IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Svētie ezeri. Līdz 20. gadsimta vidum, kad sākās vēl nebiju­si vides piesārņošana, daudzu Latvijas ezeru ūdens un dūņas bija dziednieciskas. Tāds, piemēram, bija arī Limbažu Dūņezers, kura rietumu krastā, pretī Limbažiem, līdz Otrajam pasaules karam dar­bojās dziednieciska iestāde. Tagad Dūņezerā nav ieteicams pat kājas mazgāt, jo tas var izsaukt smagu furunkulozi.

Dažu ezeru ūdens bija sevišķi dziedniecisks, tos dēvēja par svētajiem ezeriem. Tādi bija, piemēram, Svātaunes ezers (Balvu raj.), Svātavas ezers (Rēzeknes raj.), Sventes ezers (Daugavpils raj.), Sventiņš (Kuldīgas raj.), Svētaiņu (Saldus raj.), Svētais (Ma­donas raj.), Svētes (Dobeles raj.), Svētezers (Limbažu raj.), vēl cits Svētezers (Madonas raj.), bez tam vēl Cēsu ezers un Lielais un Mazais Svētiņu ezers (Rēzeknes raj.) un citi. Katrs no šiem svētezeriem ir izcils dabas brīnums un pieder pie mūsu nacionāla­jām bagātībām.

Visplašākās ziņas saglabājušās par Svētezeru jeb Kāpurkal- na ezeru Cēsu rajonā Zosēnu pagastā. Ļaudis nākuši pie tā, maz­gājuši slimās acis, slimos locekļus un atguvuši veselību. Par ezera labo slavu liecina arī tas, ka šeit uz veselības peldērn ieradies ari Jaunpiebalgas mācītājs Kēlbrants, kuru nekādi nevarēja saukt par māņticīgu.

Peldinot svētezeros slimos zirgus, tie atkal kļuvuši spēcīgi un darba spējīgi. Šo ezeru krastos, t.i., pie svētajiem ūdeņiem, atra­dušies ari svētie akmeņi, uz kuriem cilvēki atstājuši pateicības zie­dojumus. Kāpurkalna ūdeņi sevišķi spēcīgi skaitījās Rudens Māras dienā— 15. augustā. Šajā dienā arī noturēts Māras tirgus. Ļaudis vispirms ezerā mazgājušies, tad iemetuši ūdenī naudu un tikai pēc tam devušies kārtot savas saimnieciskās darīšanas. Šajā dienā pie Svētezera pulcējušies slimi cilvēki no malu malām, kā arī darba nespējīgie invalīdi, kas bija kļuvuši par ubagiem. Katra pagasta saimniece sūtījusi viņiem cienastu, tā bijusi goda lieta. Ja kāda saimniece pati nevarējusi ierasties, tad viņa lūgusi, lai cienastu ved kaimiņš. Šī paraža ir bijusi ļoti sena, bet izzudusi Pirmā pa­saules kara gados.

Mūsu tauta pēdējos gadu simtos izgājusi cauri smagiem gan no austrumiem, gan no rietumiem uzspiestiem garīgās tumsības viļņiem.

Laiks atkal sākt apzināt mūsu senču izcilo, gadu tūkstošos krāto dzīves gudrību. Runājot par svētajiem ezeriem, jāatzīmē, ka nevienam no tiem nosaukums nav dots veltīgi, neviena teika, no­stāsts vai paraža nav radusies bez iemesla. Protams, rodas jautā­jums, kāpēc gan pēdējos gadsimtos nodzisa šo ezeru slava, atstā­jot tikai nosaukumu? Atbilde ir ļoti vienkārša — tāpēc, ka iznīci­nāja senču viedos cilvēkus, apsūdzot dziedniekus par burvjiem un raganām. Ja nebija vairs cilvēku, kas spēja sagatavot un aktivi­zēt ūdeni, tad ūdenim vairs nebija pietiekamu dziedniecisko spē­ju. Kā jau minējām iepriekš, šī senā māka tagad atkal atjaunota un cilvēki var atgūt veselību ar organismam nekaitīgu dziedniecību.

Ezeru ūdeņu dziednieciskās īpašības veidoja un arī šodien veido vietas starojums. Minētie svētezeri varētu būt noderīgi arī mūsdienu cilvēkiem. Diemžēl gan Kāpurkalna ezers, gan arī daļa citu minēto ezeru nonākuši privātīpašumā. Tādējādi piekļūšana pie šiem ezeriem ir apgrūtināta vai pat pilnīgi liegta. Te var līdzēt tikai valstiska pieeja, izveidojot speciālus noteikumus par ezeriem ar dziednieciskām īpašībām.

Zem Latvijas zemes atrodas lieli pazemes ezeri. Ūdens dau­dzums tajos varētu pat pārsniegt to, kas atrodas virszemes ezeros un upēs. Cilvēkiem pieejams gan tikai viens — vienīgais Baltijā un šķiet arī Ziemeļeiropā apakšzemes ezeriņš. Tas meklējams Cē­su rajonā Braslas upes labajā krastā, iepretī Straupei. Laipnā saim­niece to labprāt parādīs. Mēs pastāstīsim par ezera atrašanu un apkārtni.

Elles bedres. Braslas upes lejtecē, tās labajā krastā starp Kni- dēriem un Mazstraupi ir kāda dīvaina vieta — kriteņu grupa, kuru vietējie iedzīvotāji sauc par Elles bedrēm. Elles bedru zona saistā­ma ar apmēram 15 km garu ieplaku, kas sākas Limbažu rajonā pie Nabes un virzīta uz dienvidaustrumiem līdz Braslai. Minētās ieplakas virspusē ir Lielais purvs un Pemmas purvs, bet, kas zem tiem, vēl neviens nezin. Tikai tur, kur šīs ieplakas iedomātā vidus­līnija tuvojas Braslas upei, laiku pa laikam vienā vai otrā tīrumā rodas bedres, kuras vietējie iedzīvotāji dēvē par elles bedrēm. Ap tām vijas dažādi nostāsti. Visi tie ir samērā jauni un sadzīviska rakstura. Tā, piemēram, reiz Vējiņu māju vecais saimnieks pēc ilgākas uzkavēšanās Straupes krogā nav spējis tikt līdz mājām un aizmidzis ceļmalas krūmos. No rīta, kad pamodies, ieraudzījis, ka atrodas dziļā bedrē un kājas mirkst ūdenī. Kādā citā reizē puisis aris jau minēto Vējiņu māju tīrumā. Aizgājis pusdienās, atstājis zirgu ar arklu ceļa malā. Kad atgriezies, ieraudzījis, ka vietā, kur atstājis zirgu un arklu, tagad ir liela un dziļa bedre.

Vietās, kur smilšakmens irdenāks, ar laiku veidojas arvien lielāki dobumi. Beidzot pienāk brīdis, kad smilšakmens slānis virs dobuma vairs nespēj noturēt zemes masu un iebrūk. Straumes ceļš aizdambējas, bet apakšzemes ūdeņi sāk meklēt citas spraugas.

Interesanti pavērot, ka vietās, kurās varētu iebrukt, nekas ne­aug. Neaug ne zāle, ne nezāle, par krūmiem nerunājot, var ierau­dzīt tikai lielu melnu plankumu. Viens tāds, kas redzams jau vai­rākus gadu desmitus, atrodas Mazstraupes-Lēdurgas ceļa labajā pusē, 1,3 km aiz Panūtes pilskalna.

Mēs zinām, ka putni neligzdo vietās, kurās var sagrūt. Kā redzams, arī koki, krūmi un pat zāle neaug vietā, kas var iegrūt pazemē. Tāpēc, atgriežoties pie jau minētā nostāsta, nav ticams, ka puisis pametis zirgu šādā vietā. Bez tam zirgs ļoti labi sajūt bīstamās vietas. Tāpēc nostāsti par iegruvušo zirgu nav ticami, bet vērā ņemami gan, jo tie atspoguļo kādu savādu notikumu. Tieši tāpat jāvērtē nostāsti par krūmiem, kur apgūlies Vējiņu saimnieks.

Apakšzemes ezera atklāšana. 1980. gadu sākumā Gunta Eniņa vadītā grupa Braslas krastos meklēja smilšakmens alas. Vie­tā, kur jau minētais Lēdurgas ceļš pienāk visai tuvu Braslas upei, viņi atrada alu, kuras augšējā mala bija pilnīgi zem ūdens. Tā kā aptaujātie vietējie iedzīvotāji šai alai vārdu nezināja, G. Eniņš iero­sināja atrasto alu nosaukt par Urtānu alu, lai tādējādi izteiktu cie­ņu Latvijas cienījamiem arheologiem — tēvam Vladislavam un dēlam Jurim Urtānam. Bet alā pirmais ielīda un to izpētīja Jura jaunākais brālis Andris.

Braslas krastā, netālu no šīs alas, pētnieki ieraudzīja jau ap­rakstītās Elles bedres. Sākot rakt, viņi gandrīz ievēlās lielā dobu­mā, kas vēlāk izrādījās apakšzemes ezera griestu segums. Tālākā izpēte radīja, ka te ir divi apakšzemes ezeriņi. Tos nosauca par Lielo un Mazo Alezeru. Lielā Alezera garums ir 14 m, platums — 3 m, laukums — 30 m 2 , dziļums — 2 m. Mazā Alezera garums — 6 m, platums — 4 m, laukums — ap 15 m 2 un dziļums — ap 1,5 m. Ūdens līmeņa augstums un līdz ar to dziļums, cik novē­rots, svārstās 18 cm robežās. Virs alām ir 3 m biezs smilšakmens kupols, bet vēl virs tā apmēram 3 m bieza mālu un smilšu kārta.

Ezera labiekārtošana. Alezeru atradēji nolēma, ka šo vie­lu derētu labiekārtot un dot iespēju cilvēkiem iepazīt Latvijas dabas brīnumu. Lai to izdarītu, Latvijas republikas tūristu klubs sarīkoja lielu talku, ko vadīja šī raksta autors. Brikšņaino ieleju pārvērta par birzi. Otra grupa cītīgi rakās dziļāk un dziļāk Lielās Elles bedrēs, cerot uzrakt vēl vienu ezeru, bet diemžēl ūdens netecēja. Talkas laikā veicām tehniski interesantāko uzdevumu — izveidojām ieeju uz Lielo Alezeru. Paplašinājām eju, lai ieieša­na būtu ērta un droša, izgatavojām un novietojām koka kāpnes ar roku balstiem.