IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Minētās pavasara un rudens aukstuma un siltuma maiņas ir daudz sarežģītākas, nekā tikai siltuma uzkrāšana un atdošana vien. Senči jau senatnē šīs likumsakarības ir ievērojuši un izteikuši īsos, lietišķos secinājumos. Tā, piemēram, visi zina, ka "Mārtiņš tiltus sasaldēja, bet Katrīna, mīža, atkausēja". Pēc tam pa Andrejiem atkal piesalst. Šādu laika vērojumu ir daudz, tie liecina, ka katra "pazemes regulatora pārslēgšana" izsauc vēl papildus svārstības. Bet šis temats ir pārāk plašs, lai to iztirzātu kopā ar Linezera brī­numu apskati.

Kaut pēdējos gadu desmitos Linezeram veltījuši savu vērību daudzi dabas pētnieki, vēl arvien nav zināms, kur tas noplūst. Iz­teiktas domas, ka tas piepilda "Krūmiņu" māju jeb varbūt Kaļķu gravas vai citus avotus. Bet tad, kad ezers noplūst, nav manīts, ka nule minētajās vietās ūdens gāztos kā no dzirnavu slūžām. Tur­klāt dziļā "ūdensrijēju rīkle" liek domāt, ka Linezera ūdens nonāk kādos zemākos slāņos.

Līdzīgi ezeri. Visai līdzīgs bijis mazais Allažu Velnezeriņš pie kultūras nama, kurš iznīcināts meliorācijas gaitā.

Vēl zināms neliels meža ezeriņš ap 5 km dienvidaustrumos no Odzienas, kas arī laiku pa laikam pazūdot un atsedzot akme­ņainu gultni ar dziļu jo dziļu piltuvi. 1999. gada rudenī tas bija pavisam tukšs. Vecie Allažu iedzīvotāji domā, ka agrāk paslēpes spēlējis arī Vecezers. Makšķernieki zina, ka arī tam ir visai dziļa krātera bedre.

Tā nu esam noskaidrojuši, ka mūsu Latvijā tādu ezeru, kas spēlē paslēpes, bijuši vairāki, un bez aprakstītā ir vismaz vēl divi. Bet kā gan tas ir ārzemēs jeb, kā tagad mēdz teikt, Eiropā un pasaulē.

Eiropā par šādiem ezeriem nav dzirdēts. Laiku pa laikam vie­nā otrā avīzē vai žurnālā uzpeld ziņas par kādu līdzīgu ezeru citās pasaules daļās, un katru reizi par to ziņo kā par izcilu sensāciju.

Austrālijā starp Kanberu un Sidneju atrodas Džordža ezers, kas laiku pa laikam pazūd un tad parādās. Kopš 1820. gada, kad sākti ezera novērojumi, tas esot noticies sešas reizes, tātad vidēji ik pa trīsdesmit gadiem. Arī austrālieši nav spējuši rast skaidroju­mu ezera izzušanai, tomēr pilnīgi noteikti viņi šo reto dabas parā­dību nesaista ar sausumu.

Vēl esmu dzirdējis līdzīgas ziņas par kādu ezeru Kazahstānā, kas arī pa laikam pazūdot, un no pārstāstiem — tāds ezers it kā esot arī Āfrikā. Tātad šādu ezeru, kas spēlē paslēpes, pasaulē ir gaužām maz un katrs no tiem, arī vēl šodien — 21. gadsimta sā­kumā, uzskatāms par retu un neizskaidrojamu dabas brīnumu.

Zivis. Linezerā nekad agrāk zivis nav dzīvojušas. Ezerā mēr­cēti lini un tādā žurgā, ko rada linu rūgšana, neviena dzīva radība uzturēties nespēja. Pēc Otrā pasaules kara linus Allažos vairs ne­audzē, un ezera ūdeņi atkal kļuvuši tīri. Ap 1984. gadu vietējo māju saimnieks ezerā ielaida zivis. Kad 1996. gadā ezers pazu­da, viņam šķitis, ka zivis arī būs pazudušas, jo kas gan spētu pre­toties straumes radītajam virpulim. Tomēr izrādījās, ka zivis ir gud­rākas par cilvēku un jau savlaicīgi zināja, kad ezers aizbēgs. Tās ierakās dūņās un pārcieta sauso laiku. Kad ezers piepildījās ar ūdeni, uzradās arī zivis. Tā ieguvām interesantas ziņas par zivju garīgajām spējām.

Jā, šeit patiesi jārunā par zivju garīgajām spējām, nevis iedzim­to pieredzi — instinktu. Nevienai zivij tuvāko piecu tūkstošu ki­lometru apkārtnē tādas pieredzes nevarēja būt, tātad nevarēja būt arī tādas sajūtas, ka ezers noplūdīs. Acīmredzot pirms šī notikuma mainās elektromagnētiskais vai arī bioenerģētiskais lauks.

Ezers kā pareģis. Ezers atrodas senā svētvietā. Par to lieci­na svētakmens dažu simtu metru attālumā un citi mazāki akmeni tā tuvumā arī ar spēcīgu strāvojumu. Pašu Linezcru var "palūgt" ieslēgties atbilžu režīmā. Tad cilvēki, kas nāks pie tā, var uzdot ezeram jautājumus un saņemt attiecīgus atbilžu impul­sus. 1998. gada pavasarī vairāki cilvēki izteica sirsnīgu pateicī­bu par iespēju uzzināt viņiem svarīgos jautājumus. Piebildīsim, ka šis ezers nav vienīgais, kam piemīt šādas īpašības. Ezera spē­jas nosaka tā enerģētisko plūsmu vienojums ar pazemes ūde­ņiem. Allažu senās svētvietu kopas centrs atrodas tikai dažus kilometrus attālu. Vēl atcerēsimies, ka šī ir sena svētvieta un ne­kad nav bijusi paredzēta piknikiem un citām izpriecām.

Izmaiņas. Pēdējā gadu simta laikā Linezerā notikušas dau­dzas izmaiņas. Agrāk ezers bija ievērojami mazāks, to vispār ne- dēvēja par ezeru. Ģeoloģijas zinātņu doktors V. Grāvītis 1978. ga­da "Dabas un vēstures kalendārā" sniedzis dažas visai interesan­tas ziņas. Tā līdz Pirmajam pasaules karam ezerā bi jis ievērojami mazāk ūdens. Karstā vasaras laikā līmenis stipri pazeminājies. Ap 1939. gadu ūdens tajā gandrīz pilnīgi pazudis. Līdzīgi bijis arī laikā no 1965. līdz 1974. gadam, kad divas reizes vasaras vidū ezers kļuvis gandrīz sauss, palikušas tikai dūņas. Gadoties arī, ka zeme apkārt mitra, grāvji pilni ar ūdeni, bet ezers pustukšs. Tātad nejau sausuma dēļ ezerā nebija ūdens.

V. Grāvītis atzīmēja, ka 1976.gada martā ezers bija gandrīz tukšs, un ledus kārta liecināja, ka tas tāds bijis jau labu laiku. Bet jau mēnesi vēlāk, 1976. gada aprīlī, ezers atkal bija pilns. Tomēr tā paša gada novembri ezers atkal bija gandrīz tukšs.

Pēdējos gados, t.i., no 1996. gada līdz 1999. gada rudenim, ūdens līmenis Linezerā kļuvis neparasti augsts. To var manīt gan pēc applūdušajiem kokiem, gan arī pēc ezera izmēra. Ja V. Grāvī­tis 1970. gadā ezera izmērus vērtē kā 100 x 30 m, tagad tas būtu ap 110 x 10 m. Bet 1999. gada decembrī, kad visos citos ezeros un upēs ūdeņu bija daudz, Linezera līmenis bija apmēram par 60 cm zemāks nekā vasarā.

Vēlreiz skatiens pāri pasaulei. Laikā, kad Linezers pieplū­dis kā nekad, Odzienas meža ezeriņš ir sauss. Ja Džordža ezers Austrālijā pazūd reizi 30 gados, tad Linezers trīsreiz biežāk. No tā secināms, ka ezera darbību nosaka nevis globāli, bet gan vietējie apstākļi.

Daudzās vietās Latvijā vecie ļaudis vēro ūdens līmeni tajās akās, kas saistītas ar apakšzemes ūdeņiem. Ja vasara slapja, akā ūdens maz, un otrādi. Tā apgalvo "Tropcļu" māju saimnieks pie Gaiziņkalna, to pašu apliecina daudzi citi vērīgi ļaudis.

Debesu mākoņos peldošie virszemes ūdeņi ir vienoti ar apakš­zemes ūdeņiem, un šīs vienotības likumi ir tie, kas nosaka mūsu dzīves apstākļus uz šīs zemes.

Linezeru mēs varam uzlūkot kā izcilu Latvijas dabas brīnu­mu, un tā uzmanīga izpēte varbūt ļaus mums tuvoties sapratnei par tiem likumiem, kas vada gan apakšzemes, gan arī augšzemes ūdeņu svārstības.

Vai esat kādreiz bijuši vietās, kur dzird daudzas atbalsis? Vai esat kādreiz padomājuši, no kurienes tās nāk? Ja nē, tad domāsim kopā.

Daudzās vietās Latvijā dabas spēki no apakšzemes izspiedu­ši uz augšu smilšakmens kārtas, kas tagad redzamas pauguru vai pat kupolu veidā. Sevišķi uzskatāmi šādi kupoli redzami Gaujas kreisajā krastā pie Lodes un gandrīz iepretim — Gaujas labajā krastā ap Sietiņiezi. Šos kupolus varētu salīdzināt ar apgāztu kat­liņu. Tikai šī katliņa augstums būs vairāki desmiti metru, diametrs vairāki simti metru un pat vairāk par kilometru. Pāri fiziskās vie­las (smilšakmens) kupoliem vēl pastāv acīm neredzami, bet citos veidos uztverami bioenerģētiska starojuma kupoli. Šie kupoli ir viena no viegli uztveramām seno svētvietu pazīmēm. Uzturēša­nās šādās vietās atjauno cilvēka fiziskos spēkus, veicina tā garī­gās spējas, protams, gan tikai tiem, kuri to pelnījuši un cik to pel­nījuši.