IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Skaņu kanāli. Saules un Skaņā kalna pakājēs ir daudz nepa­rasta. Tomēr visvairāk pārsteidz skaņu kanāli, kad atbalsi dzird labāk par tiešo skaņu, kur runātāji vai dziedātāji dzird nevis savu, bet pretējas grupas signālu atbalsi. Šīs zonas atrodas Salacas kras­tos ap 30 m augšpus un lejpus no viduspunkta. Un atkal pārstei­dzoši ir tas, ka atbalsij atbilstoši fizikas likumiem vajadzētu atska­nēt no klints cilvēka augstumā, bet tā nāk kaut kur no augšas, šķiet, apmēram no tā paša punkta, kur atbalsojās signāli. Šie ska­ņu kanāli darbojas uz abām pusēm no jau minētās Jāņu zīmes. Turklāt atbalss pienāk 0,8 līdz 1,1 sekundē, t.i., trīsreiz vēlāk, ne­kā to paredz fizikas likumi (sk. 3. att.).

Ja skaņa ir klusa un melodiska, tiešo skaņu nemaz nejūt, dzir­dama tikai atbalss. Vēl jāpiebilst, ka Skaņā kalna efekts vislabāk novērojams, ja runā vai dzied klusināti.

Līdzīgi skaņu kanāli ir arī iepretim Saules klintīm.

3. att. Skaņu kanāli iepretim Skaņajam kalnam

Visas minētās skaņu zonas jāmeklē kā bioenerģētiskā lauka koncentrācijas vietas, jeb, kā tautā saka, — ugunsceļu (āderu) krustpunkti.

Uzvedība. Šeit nevar nepieminēt dažus elementārus pieklājī­bas noteikumus. Gan Saules klintis, gan citas pieminētās vietas ir mūsu senās svētvietas. Ekskursiju vadītajiem vajadzētu paskaid­rot, ka neatkarīgi no apmeklētāja ticības vai neticības jebkuras ze­mes vai tautas svētvietā jāuzvedas klusi un ar cieņu pret to. Neie­nāks taču nevienam prātā, ieejot, teiksim, kristīgo baznīcā, musul­maņu mošejā vai hinduistu templī aurot pilnā kaklā, smieties, ņir­gāties, lietot alkoholiskos dzērienus, smēķēt u.tml.

Kāpēc gan esam tik nepieklājīgi vietās, kuras mūsu senčiem bijušas svētas. Atkal pārsteidzoši, bet ārzemnieki to saprot labāk nekā mūsu pašu ļaudis.

Te vēl varētu piebilst, ka noteikti jālikvidē auto stāvvieta pašā Skaņā parka lejā, jo automašīnu troksnis šeit ļoti traucē. Tāpat būtu jāaizliedz radio, atskaņotāju vai citas aparatūras lietošana un skaļa, svētvietām nepiedienīga uzvedība.

Kā skaidrot atbalsis no debesīm? Papriecājušies esam, ta­gad pavērosim apkārtni un padomāsim. Atbilstoši fizikas likumiem skaņai vajadzētu atbalsoties tieši no klints — kā gaismai no spo­gulīša, bet mēs to dzirdam it kā atbalsotu koku galotnēs virs Ska­ņā kalna. Ar hronometru var noteikt laiku no signāla līdz atbalsij. Šajā vietā tas ir no 0,7 līdz 1,1 sekundei. Zinot skaņas izplatīšanās ātrumu gaisā — 330 metri sekundē, viegli aprēķināt, ka vieta, ku­ra atstaro skaņu, atrodas ap 150 m no mums. Bet līdz klintij ir tikai kādi 45 m. No kurienes tādā gadījumā skaņa atstarojas? Gandrīz droši var teikt, ka tā nav klints, un noteikti tās nevar būt koku galotnes virs klints. Bet kas tad?

Bez tam pārsteidz atbalss neprastais skaļums. Dažreiz, it īpa­ši, ja tiešais signāls nepārsniegs mērenas runas skaļumu, tā šķiet pat skaļāka par tiešo balsi.

Pagaidām var iedomāties tikai vienu pieņēmumu, kā to iz­skaidrot. Proti, šeit darbojas kāda mums nezināma sistēma, kura signālu uztver, kādu laiku aiztur, pastiprina un tad raida atkal at­pakaļ. Šī sistēma noteikti nav ne mehāniska, ne elektroniska. Šobrīd arī nevar iedomāties, kāds varētu būt enerģijas avots tās barošanai.

Ja attālinās ap 50 m no krasta, nonāk upes otrajā terasē. Ja šeit nostājas viens vai divi cilvēki un dzied, tad klausītājiem uz takas šķiet, ka viņi dzied mikrofonā un skaņa nāk 110 skaļruņa.

Jāpiebilst, ka līdzīgu efektu var novērot arī Nogales pils (Tal­su rajona) parkā. Ja dziedātāji stāv īpaši šim nolūkam ierīkotā gro- tā iepretim pilij dīķa pretējā pusē, tad klausītajiem pils priekšā šķiet, ka dzied vesels koris. Turklāt skaņa nāk ne tikai no pašiem dzie­dātajiem, bet galvenokārt 110 kokiem, kas atrodas viņiem aiz mu­guras, un šķiet, ka tie darbojas kā milzu skaļruņi. Turklāt liekas, ka skaņu izstaro koki visā savā augumā, t.i., ap 25 m. Tik liela skaļruņa nav visā pasaulē.

Neparastais koncerts. 1992. gadā baudījām visbrīnišķīgāko koncertu pasaulē. Mēs kopā ar ekskursantu grupu dziedājām me­lodiskas dziesmas, priecājāmies par nedzirdēti jaukajām, neviena netraucētajām atbalsīm. Mums nemanot, Skaņā kalna pakājē pie­stāja laiva ar diviem braucējiem. Brīdi paklausījušies un arī pa­priecājušies, tie izvilka mūzikas instrumentus. Viens no braucē­jiem sāka spēlēt plūstošas melodijas ar saksofonu, otrs piebiedro­jās ar flautu vai oboju. Visa ieleja piepildījās skaņām.

Esmu pabijis daudzās labās koncertzālēs, klausījies izcilu mū­ziķu sniegumu, bet kaut ko tamlīdzīgu neesmu varējis pat iedo­māties. Tās bija telpiskas skaņas, jo skanēja visa ieleja, klintis, koki. Skaņa nāca no debesīm un zemes, no visām pusēm, mēs bijām iekļauti skaņu jūras maigajās putās. Šādu koncertu nevar aprakstīt, to ari nevar aizmirst.

Varu teikt tikai to, ka viss, ko biju līdz šim dzirdējis un arī vēlāk, man šķiet bāls. Saules svētvietā nevajag skaļu orķestri. Tie­ši maigās klusinātās skanas rada šo neticamo burvību, kas sevišķi spilgti izpaužas klusumā. Šeit labi skan flauta, oboja, saksofons, stabule un arī stīgu instrumenti.

… Un Pokaiņos. Pēdējos gados daudzi pētījumi veikti dižajā senču svētvietā Pokaiņos (Dobeles rajons). Arī šeit ir atbalsis no debesīm, skaņu kanāli, skaņas pastiprināšana un citi fiziski neiz­skaidrojami efekti.

Pētījumi Pokaiņos vēlreiz apliecina, ka virs bioenerģētiski ak­tīvām vietām pastāv neredzami veidojumi, kuri spēj skaņu uztvert, aizturēt, pastiprināt un tad atstarot. Varbūt to kopumā varētu salī­dzināt ar vadu tiklu ap televizora ekrānu; šajā tīklā ir milzums detaļu, kuras var pildīt šādus uzdevumus.

Pasaulē nav dzirdēts par vietām ar šādām īpašībām. Tās pa­šas par sevi ir mūsu bagātība un lepnums.

Šodien zinātne vēl nespēj kaut vai daļēji izskaidrot neparas­tās atbalsis senajās svētvietās. Tomēr pilnīgi skaidrs, ka šeit nav runa par kādu interesantu dabas rotaļu, bet gan par būtiskiem atra­dumiem Zemes atmosfēras struktūrās virs aktīvām vielām. Ma­nuprāt, Saules klinšu atbalsis ir likai neliels blakus efekts, kuru varētu salīdzināt ar televizora izstaroto siltumu vai ar īpatnējo ska­ņu, kāda rodas, uzsitot tā paša televizora sāniem ar knipi.

Neparastās skaņas

Daži Latvijas ezeri rada neparastas skaņas, kuras nekādi ne­var izskaidrot ar vēja virpuļiem, ledus lūšanu, plaisāšanu vai berzēšanos, vai arī to, ka ūdens straumes valstītu akmeņus pa ezera dibenu.

Zinu triju veidu skaņas — maigās vasaras skaņas, starpsezo- nu lēkšanu un baurošanu ziemā.

Maigās vasaras skanas rada vairāki Latvijas ezeri. Pazīsta­mākais no tiem ir Burtnieks. Tās dzird klusos vasaras vakaros pēc Saules rieta. Šīs skaņas varētu salīdzināt ar klusinātu zvanu ska­ņām. Lai tās dzirdētu, jānakšņo pie ezera. Mani draugi tā reiz iz­darīja un, kaut arī no tā laika pagājuši jau četrdesmit gadu, vēl arvien viņi šo brīnišķo vakaru atceras ar lielu sajūsmu. Skaņas neesot ne ar ko salīdzināmas, un tā vien liekoties, ka ezers tās veido ar debesu zvaniņiem. Pēdējais no šādiem man zināmiem notikumiem bija 1994. gada rudenī. Burtnieku ezera dienvidu ga­lā starp kapsētu un Ēķinupes ieteku klusā pusnakts stundā varēja dzirdēt maigu zuzināšanu.

Mēs zinām, kā mainās trompetes skaņa, ja tai uzliek klusinā­tāju — surdlni. Varbūt ezera skaņas varētu salīdzināt ar maigu zvaniņu skaņām, kuriem uzlikta surdīne. Iespējams līdzība nav izdevusies; ceru, ka cilvēki, kas labāk izprot mūziku, atradīs pie­mērotāku salīdzinājumu. Bet vēl labāk būtu, ja kādu reizi šīs ska­ņas mēģinātu izteikt notīs kāds romantisks komponists. Ar zvanu skaņām Burtnieku ezera melodijas salīdzināja arī mūsu vecvectē­vi, pārstāstot teiku, ka ezers appludinājis baznīcu.