku) enerģiju sabiezinājums, kas izmainījis ezera ūdeņu struktū­ru. Nejau velti no ezera iztek senču svētā Saules (Sol) upe Salaca.

Par līdzīgiem notikumiem stāsta arī teika par Skaistkalnes Bal­tezera īpatnībām. Skaistkalnes Baltezerā kādreiz ūdens vienmēr bijis mierīgs. Bet vienu dienu ap pusdienas laiku gans novērojis: no krūmiem atlaidies tāds savāds putniņš. Vispirms nometies uz egles zara, bet pēc tam ielaidies kā akmens Baltezerā. Kopš tā brīža ūdens vienmēr viļņojas. Laiks var būt, cik rāms būdams, ezers viļņo ir dienu, ir nakti. Teika stāsta, ka tas putniņš esot bijis velns; viņš tāpēc laidies ezerā, lai tur noslīcinātu kādu cilvēku, jo ezerā neviens neesot noslīcis. Ūdens tāpēc viļņojot, ka velns skrai­dot pa ezeru no vienas malas uz otru skatīties, vai nav izdevība noslīcināt kādu cilvēku. Viņam skraidot, saceloties vilni.

Par līdzīgām ūdens "kustībām" vēsta teika par ezeriņu pie Zebrenes pils (Dobeles raj.). Šādus enerģijas virpuļus var izsaukt ar zintnicciskām darbībām, lai radītu enerģētiski uzlādētu dzied­nieciski vērtīgu ūdeni — svētūdeni cilvēku dziedināšanai. To daudzkārt ir izdevies panākt Pokaiņos, kā arī citos senču svētajos ezeros. Par līdzīgu ūdens kustināšanu kā zīmi, ka tas ir sagatavots dziedniecībai, rakstīts arī Bībeles Jaunajā derībā.