IVARS VĪKS: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Drīz vien sākās tūristu pieplūdumi gan no tuvām, gan no tā­lām vietām. Tie, kas paņēma līdzi piepūšamās gumijas laivas un sveces vai arī kabatas baterijas, vizinājās pa apakšzemes ezeriņu. Tā šeit esot vizinājušies pat daudzi jaunie pāri, vedējpāri un kāzi­nieki. Diemžēl nekas nav mūžīgs, jo ieeja piebrukuši ar smiltīm. Tagad tūristiem varu tikai parādīt — tā ir ieeja, kuru kādreiz raku. Nav radušies tādi pašaizliedzīgi darboņi, kas, tāpat kā savā laikā mēs, no sava laba prāta un bez maksas, citiem par prieku ņemtos ieeju iztīrīt un izgatavot jaunas kāpnes. Bet gan jau čakli cilvēki atradīsies un atkal šo jauko vietu sakops. Darbi Pokaiņos parādī­ja, ka arī šajā krīzes laikā ir cilvēki, kas kopj savu zemi.

Kas šeit vēl jāmeklē? Alezeram tuvējo "Kaulānu" māju iedzī­votājs Jūlis Bērents (ap 1903—?) savā laikā stāstījis, ka caur Lie­lās Elles bedres malu tecējis strauts. Ejot gar to, varēja nokļūt dzi­ļā un ļoti garā un plašā pazemes ejā — alā. Pa to varēja aiziet ne tikai līdz lielceļam (ap 100 m), bet arī vēl tālāk. Diemžēl vēl nav izdevies šo eju atrast. 1985. gadā Ģeoloģijas pārvaldes speciālisti zondēja apkārtni ar ultraskaņas lokatoru, kam vajadzētu uzrādīt garo dobumu, bet ziņu nav.

Seno vietvārdu liecības. Netālu uz Mazstraupes pusi atro­das t.s. Panūtes pilskalns. Tas visai grūti skaidrojams kā militārs objekts Braslas ūdensceļa sargāšanai. Vārds neapšaubāmi sens. Ar latīņu valodas palīdzību varētu tulkot, ka pilskalna tuvumā at­rodas vieta, kur var "zaudēt līdzsvaru". Protams, ka šie vārdi jā­saprot pārnestā nozīmē. Bet uz ziemeļrietumiem no šī pilskalna sākas minētās plašās ielejas ziemeļu mala, kur senatne bijis daudz ievērojamu svētvietu.

Vistālāk no Panūtes pie Limbažu ceļa ir senkapi, kur vietējie valdnieki un priesteri guldīti akmens "laivās". Jau pusceļā starp šiem kapiem un Straupi ir Sāruma ezers. Tā vārds, līdzīgi kā Liel­britānijā OldSarum, norāda uz ļoti senu un ievērojamu svētvietu. Pavisam netālu ir Pavāri. Līdzīgi kā daudzās citās Latvijas vietās, kas saistītas ar "Pavāru" vārdu (pie Embūtes, Tukuma, Ventspils u.c.), tas saistāms ar varas pārstāvjiem, nevis kulinārijas meista­riem. Bet Braslas kreisajā krastā, gandrīz iepretī kritenēm, ir La­paini, kur dzimis ievērojamais latvju senatnes pētnieks un dievtu- ru kustības dibinātājs Brastiņu Ernests. Šī vieta pieminama arī tā­pēc, ka Lapainu vārds norāda uz sensenu dziedniecības vietu. In­teresanto atklājumu laiks šai pusē nebūt nav beidzies.

Šie ezeri nav vienīgie. Daudzās kritenes redzamas milzīga­jos smilšakmens kupolos Salacas upes krastos lejpus Mazsalacas. Tas apliecina, ka šeit ne tikai bijuši, bet arī vēl šodien ir vareni dobumi. Vēl varenāks ir Raganu katls pie Siguldas. Tomēr pati iespaidīgākā vieta, kur bijuši apakšzemes ezeri, ir Kazu grava. Tā atrodas netālu aiz Cēsu robežas uz Valmieras pusi. Ap 2 km garā un līdz 0,5 km platā grava ar visai stāvām sienām atgādina minia­tūras Altaja vai Sajānu kalnu ainavas.

Pazemes ūdeņi. Ģeologu veiktie urbumi rāda, ka starp ze­mes kārtām atrodas milzīgi pazemes ūdens slāņi — būtībā lieli ezeri, kas izveidojušies pirms daudziem miljoniem gadu. 20. gad­simta 70. gados Latvijas ģeologi domāja, ka šie ūdeņi ir savstar­pēji izolēti un ieslēgti cietajos iežos. Tad pazemes ezeros iesūknē- ja Olaines rūpnīcu sevišķi indīgos atkritumus. Pagāja tikai 15 ga­du, un izrādījās, ka pazemes ūdeņi tek un ir arī savstarpēji savie­noti. Iesūknētās indes tuvojas tiem slāņiem, no kuriem ņem dzera­mo ūdeni.

Nepatīkamās ziņas pašos pamatos mainīja līdzšinējos uzska­tus par pazemes ūdeņiem, un nu vairs nav šaubu, ka šie pazemes ūdeņi pārvietojas. Ar laiku, kaut vai gadu tūkstošos, tiem vajadzē­tu aizplūst, zemei iebrukt. Tad mūsu mīļotās Latvijas vietā paliktu tikai liels ezers vai jūras licis. Tomēr, ja pēdējos simt miljonos ga­du mūsu zeme vēl nav iebrukuši, tad vēl kādu laiku dzīvosim, ja tikai zemi pārāk netraucēsim. Neviens nezin, kāpēc tas tā nav no­ticis. Acīmredzot ir kāds vēl cilvēku neapzināts ūdens papildinā­šanas veids.

Domāju, ka kādreiz, tehnikai attīstoties, radīsies iespējas ma­zās zemūdenēs apceļot Latvijas pazemes ezerus. Tur vajadzētu būt brīnumainai valstībai. Varbūt, ka tai ir pat savi apdzīvotāji. Antarktīdas pazemes ezeros atrastas dzīvas radības, kurām, pēc mūsdienu zinātnieku domām, bez gaismas, skābekļa un barības vielām nebija ne vismazākās iespējas dzīvot un vairoties. Bet šīs radības to nezināja un dzīvoja pazemes ezerā bez Saules, bez sil­tuma un pat it kā bez barības tīri veiksmīgi.

Vēl apakšzemes ūdenim ir arī tīri lietišķa nozīme — proti, to atšķaidot, var iegūt veselīgu minerālūdeni. Tāds, piemēram, ir Val­mieras ūdens, ko iegūst no dziļurbuma un atšķaida ar Rūjas upes ūdeni. Tāpat no apakšzemes ezeriem iztek daudzi veselības avoti.

To vietu un ezeru skaits Latvijā, kuri radušies, iebrūkot kā­dam bijušam apakšzemes ezeram, ir daudz lielāks, nekā to var iedomāties. Pie tām pieskaitāmas visas tās vietas, kuras nevar uz­skatīt par šļūdoņa radītā reljefa ieplakām. Lielākoties tās ir nelie­las purvainas ieplakas vai mazi bezvārda ezeriņi, kurus neviens nav pētījis. Dažiem no tiem vēl mūsdienās turpina iebrukt krasti līdz ar visiem kokiem. Vairākus tādus ezerus Daugavas kreisā kras­ta mežos atradis Edmunds Tukišs. Visai aizdomīgi jāraugās uz purva ezeriem ziemeļos no Mazsalacas pie Igaunijas robežas, ku­ru gultnes pilnas lieliem kokiem un celmiem.

Upes zem zemes. Daudzas upes tek ne tikai pa virszemi, bet arī zem zemes. Saka, ka zem katras upes vēl esot otra — apakšze­mes upe. Nezinu, kā citur, bet Edmunds Tukišs man stāstīja par dīvainām vietām Iecavas augštecē, kur daļa ūdens pazūd ūdensri- jējās bedrēs, bet pēc tam atkal uzrodas virspusē. Šķiet, ka tādas vietas ir ari zem Ogres un Daugavas vidustecē. Vietām šādas upes izskalo dobumus — ezerus. Šādā veidā, šķiet, radusies liela iepla­ka Daugavā starp Skrīveriem un Jumpravu, ko vietējie dēvē par Velna dobi.

Vislielākais apakšzemes ezers ir Āfrikas valstī Namībijā. Kal­nu zemēs ir zināmi daudzi tādi ezeri.

Sīko apakšzemes strautu Latvijā ir simtiem. Interesantākie? ir tie, kas sākumā tek virspusē, tad ienirst pazemē, lai pēc kāda laika atkal parādītos. Skaistākās no šādām upītēm ir Gaujas labajā kras­tā ziemeļos no Gaujienas un Daugavas kreisajā krastā iepretī Aiz­kraukles pilsētai. Interesanti pavērot, kā ūdens upītē sāk mazinā­ties un beigās pazūd pavisam. Tuvāk aplūkojot, redzams, ka upes gultne ir vienos caurumos kā siets. Zinātāji parādīs vietu, kur kā­dā kraujā upītes ūdeņi gāžas ārā kā no pilnības raga.

Liela apakšzemes upe bijusi Salacas labajā krastā pie Līčiem. Te palikusi varena kritene, ap 50 m plata, 0,5 km gara. Bet uz zie­meļiem 110 šīs vietas sākuši veidoties ezeri, kuru dibens kā nosēts lieliem celmiem. Bet, kad tas bijis, neviens vairs neatceras.

Jā, kas tad savā būtībā ir ezers? Varētu teikt, ka tā ir iedobe, kurā sakrājies ūdens. Tā var būt vairāk vai mazāk atkarībā no nokrišņu daudzuma, noteces, iztvaikošanas. Ja sausuma pieturas ilgstoši, gadās, ka mazie seklie ezeriņi izsīkst, un ūdens spoguļa vietā vairs ir tikai dubļiem klāta icdobc.

Pasaulē droši vien ir kāds miljons tādu ezeru. Bet bez tam ir vēl daži, burtiski uz pirkstiem skaitāmi, kuri pēkšņi pazūd lietainā rudenī un tikpat negaidīti no jauna parādās sausā vasarā. Tos sauc par brīnumezeriem, un viens no tiem atrodas Allažos.