IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Dažkārt mākoņos redzamas zīmes, tās pat atbild uz jūsu jau­tājumiem. Jādomā, ka tieši tāpēc Kambaru kalns bija seno viedo cilvēku sanākšanas vieta, kur lēma tautas likteņus. Tātad šis kalns ir bijis svēts ne tikai avotu dēļ. Te, raugoties saules lēktā un rietā, ka ari sasaucoties ar Skaņo kalnu, varēja izzināt nākotni.

Ko saka dainas? Latvju dainas nebut nav tikai pantiņi padzie- dāšanai. Daudzas no tām satur vēsturiskas ziņas. Vairāki desmiti dainu attiecināmi uz Pokaiņu sistēmu kopuma aprakstiem. Iepazīsi­mies ar garo dainu, kas attiecināma uz avotiem Kambaru kalnā.

Lūk, kā šo kalnu apraksta garā daina. Tā gan pēdējos gad­simtos romantizējusies, tomēr galvenās ziņas atrast varam.

Ak, veca māmiņa, Tavus jaukumiņus! Glāz' tev namiņš, Glāz' istabiņa; Sidraba slotiņa Mēslinus slauka; Zeltīti groziņi Mēslinus nesa.

Tur nāca Dieviņš >

Naksniņas gulēt. Kur ņemšu Dievam Ac' ūdentiņu?

— Augstajā kalnā, Svēt' avotā.

Kur ņemšu Dievam

Ac' slauķu dvieli?

— Māriņas klētī,

Pūr' dibenā.

Kur ņemšu Dievam

Ac' slauķu kārti?

— Augstajā kalnā, Svētajā, kokā. Svētam kokam Deviņi zari;

Ik zaru galā Deviņas lapas;

Ik lapu galā

Deviņi ziedi;

Ik ziedu galā

Deviņas ogas.

1600, 10415 Ugāle

Daina gan pierakstīta visai tālu no pašas Ķeveles. Tomēr tas vēl neizslēdz, ka tā nebūtu radusies Ķeveles tuvumā. Zināms, ka ne visi zemgaļi devās uz Lietuvu 13. gadsimta beigās. Daļa no viņiem aizklīda uz Kurzemi. Tā nu Ugāles mežos saglabātas dai­nas, kas nestāsta par Ugāles apkaimē esošiem avotiem.

Tuvākā apkārtne. Kambara kalna rietumu malā atrodas mā­jas ar dīvainu vārdu "Laukudūres". Nav izslēgts, ka kalnā bija Kalnadūres. Vārds "dūre" Latvijā sastopams arī citās vietās, pie­mēram, pie Gaujas, Burtniekiem u.c., un saistāms ar senas skan­dināvu dievības — Tora vārdu, t.i., ar vikingu laiku.

Tors skandināviem, somugru u.c. Eiropas tautām bija nozī­mīga debesu dievība — pērkona, vēja un auglības pavēlnieks. Pirms vairākiem gadu tūkstošiem Tora vārdu ienesa no Ēģiptes, kur svēto ērgli sauca par Haresu. Tā, piemēram, ebreji savu svēto senvēstures grāmatu, kura atbilst Bībeles Vecās derības Mozus grāmatām, dēvē par Toru. Toram līdzīgi dievību vārdi sastopami, piemēram, acteku, eskimosu, ēģiptiešu, japāņu u.c. tautu mītos. Kristīgā ticībā tas saglabājies vārdā "altāris", kas tulkojams kā To­ra svētvieta.

Kā atmiņa par daudzajiem gadu tūkstošiem, kad tagadējās Latvijas teritorijā dzīvoja somugru ciltis, mums saglabājušies daudzi ar Tora vārdu saistīti vietvārdi. Piemēram, netālu no Liepājas ir vieta Tore, Limbažu rajonā upīte Tora. Pēdējos 2—3 gadu tūksto­šus, kopš šeit ienāca baltu ciltis (vai arī atgriezās), daļa vietvārdu pārveidojušies. Tā radušies vārdi Dorupe, Dūrupe, Dūre.

Šobrīd grūti spriest, vai vecāks ir Tora vai Kambarkalna vārds. Iespējams, ka seno Kambarkalna vārdu kādu laiku nomainījis To­ra vārds, tad vecais nosaukums atkal atjaunojās.

To, ka apskatāmais kalns bijis svētvieta, vēl papildus apliecina arī interesantais skanīgums no jau minētā Skaņā kalna. Šis skanī- gums lieku reizi apliecina smalko enerģiju kupolu virs Tora kalna. Un visbeidzot, interesantas sakarības atrodam, apskatot labas to­pogrāfiskās kartes. Uz vienas dienvidrietumu-ziemeļaustrumu, t.i., svētās līnijas, kādā lec saule vasaras saulgriežos, atrodas iespēja­mais novērošanas punkts — to iezīmē paugurs 102,7 m vjl. Vienu km rietumos no Ķeveles, pie Kokmuižas ceļa gala, atrodas Dobes kalns (119,4 m vjl), tad vēl 3 km tai pāri ziemeļaustrumu virzienā paugurs 150,4 m vjl (tam šķiet ir saistība ar sen meklēto Sidra- bes vietu), un visbeidzot, turpinot šo līniju, nonākam pie Lielau­ces baznīcas. Tā kā viduslaikos kristīgo baznīcas, kā likums, cēla senču svētvietās, tad četru objektu atrašanās uz vienas līnijas ne­var būt nejauša.

Kalnu atjaunot tā senajā izskatā vairs nevar, jo tā pati virsdaļa norakta granti. Ar lielu pārliecību var teikt, ka kalna augšdaļā va­jadzēja atrasties svētvietai ar svētakmeņiem, bet vēsturnieku no­laidības dēļ nekāda izpēte, cik zināms, netika veikta. Tomēr var­būt vērts padomāt par ozolu birzs iestādīšanu, jo ozoli bija rakstu­rīgi senajām svētvietām.

Baltu un somugru ciltīm bija nedaudz atšķirīgi uzskati par Augstākā Saprāta izpausmju vārdiem. Vismaz kādus 10 gadu tūk­stošus mūsu senči Visuma Augstāko Saprātu dēvēja par Dievu, tā izpausmes — par Māru un Laimu. Šai sakarībā avotu vārds būtu jāsaista ar Māru. To apliecina arī nule lasītā garā daina, kas piemin "Māriņas klēti".

Kā uzvesties pie svētavotu. Lielākā daļa atbraucēju pat neie­domājas, ka viņi ieradušies senču svētajā vietā. Viņi dodas uz senču svētavotiem kliegdami, bļaudami, lielus traukus stiepdami, gan­drīz vai viens otru grūzdami. Nu kā pie bada. Šo cilvēku uzvedī­ba atgādina zagļus, kas kara laikā, laupīja no veikaliem un nolik­tavām, ko tik spēja. Šie badakāši gūst visai maz labuma, jo šāda uzvedība nenes ne veselību, ne svētību.

Mūsu senči tā nedarīja. Pie svētavota gāja kā pie svētas vie­tas, nevis kā pie brasla lopu dzirdināšanai.

Ieraugot avotu, godbijīgi jāapstājas, jādomā par to cilvēku, kam ūdens tiek gādāts. Senči nodziedāja vai noskaitīja kādu no Dieva dainām atkarībā no tā, ko īsti vēlējās dziedināt, jo bioener- ģētiskais ūdens der gan ārīgi, gan iekšēji.

Lieli trauki nav vajadzīgi. Protams, var šo ūdeni lietot kā dze­ramo ūdeni un var tajā vārīt tēju vai viru. Bet dziedniecībai pietiek ar trim malkiem vai pieskaršanos slimai vietai ar nelielu ūdens daudzumu, pat mitru pirkstu. Šis ūdens istabas temperatūrā var glabāties vai veselu gadu.

Var jau būt, ka pieklājīgas uzvedības noteikumi pie svētavo- tiem būtu jāuzraksta un jāpieliek, lai cilvēki varētu izlasīt. Jo, cilvē­kiem uzvedoties kā pienākas, avoti varētu darīt vēl vairāk laba — ne tikai tūkstošiem, bet desmitiem tūkstošiem sirgstošo.

Vēl gan beigās jāpiemet pamācošs graudiņš. Lai arī cik avoti spēj darīt brīnumus, daudzos gadījumos ar to vien nepietiek. Ve­selības atgūšanai parasti jāmaina ēdieni un dzērieni vai kas cits jūsu dzīvē, jāatsakās 110 baudvielām. Tāpēc dziednieka padoms var būt visai noderīgs.

Ko vēl šeit skatīt. Tā nebūt nav, ka, ūdeni paņēmušiem, tūlīt skriešus jāmetas prom no šīs reti skaistās vietas. Te vēl daudz inte­resanta un neparasta.

Nevar nepajūsmot par vienreizēju pārsteigumu, kam līdzīga nav vismaz Eiropā. Pāri tiltam uz pretējo krastu, tā teikt, "pa gai­su" pārlīdusi ap 15 cm resna priedes sakne. Tis lieku reizi aplieci­na šīs vietas izcilo bioenerģētisko jaudu, jeb, citiem vārdiem sa­kot, avotu lielo dziedinošo spēku.

Varat pa meža takām paiet uz svētavotu ezeru. Jaunākie var pameklēt pārējos avotus strauta lejtecē. Tc veselīgi pastāvēt vai paiet kailām kājām. Tās nevis sals, bet sils. Tā senči dziedināja dažādus iekaisumus.

Kambara kalna austrumu nogāzē izverd vēl daži avoti. Tic nav ne tik skaisti, ne diži, nav arī apzīmēti, bet kāpēc tos nepa- meklēt? Pie reizes paveras daži skaisti skati uz apkārtējo paugu­raini.

Ūdeni var nopirkt. Tagad Ķeveles avotu ūdeni pilda pude­lēs. To var dabūt gan pašu avotu pakājē, gan veikalos. Tas ir ļoti labs pasākums, jo daudzi cilvēki paši nevar atļauties braucienu uz Ķeveli.

Man ir taujāts par to, vai gan drīkst tirgot svēto avotu ūdeni? Varu uz to atbildēt tā, ka šo ūdeni gan pie avotiem, gan ražotnes, kur to pilda pudelēs, katrs var dabūt par velti, vēl jo vairāk, ražo­tāji iekārtojuši speciālu ērtu vietu ūdens ņemšanai. Šie cilvēki pra­sa naudu tikai par savu darbu un iegādāto taru. Bet, ja kāds uzņe­mas pildīt ūdeni pudelēs, vest uz Rīgu un dāvināt to par velti, lai viņam veselība!