IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Mans brālēns nesen pabija Dānijā. Tur viņam ar lepnumu rādī­ja vietu, kur dažus simtus kvadrātmetru lielā gabalā bija saglabāts dabiskās pļavas rezervāts. Bet mums tādu pļavu ir simts miljonu reižu vairāk. Vēl vinu aizveda uz vietu, no kurienes ar binokli drīkst paskatīties uz vienīgo stārķu pāri. Bet mums stārķu ir tūkstošiem.

Cilvēki, kas iebrauc Latvijā, brīnās, cik lielisks aromāts un garša ir ne tikai Latvijā izaudzētajām zemenēm, plūmēm, ābo­liem, ķiršiem, tomātiem, bet pat kartupeļiem. Paceļot galvu aug­šup, iebraucēji jūsmo, cik krāšņas un pārsteidzoši skaistiem mā­koņiem ir rotātas Latvijas debesis.

Nolaižot galvu lejup, viņi brīnās par mūsu zāli un dabiskajām pļavām, kas citur pasaulē kļuvušas par retumu. Manu paziņu Aus­trālijas radi, atgriežoties savā zemē, nodeva attīstīt fotofilmas. Kad radiniece aizgāja saņemt fotogrāfijas, meistars ļoti atvainojās. Pēc viņa domām, notikusi kāda kļūme, bet viņš nejutās vainīgs. Izrā­dījās, ka meistaru mulsināja neparasti zaļā zāles krāsa.

Pastaiga pa Latvijas mežiem un pļavām priecē acis un veldzē sirdi. Brīnišķais, vienreizējais aromāts dod veselību, prieku un spe- ku. Maz, ļoti maz pasaulē ir zemju, kur var dzirdēt tik daudz un tik skaistas putnu dziesmas.

Vēl Latvijā ir lieliskas ārstnieciskās dūņas. Tāpat šeit ir bri- numdaudz ļoti iedarbīgu svētavotu, kas pārspēj dziednieciskos avo­tus citās zemēs. Bet šeit ir runa par bioeneģiju izstarojošiem avo­tiem. To visu ievērojuši daudzi ārzemnieki un pamanījuši arī tie latvieši, kas pabijuši citās pasaules zemēs. Viņi nevar vien beigt slavēt to, cik vērtīgas ir latvju zemes dabas veltes.

Mūsu tautu veido trīs brīnumi, kuros mēs dzīvojam. Tie ir mūsu zeme, mūsu valoda un mūsu garamantas. Ja nav šo pamatu, nav arī tautas. Šos trīs brīnumus mēs nemanām gan tāpēc, ka tie ir mūsu ikdiena, gan tāpēc, ka daudzie okupanti, kurus nācies pār­dzīvot tikai pēdējo gadu tūkstošu laikā vien, visvisādi slavējuši sevi. Turpretī mūsu zemi, lautu, valodu, kultūru pēluši, kā vien mācējuši. Bez tam viņiem par nožēlojamiem Jūdasa grašiem, cik vien jaudājuši, piepalīdzējuši dažādi kangari, dienderi un līdz- skrējēji.

Mūsu zemei ir daudzas tādas īpašības, kuru dēļ to senāk cen­tās iekarot, bet tagad nopirkt — dabas maigums, dāsnums un tās doto augļu vērtīgums.

Mūsdienu Latvijā bez ķimikāliju lietošanas var iegūt lieliskus augļus un dārzeņus, kā ari ārstnieciskas nozīmes augus ar sevišķi vērtīgām dziednieciskām īpašībām.

Vēl jāpiebilst, ka Latvijā arī padomju varas gados lietoja salī­dzinoši maz ķimikāliju. Bet nu jau devīto gadu to lietošana tikpat kā pārtraukta. Taāpēc Latvijas produkti ir ekoloģiski daudz tīrāki nekā ievestie. Dažkārt jāpasmaida, redzot, kā pārdevēji mūsu tirgos ievestos augļus un dārzeņus cenšas iegalvot par Latvijas preci.

Salīdzinot ārstnieciskās tējas, kas vāktas Latvijā, ar citu zem­ju tējām, pirmās izrādījušās ievērojami iedarbīgākas.

Mēs nebūt nevēlamies nonievāt kādu citu zemi vai tautu, bet tikai atzīmēt tās brīnumu pilnās īpašības, kādas piemīt mūsu zemei…

Vairākas latvju garās dainas stāsta par puisi, kas paveicis izci­lu varoņdarbu un pieveicis pašu Joda māti. Bet nu varonis meklē vietu, kur izmazgāt asinīm apšķīdušos svārkus. Mīļā Māra iesaka to darīt vietā, kur tek deviņas upes, t.i, deviņi avoti. Vai tiešām pasaule tāda vieta vispār varētu būt? Pat Bībele paradīzi raksturo tikai ar četrām upēm. Tomēr dainās aprakstītā vieta pastāv, un katrs nojums var tur ierasties, gūt veselību un spēku. Tā ir Ķevele, un ari šī brīnumvieta meklējama tepat mūsu zemē.

Ķeveles trejdeviņu svētavotu grupa atrodas Dobeles rajonā, Vītiņu pagastā, netālu no Auces pilsētas.

Lielākajai daļai lasītāju ērtāka nokļūšana pie avotiem būs, no­griežoties no Auces-Bikstu šosejas pa Ķeveles ceļu. Pēc apmēram 4 kilometriem tad jāpagriežas pa labi uz lauku ceļu, kas ved uz Kokumuižu.

Pa jau minēto Kokumuižas ceļu braucam apmēram vienu kilo­metru, līdz esam kalnā, tad pa labi gar grants karjeru jāveic apmē­ram puskilometrs. Avotus iezīmē priežu puduris.

Pasaulē ir miljoniem avotu. Daži tūkstoši no tiem ir sevišķi iecienīti kā spirdzinoši un veselīgi minerālavoti. Bet bez tiem vēl zināms pavisam neliels skaits veselībai sevišķi svētīgu, kurus tau­tā sauc par svētavotiem. Visā Rietumeiropā ir zināms tikai viens tāds avots — Lurdā, Francijā. Bet tikai vienā pašā Latvijā tādu avotu vai to grupu, ja avotu grupas, skaita par vienu, varētu būt ap 70. Bet tādu svētavotu grupa, kā Ķevelē, ir tikai vienīgā pasaulē, jo nav zināms nekas tāds, ar ko to varētu salīdzināt.

Avotu raksturojums. Nelielā graviņā, bezmaz vai no Ķeve­les Kambaru kalna pašas augšas izverd spēcīgi avoti, kas darbo­jas gan ziemu, gan vasaru. Ūdeņi nāk no pazemes dzīlēm, tāpēc avoti dēvējami kā augšupejoši. Šo avotu ūdenim ir izcila dzied­nieciska vērtība.

Šauras nelielas graviņas augštecē, apmēram 10 m garā pos­mā izverd deviņi spēcīgi avoti. Tic veido strautu. Tālākajā strauta ceļā ir vēl divtik avotu, tā ka kopā varētu runāt par trejdeviņiem avotiem. Tomēr visērtāk pieejami un cilvēku apmeklēti ir tikai pir­mie deviņi avoti.

Bet vel 100 m un zemāk strauta ūdeņi ietek mākslīgi veidotā dzirnavu uzstādinājumā. Te nu izveidojies svētezers, kurā var pel­dēties. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē dziednieciskie svētavotu ūdeņi griezuši dzirnavu ratus.

Vēl līdz 20. gadsimta otrajai pusei tic bija daudz spēcīgāki. Avotu čalu varēja dzirdēt visai tālu. Diemžēl, norokot kalna galu grants ieguvei, daļa ūdeņu tagad ietek karjerā. Tomēr ari atlikušie vēl aizvien ir viens no pasaules brīnumiem.

Avoti atrodas gleznainā vietā, kuras apkārtni Vītiņu pagasta valde labiekārtojusi par jauku atpūtas vietu. Iztekā graviņas pla­tums ir ap 6 m, dziļums 4 m. Pāri gravai 19. gs. otrā pusē pārbū­vēts mūra tilts. Avotu grava ierobežota ar saliktu akmeņu sienu. Tādas sienas salikšana bijusi liela māka. Tā neplaisā, sals to nebo­jā. Diemžēl pirms gadiem piecpadsmit divdesmit sabrukusi tā sie­nas daļa, kas stiprināja gravas kreiso krastu.

Augšpus tilta ir septiņi avoti. Vēl divi šīs grupas avoti atrodas tūlīt lejpus tiltiņam.

Tas, ka ar tiltiņu ierobežoti tikai septiņi avoti, skaidrojams ar vācu muižnieku uzskatiem par "7" kā laimīgu skaitli. Mūsu senči, gluži otrādi, — "7" uzskatīja par nelaimes skaitli.

Kur tos meklēt? Ķeveles avoti atrodas četrus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Vecauces pils. Turpinot domās šo pašu vir­zienu, mēs nonāktu pie ievērojamas senču svētvietas — Dobes kalniem, bet vēl nedaudz tālāk pie šaurajiem un garajiem, upēm līdzīgiem Kērkliņu un Svētaiņu ezeriem. Ap tiem ļoti daudz seno svētvietu. Visā šajā ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā ap 15 km garajā līnijā varētu būt kāds ducis ievērojamu svētvietu un senvietu. Tas ir ļoti liels šādu vietu blīvums pat ari Latvijā. Minētā līnija iezīmēja divus sendienās svētus virzienus. Dienvidaustru­mu virzienā Saule lec Ziemassvētkos, ziemeļrietumos — noriet Jāņu vakarā. Šeit ir divu sistēmu sajūguma vieta, tur sākas otra senu svētvietu līnija no Svētaiņu ezera līdz Ķevelei. Ķeveles avo­ti ir gan nedaudz uz austrumiem no šīs līnijas, tomēr tie atrodas tajā pašā enerģētiskās ietekmes joslā.