IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Mūsu senči bija pratuši iegūt un saglabāt tādas ziņas par no­tikumiem pirms simtiem miljonu vai pat miljardiem gadu, pie ku­rām mūsdienu zinātne nonāca tikai 20. gadsimta beigās vai arī vēl tikai tās apgūst. Tas mudina domāt, ka mūsu tautas sākotne ir daudz sarežģītāka un iesniedzas daudz dziļāk senatnē, nekā to pieņemts uzskatīt līdz šim.

Reizē ar teorētiska rakstura atklājumiem fizikā pavērās iespē­ja apjaust un izprast pārsteidzošās ziņas par vairāku seno kultūras tautu garamantu saturu. Izrādās, ka gan latvju dainas un teikas, gan arī citu tautu senie mīti satur tādas būtiskas ziņas par Visumu, tā enerģētisko uzbūvi un Saules sistēmu, kurām mūsdienu zinātne vēl tikai tuvojas. No tā izriet, ka tālā senatnē cilvēces zināšanu līmenis vairākās jomās bijis augstāks kā 21. gadsimta sākumā. Piemēru ir daudz, tādēļ minēsim tikai galvenos.

Senie cilvēki zināja par Zemes ass stāvokļa izmaiņām — pre- cesiju kā ciklisku parādību. Latvju dainās un "Kalevalā" šīs ziņas atspoguļojas kā Kosmisko dzirnavu motīvs. Ja šīs ziņas nebūtu pārmantotas no senatnes, tad tās no jauna atklātu tikai 20. gadsim­ta beigās.

Senie cilvēki izprata gan Saules sistēmas uzbūvi kā tādu, gan zināja tās galvenos izmērus. To apliecina gan Pokaiņos un citur atrastie akmens diski, gan domājamie Saules sistēmas modeļi Kur­zemē un Tcotiuakanā Centrālamerikā, gan šumēru teksti.

20. gadsimta sasniegumi zinātnē un tehnikā ļauj izvērtēt to mēru sistēmu, kas senatnē lietota Latvijas teritorijā. Tā rāda, ka mūsu senči zināja galveno Saules sistēmas ķermeņu lielumus, at­tālumus līdz tiem, to kustības ātrumu un varbūt pat gaismas ātru­mu vakuumā.

Latvju dainas pārliecinoši rāda, ka senie cilvēki zināja par torsionu plūsmām — līdz šim maz pazīstamu enerģijas veidu, ko zinātne tikai kā sāk pētīt. Dainās šīs plūsmas izteiktas ar simbo­liem zelts un sudrabs. Vēl vairāk, senči prata tās radīt, pārveidot un izmantot.

Šo, t.s. smalko enerģiju ietekme visā dabā ir ļoti nozīmīga. Mūsdienu progresīvākie zinātnieki saprot, ka ļoti daudzas parādī­bas un notikumus nevar izskaidrot tikai fiziskās pasaules ietvaros. Daži zinātnieki runā par sarežģītas konfigurācijas vakuumu, to­mēr šiem izteikumiem vēl ļoti tālu līdz tai izpratnei, kādu atrodam latvju dainās par neredzamo un netveramo Visuma telpu, tās uz­būvi un darbību.

Bet bez tam mūsu senči ļoti labi apzinājās, ka bez taustāmās un redzamās fiziskās pasaules pastāv ari citu dimensiju enerģētis­kās telpas. Tās saistītas ar cilvēka garu, veļiem un dvēseli. Mūsu dainās šīs telpas dēvētas par Viņsauli un Aizsauli, dots samērā precīzs šo telpu apraksts.

Patlaban valda uzskats, ka saprātīgais cilvēks (homo sapieris) attīstījies tikai pēdējā ledus laikmetā. Patiesībā, vismaz šeit Baltijā jau iepriekšējā starpledus laikmetā dzīvoja ne tikai saprātīgi cilvē­ki, bet vēl jo vairāk, — cilvēki ar tik plašām zināšanām, ka vairā­kos virzienos 21. gadsimta zinātne līdz tam vēl nav tikusi. Par to, ka Ietu zeme bija augstas civilizācijas centrs jau ilgi pirms pēdējā ledus laikmeta, liecina gan mūsu garamantas, gan pirmsledus laik­meta milzīgās izbūves. Tostarp jāmin teikas par Zemes radīšanu. Mūsdienu zinātne joprojām nespēj izskaidrot šo teiku avotu.

Šīs un daudzas citas ziņas liecina par to, ka mūsu senču pla­šās zināšanas nākušas no tālas senatnes un latvju garamantās sa­glabājušās labāk nekā citu tautu mītos, tātad mūsu senči bijuši galvenie zināšanu pārmantotāji un glabātāji. Kaut arī nav zināms, kas bija zināšanu radītāji, tomēr nav arī šaubu, ka ilgstoši tās sa­glabāt varēja tikai cilvēki ar ļoti augstu garīgo kultūru.

Šobrīd itin neviena zinātnes nozare nespēj izskaidrot, kā gan mūsu senči jau pirms daudziem gadu tūkstošiem zināja to, ko zi­nātnieki uzzināja tikai 20. gadsimtā. Šeit iespējams tikai viens skaidrojums — mūsu senču kultūras līmenis tālā senatnē bijis ļoti augsts. Diemžēl tālākajos gadu tūkstošos tas būtiski samazinājies.

Sena latvju teika stāsta, ka Dievs Zemi radījis no putekļiem. Astronomijas zinātne tikai 19.-—20. gadsimtā nonākusi pie slē­dziena, ka Saules sistēma veidojusies no rotējoša putekļu māko­ņa. Mākoņa centrālās daļas putekļi, salīpot kopā, izveidoja Sauli, bet pārpalikumi — planētas. No šīs zinātnieku izstrādātās versijas izriet, ka planētu veidošanos noteikuši gadījuma procesi minētajā mākonī. Tomēr zinātnieku versija nespēj izskaidrot daudzās un pie tam visai precīzās sakarības starp Saules sistēmas ķermeņu galvenajiem lielumiem. Sevišķi interesantas ir Saules, Zemes un Mēness precīzās savstarpējās galveno izmēru attiecības, kas norā­da, ka sistēmas galvenais centrs ir Zeme. Gan Saule, gan Mēness atrodas no Zemes 108 savu diametru attālumā, kas liek domāt, ka Zemes loma Saules sistēmā ir lielāka, nekā to patlaban uzskata. Bez tam pati Saule ir 108 reižu lielāka par Zemi. Šo svēto skaitli 108 zināja daudzas senās tautas tūkstošiem gadu pirms 19. gad­simta, kad astronomi izmērīja minēto debesu ķermeņu diametrus un savstarpējos attālumus. No tiem izriet, ka sākuma lielums ir

Zeme. Jau minēto un šobrīd vadošo zinātnieku versiju pilnīgi sag­rauj tas fakts, ka planētas Venēras (Ausekļa) griešanās virziens vērsts uz pretējo pusi kā pārējām Saules sistēmas planētām. Tātad Saules sistēma veidojusies citādi, nekā šodien uzskata.

Daudz loģiskāk Saules sistēmas radīšanu skaidro latvju gara­mantas. Tā teika (Fs 1840, 59) stāsta, ka gan Sauli (domāta Sau­les sistēma), gan arī Mēnesi Dievs palaidis no Zemes. Protams, ari šī teika sacerēta simbolu valodā, to nedrīkst saprast burtiski, bet būtībā tā stāsta par Saules sistēmas apzinātu radīšanu. Ze­me. šai teikā nozīmē centru kosmosā, no kura notikusi radīšana

Fiziķi, kas izstrādāja Saules sistēmas rašanās versiju, secinā­ja, ka planētu radīšanai vajadzēja kristalizācijas centru. Mūsu sen­či to zināja jau pirms desmitiem tūkstošiem gadu. Par šo centru sēšanu kosmisko putekļu mākonī — jūrā vēsta ļoti sena daina:

Kas to teica, kas redzēja,

Ka jūrāi miežus sēja?

Tad jūrāi miežus sēja,

Kad Saulīte meita bija.

LT dz.. 10085

Vārdi Saulīte meita nozīmē to, ka tai tad vēl nebija bērnu — planētu. Šī daina rosina domāt vēl tālāk. Miežus sēt varēja tikai tas pats Radītājs, ko senči sauca par Dievu un kas palaida Sauli un Mēnesi. No tā jāsecina, ka pārējās Saules sistēmas planētas radī­tas Zemes bioenerģētisko norišu uztveršanai.

Astronomijas mācību grāmatās vienmēr kritizēti senie uzska­ti, ka visa centrs esot Zeme. Ja vērojam Saules sistēmu tikai kā mehānisku kustību, tad mūsdienu zinātnei ir taisnība. Bet, ja ies­katāmies dziļāk, tad tomēr senči zināja īsto patiesību.

Vairākas teikas vēsta par Mēness palaišanu no Zemes. Šo­brīd nav pierādāma neviena no zinātnieku versijām, kas mēģina izskaidrot Mēness dabisko izcelsmi, nepārkāpjot galvenos mehā­nikas likumus. Daži radoši domājošie zinātnieki pēdējos gadu des­mitos sākuši uzskatīt, ka Mēness ir mākslīgi radīts un iedzīts Ze­mes orbītā. Kā vēlāk redzēsim, šis nebūt nav vienīgais jautājums, kur mūsdienu zinātne mēģina tuvoties senajām zināšanām.

Protams, tās ziņas, kuras spējušas kā teikas un dainas sagla­bāties tautas atmiņā cauri gadu tūkstošiem, viduslaiku tumsībai un postam, ir tikai seno lielo zināšanu atspulgi. Un tomēr arī šie atspulgi ir nozīmīgas liecības par pirmsledus laikmeta civilizācijas augsto līmeni.