IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Rakstu par izcilo brīnumezeru sāksim ar pagalam ikdienišķu salīdzinājumu par sadzīves lietām. Mūsdienu dzīvokļu vannās ūde­ni ielaiž no krāna. Bet, kad to izlaiž, tad izrauj vannas dibenā ievie­totu aizbāzni. Ja vannas aizbāznis nav blīvs, tad daļa ūdens gar to notek. Tagad mēģiniet iedomāties, ka varens milzis darbojas ar "vannu", kurā ir gandrīz 100 tūkstošu reižu vairāk ūdens nekā jūsu vannā. Te vajadzīgs gan varens aizbāznis, gan varens spēks tā pacelšanai. Bet ne mazāk pārsteidzoši ir tas, ka ik pa brīdim, lai ūdens nepārietu pāri vannas malām, milzis aizbāzni nedaudz pa­cel. Ūdens milzīgajā vannā, ko dabā sauc par Allažu Linezcru, nedaudz novirmo, un līmenis kļūst par kādu milimetru zemāks. Katrs no jums var pavērot šo dabas brīnumu, kuram vēl šobrīd nav atrasts kaut cik zinātnisks skaidrojums. Neviens nezin, vai aizbāzni darbina kāds mehānisms jeb cits, mūsdienu zinātnei vēl nezināms dabas spēks. Drīzāk jau pēdējais.

Mainīgais ezers, Daudzi novērojumi ļauj apgalvot, ka starp virszemes un pazemes ūdeņiem pastāv neskaitāmas, diemžēl vēl neizpētītas sasaistes.

Tā neviens nevar pārliecinoši pateikt, kāpēc gan mūsu mazās un vidējās upes no 8. līdz 14. gadsimtam bija ūdeņu pilnas un pa tām lejup un augšup brauca kuģi. Uz Limbažiem pa Svētupi esot braukuši pat 400 bruto tonnu kuģi. Tagad pa šo upi ar grūtībām var izbraukt tikai ar tūristu laiviņu. Vecākās paaudzes ļaudis atcerēsies vietas, kur vēl līdz 1980. gadiem bija tik dziļi atvari, ka varēja zirgus peldināt. Tagad šajās vietās ūdens tikai līdz viduklim.

Dabā notiek lielas pārmaiņas, kuras vēl nav apzinātas, un tās sākas ar to, ka daļa augšzemes ūdeņu aizplūst pazemē. Šai ziņā ļoti interesantas ir tās vielas, kur notiek atkārtotas līmeņu svārstī­bas. Vienas no tādām vietām ir ezeri, kuri parādās un pazūd. Ari Allažu Linezers.

Savādie vaļņi. Pēc tam, kad mūsu zemīte izcēlās no jūras, tai pāri gājuši daudzi ledus laikmeti, un katrs no tiem kaut ko ir no­mēzis, kaut ko atstājis. Ja tie vieni paši būtu darbojušies, tad mūsu zemīte būtu līdzīga ķemmei un visi tās zari būtu ziemeļu-dienvidu virzienā. Bet bez tam Latvijā ir veidojumi, kas nebūt šādām li­kumsakarībām nepakļaujas. Viens no tiem ir divu leņķu veidā sa­vienotu vainu grupējums.

Dienvidos no Siguldas pa sausu vietu iet Veclaicenes šoseja, bet aiz tās jau sākas mitras zemienes. Savukārt tām pa vidu izceļas sausāks valnis, pa kuru iet Siguldas-Allažu un Siguldas-Mālpils celi. Savukārt šī vaina rietumu malā ziemeļu-dienvidu virzienā ir varena — ap 8 km gara, līdz 1,5 km plata ieplaka, domājams, milzīga kritene. Te sākas Tumšupe.

Pie Allažmuižas minētais valnis savienojas ar otru valni — Mazajiem Kangariem, kas stiepjas perpendikulāri pirmajam, t.i., austrumu-rietumu virzienā. Bet tādu leņķvcidīgu veidojumu ne­kādi nevarēja radīt šļūdonis. Tātad pirmais brīnums ir leņķveidīgā divu vaļņu kopa. Laikam nejau velti senči pirms gadu tūktošiem vietu, kur sanāk kopā vaļņu gali, nosaukuši par Debess kalniem. Tiem tuvumā bijušas Lapainu mājas. Vārds liek domāt, ka te atra­dusies akmens laikmeta dziednīca.

Jau minētās lielās kritenes augšgalā, t.i., ziemeļu galā, ir ezers. Bet uz dienvidiem, tuvāk Tumšupes iztekai, ir vēl vairākas citas, gan ne tik lielas, un neskaitāmas mazas kritenes. Vienā no liela­jām ūdens pastāvīgi turas, otrā dažkārt pazūd, pārējās ir sausas.

Kas ir kritenes? Tās veidojas, zemei iekrītot vietās, kur ūdens izskalojis šķīstošu minerālu, piemēram, ģipša slāņus vai arī irde­nus iežus, piemēram, smilšakmeni. Daudz kriteņu ir ap Baldoni,

Daugavas krastos no Aizkraukles līdz Tomei, Salacas kreisajā kras­tā lejpus Mazsalacas, ap Skaistkalni u.c. Nule minētā Tumšupes ieleja, šķiet, ir otra lielākā kritene Latvijā pēc t.s. Kazu gravas, kas atrodas netālu no Cēsīm.

Kriteņu lauks. Pie Ezernieku mājām ir trīs lielas kritenes. Neviens neatceras, kad tās radušās, bet pati vecākā šķiet tā, kas vistuvāk Tumšupes sākumam. To sauc par Vecezeru. Tā izmēri ap 150 x 150 m. Ap 100 m uz rietumiem no tā atrodas Sausā bedre, kuras lielums ap 100 x 30 m, dziļums līdz pat 5 m. Bet vēl 50 m tālāk uz rietumiem no Sausās gravas ir dīvains mazs ezeriņš, kuru dažkārt dēvē arī par Linezeru.

Varbūt liekas savādi, bet Sausās bedres dibens ir vairākus met­rus zemāks par abu kaimiņu — Vecczera un Linezera līmeni. Ta­jos ūdens turas, bedrē — nē. Agrāk uz bedri novadījuši liekos pavasara ūdeņus.Tātad Sausajai bedrei, autors atļaujas (o tā dē­vēt, ir notece uz kādu vēl zemāku ūdens horizontu. Vecezeram noteces nav, Linezeram — dažkārt.

Piebildīsim, ka Linezerā ietek tikai viens strauts un nekādas acīm redzamas virszemes noteces arī te nav. Tuvējā apkārtnē vēl ir daudzas mazākas kritenes, dažām dziļums pārsniedz 3 m.

Linezera mazie un lielie ritmi. Dzīvības norises dabā izpau­žas nemitīgās pārmaiņās. Tās ir ritmiskas. Ritmu nosaka vairāku apstākļu summa. Tāpēc dažkārt liekas, ka ritmi nav pilnīgi precīzi.

Linezers parasti ir šķietami mierīgs. Šķietami tāpēc, ka, labi ieskatoties, nekāda miera te nav. Ezeram ir nemitīga un jūtama ūdens pieplūde un periodiska, neliela atplūde. Parasti pēc katrām 10—15 minūtēm ezera gludā virsma novirmo, it kā tur būtu iemests akmens. Tātad vismaz daži spaiņi ūdens noplūduši. Bet apmēram ik pēc 10 gadiem Linezers pazūd pilnīgi. Pēdējo reizi tas bija 1996. gadā, pirms tam 1984. un 1976. gadā. Tad skatam atsedzas piltuve, kur noplūst ūdens, t.s., "ūdens rijējs". Tās dziļums vērtē­jams ap 9 m. Piltuves sienas ir stāvas. Piekļūt ir grūti un riskanti. Ezera dibens, bet jo vairāk "ūdens rijēja rīkle", ir pārklāta ar kritu­šo koku stumbriem.

Te izraisās pārdomas. Vispirms šādu ezeru varētu salīdzināt ar vannu, kurā ūdeni aiztur aizbāznis. Ja šo aizbāzni izvelk — ūdens noplūst. Ja ūdens turpina pieplūst un aizbāzni ieliek vietā, tad vanna atkal piepildās. Bet kas gan cilā Linezera "aizbāzni"? Varbūt ka noplūdes gaitā to dara kāds baļķēns. Kad tas sapūst, tad ūdens noplūst. Tomēr padomājot šī iespēja jāvērtē kā neticama. Te daba acīmredzot radījusi kādu citu aizvērēju. Vasarā novēroja­mas līmeņa mazās svārstības, kas notiek ik pēc dažām minūtēm. Tas pilnīgi izslēdz domu, ka jebkāds "mehānisms" varētu būt par šādu svārstību iemeslu. Manuprāt, aizbāzni jāmeklē nevis minēta­jā piltuvē, bet pazemes kopējā sistēmā.

Līdzīgas parādības novērojamas ari Ziloņa ezerā pie Rendas (sk. Rusmanis S„ Vīks I. Kurzeme. R., 1993, 10/183). Ari šeit ezera līmenis ik pēc dažām minūtēm pazeminās, tad atkal lēni ceļas. Esmu dzirdējis apgalvojumus, ka šim ezeram esot dubulti dibeni. Pagaidām kā versiju varētu pieņemt domu, ka ezeru mazā pulsē- šana atbilst bioenerģētiskā lauka pulsācijām, kuras labi pazīst dzied­nieki.

Kāpēc tā notiek? Ap mums dabā ikgadus notiek milzums pārsteidzošu izmaiņu, bet lielākai daļai no tām vēl arvien nav ko­rekta zinātniska skaidrojuma. Latvijā un citās mums tuvās zemēs kopš neatminamiem laikiem divas reizes gadā mainās siltais laiks ar auksto. Pavasarī, maijā, kad vajadzētu ar katru dienu palikt sil­tākam, pēkšņi iestājas visai vēss, pat auksts laiks. Savukārt rude­nī, kad ik dienas vajadzētu palikt aukstākam, iestājas siltā atvasa­ra. No kurienes rodas šis siltums rudenī un aukstums pavasari? Tā vien liekas, ka pavasari mīļais Dieviņš ieslēdz kādu milzu ierīci, kas uzkrāj siltumu, un tad rudenī šī "siltuma banka" atdod uzkrā­jumu ar uzviju. Dzirdēti izteikumi, kas šo parādību skaidro tā, ka apakšzemes upes pārslēdzot savu tecējumu. Ne reizi vien pazūd arī Linezers. Parasti tā notiek rudenī.