IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

1994. gadā avotus kā skaistu dabas stūrīti man paradīja drau­gi no Auces Ojārs un Diāna. Toreiz tā bija klusa vieta, kuru zināja likai retais. Vietas strāvojums rādīja, ka tie ir svēlavoti, t.i., avotu

ūdenim ir paaugstinātas dziednieciskas īpašības. Tomēr zemapzi­ņā vēl palika sajūta, ka te meklējams kāds liels noslēpums.

Sāku uz šo kluso vietu vest savus draugus un dziedniekus, un citus cilvēkus ar īpašām spējām, kā arī ārstus ar netradicionālu domāšanu.

Kādā no šiem pētījumu braucieniem dziedniece Ruta, kas dzī­vo visai tālu no Dobeles, pamanīja, ka katra avota ūdenim ir sava garša un atšķirīgs strāvojums. Tas bija ļoti nozīmīgs atklājums, jo parādīja to, ar ko šie avoti atšķiras un ir izcilāki par jebkuru citu avotu grupu visā pasaulē. Līdz ar to varēja arī sākt noteikt, kurai kaitei kāds ūdens lietderīgāks. Izrādījās, ka Ķeveles avoti ir uni­kāli arī tai ziņā, ka šeit var atrast noderīgu ūdeni bezmaz vai jeb­kurai slimībai vai vainai. Katra avota ūdens iet pa savu ceļu. To, ka uz ārpusi gandrīz vienā vietā izlaužas deviņi atšķirīgi avoti, kas der katrs savām kaitēm, jānosauc par izcilu brīnumu. Nodevu ūdens paraugus analīzēm specializētai laboratorijai un saņēmu labu at­sauksmi. Nu varēja sākt šo ūdeni ieteikt kā dziedniecisku.

Latviju pēdējos gados apmeklējuši daudzi ārzemnieki. Arī viņi apliecina, ka līdzīgu avotu grupas nav nekur citur pasaulē. Tāpēc šeit nereti var ieraudzīt arī ārzemnieku automašīnas. Pirmo grupu, pilnu autobusu no Rietumeiropas, atvedu šurp 1995. gadā. Liela daļa no tiem bija ceļotāji, kas daudz ko bija redzējuši. Viņi par šo vietu bija sajūsmā. Autobusā bija arī kāda vecāka kundze Vāci­jas, kuru jau daudzus gadus mocīja smags artrīts. Viņa pārvietojās ar grūtībām, ciešot lielas sāpes.

Ar citu cilvēku palīdzību nogādājām viņu pie avota. Te vecā kundze pasēdēja, iedzēra manis ieteikto avota ūdeni. Un nolika brīnums, ko var apliecināt daudzi. Sāpes pārgāja, vecā kundze aizgāja līdz autobusam un pirmo reizi pēc daudzu gadu pārtrau­kuma iekāpa autobusā pati.

Ķeveles avoti pēdējos gados palīdzējuši tūkstošiem cilvēku. Izejamās dienās no agra rīta līdz vēlam vakaram te ir burzma kā gadatirgū. Nebūtu pārspīlēts, ja teiktu, ka 2000. gadā te ieradās ap 30 tūkstošiem apmeklētāju. Ar striķi šurp neviens nav vilkts. Ja ūdens nelīdzētu, tad taču te nebrauktu no malu malām.

Pateicību pelnījusi Vītiņu pagasta pašvaldība un īpaši tās priekšsēdis Vilnis Bēvalds par vietas labiekārtošanu. Tomēr žēl bija noskatīties, kā neapzinīgi autobraucēji vēlos rudeņos un ag­ros pavasaros samuļļā iekāroto ceļu.

Atšķirīgie avoti. Ķeveles svētavoti pārsteidz ne tikai ar avo­tu daudzumu, bet arī ar to, ka samērā blīvi viens pie otra izvietotie avoti ir tik atšķirīgi. Kaut arī avotu ūdens ir bez krāsas un smar­žas, tomēr pēc garšas katra avota ūdens un tā dziednieciskās īpa­šības ir atšķirīgas. Mūsu grupa, garšojot visu avotu ūdeņus, ko­lektīvi mēģināja raksturot katru no tiem. Šīs ziņas gadu gaitā daudz­kārt pārbaudītas.

Avotus gravā skaitījām pulksteņa virzienā, sākot no tiltiņa (sk. 1. att.). Te izverd avots Nr. 1. Vēl labajā krastā, tuvāk gravas ga-

1. att. Ķeveles avoti

lam, Nr. 2, 3, 4, tad tuvu gravas galam, bet jau kreisajā krastā Nr. 5, 6, pēc tam Nr. 7. Piebildīsim, ka Nr. 5 un Nr. 6 iztek ļoti tuvu viens otram un, lai iegūtu ūdeni no katra atsevišķi, jāatceras jaukais pantiņš — grib kaķītis zivis ķert, negrib kājas slapināt.

Kreisajā krastā, turpinot skaitīšanu tai pat virzienā, ir visai spēcīgs avots Nr. 8, tam gandrīz iepretim — Nr. 9. Mēs par pama­tu ņēmām astotā avota ūdeni, jo to var uzskatīt par visu avotu vidējo īpašību paudēju. Tas ir lielisks dziednieciskais ūdens ar svēt- avotam atbilstošu raksturojumu.

Pārējos avotus raksturojam salīdzinoši.

1. Vēsāks. Mutē paliek it kā viegli saldi skāba piegarša, tas salīdzināms ar vēlīnu bērza vai kļavas sulu.

2. Dzidrāka, vieglāka garša kā Nr. 1.

3. Pats gardākais, saldākais, bet arī vieglākais.

4. It kā sausāks, miltaināks, koncentrētāks — redzes uzlabo­šanai.

5. Vēss, sauss, mutē paliek it kā viegla kaļķu garša.

6. Līdzīgs avotam Nr. 5, tikai šī garša jau izteiktāka.

7. Līdzīgs avotam Nr. 5, bet šī bāziskā piegarša vēl izteiktāka.

Protams, šāds raksturojums ir subjektīvs un atkarīgs no katra

ūdens garšotāja gaumes, kas var būt nedaudz atšķirīgas.

Kopumā labā krasta avoti izgaršojas kā viegli skābi, kreisā krasta — kā nedaudz bāziski. Tā ir tikai izjūta, ko rada avotu ener­ģētiskais starojums. No tā izriet, ka pirmā un devītā avota ūdens būtu pats piemērotākais vājiniekiem ar audzējiem. Otrā avota ūdens der kuņģa čūlu un citu pirmsvēža iekaisumu novēršanai, tostarp miomām un mastītiem. Trešā avota ūdens der slimību attīstības bremzēšanai. Ceturtais avots — redzes atjaunošanai un citu funk­ciju darbības atjaunošanai.

Bet kreisā krasta ūdeņi ir jau organisma spēcināšanai pēc il­gas vai smagas slimības. Labākais šai ziņā ir sestais avots. Septītā avota ūdens veicina nobīdes uz bāzisku reakciju tiem, kas mocās ar nespēku, depresiju vai citām ilgstoša vājuma izpausmēm. Tas noder arī artrītu un locītavu iekaisuma mazināšanai. Visvairāk ūdens izverd no astotā avota, to iesakām visai pārējai organisma tīrīšanai. Tas arī uzskatāms par lielisku veselības ūdeni vispārējai spēcināšanai. Ne mazums mūsu sabiedrībā ir invalīdu, kuru kaite nav izārstējama. Bet arī viņiem šī avota ūdens būtu vajadzīgs vis­pārējās veselības uzturēšanai un uzlabošanai. Tas pats attiecas uz mūsu vecmāmiņām un vectētiņiem. Jaunību vairs neatdosim, bet, vēlot labu, svētavota ūdens palīdzēs uzturēt možumu.

Vēl tikai piebildīsim, ka labā krasta avotu ūdens spēcīgāk dar­bojas dilstošā mēnesī, bet kreisā krasta avoti ir iedarbīgāki augošā mēnesī.

Kambarkalna vārds un nozīme. Avoti iztek no Kambaru kal­na. Diez vai te vajadzētu meklēt istabas vai alas, kā senāk teica — kambarus. Kambaru kalna vārds visai tuvs Talsu Kamparkalnam. Šo vārdu tomēr nevajadzētu saistīt ar ēterisko vielu kamparu. Šo vietvārdu izcelsme jāmeklē citas mūsu senās valodas saknēs, kas saglabātas igauņu u.c. valodās un tulkojas kā sena sapulču vieta.

Tomēr arī senatnē kalnā vai tā pakājē pie avotiem mita kāds zintnieks un sargs, kas šo vietu aprūpēja un uzraudzīja. Apmeklē­tājiem viņš deva padomus, rīkoja rituālus un dziednieciskus sean­sus. Šī ir brīnišķa vieta, bet, lai atgūtu veselību, vajadzīgs laba dziednieka padoms, tāda, kas zina, kad un kā lietot tā vai cita avota ūdeni un kādas zāles tuvumā vākt.

Ap 0,6 km no Kambaru kalna atrodas Skaņais kalns. To ar Kambarkalna norakto virsotni vieno skaņu kanāli. Tiem, kuri ap­meklē avotus, iesaku vakarpusē nesteigties un šeit sagaidīt saules rieta brīdi. Tā noriet aiz Dobes kalniem, un jūs priecēs reti krāšņi skati. Savos neskaitāmajos ceļojumos esmu redzējis daudzus skais­tus saules rietus kā Latvijā, tā arī citās zemēs. Katrā vietā tie ir savādāki un katru reizi atšķirīgi. Esmu tos vērojis gan no Skandi­nāvijas, gan no Kolas pussalas, Karpatiem, Tatriem vai Kaukāza, ari Pamira, Tjanšana, Altaja, Sajānu augstkalnēm, uz Baikāla un vēl daudz kur citur. Bet, šķiet, šo ārēji it kā necilo Dobes kalnu starojums vērš skatu pasakaini pievilcīgu. Bet to jau nevar izstās­tīt, neticami skaistu saulrietu no Kambarkalna jāredz pašiem. Kā šī skaistā skata bālu atspulgu varētu minēt Rēriha gleznas.