IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Jau minējām, ka mūsu senčiem tāltālā senatnē bijusi laba iz­pratne gan par Visuma uzbūvi, gan Kosmosa, tostarp Saules sis­tēmas un Zemes veidošanos, ka arī par lielajām norisēm Zemes ģeoloģiskajā pagātnē.

Vairākas ļoti senas latvju teikas, piemēram, LPT XIII, 118,6 vēsta, ka " … iesākumā bijis tikai ūdens un gaiss redzams, zeme vēl nebijusi radīta". Lai to radītu, Dievs sūtījis savu palīgu — Vel- lu (nejaukt ar kristiešu Velnu) ienirt ūdenī un iznest auglīgās dū­ņas no ūdens apakšas. Tā arī noticis.

Visai līdzīgas teikas ir arī citām pasaules tautām. Tikai tajās pēc zemes ūdenī nirst pīle, bruņurupucis vai kāda cita radība, t.i., šo teiku simbolika šķiet atvasināta no mūsu teikām.

Ģeologi tikai 20. gadsimta beigās pēc neskaitāmiem pētīju­miem un milzīga zinātniskā darba noteica galvenos notikumus Ze­meslodes ģeoloģiskajā vēsturē. Lai cik ari tas pārsteidzoši skan, būtiski tieši to pašu vēsta sirmā senatnē radušās latvju teikas. Gan tās, gan tagad arī zinātnieki vēsta, ka Zeme reiz bijusi karsta, mīk­sta un apaļa kā lode. Pēc tam radusies vai radīta Zemes enerģētis­kā struktūra, kas savukārt izveidojusi reljefu. Patiesais Zemes vir­smas veidols daudzviet visai plašos apgabalos ievērojami atšķiras no teorētiski aprēķinātās, nedaudz saplacinātās lodes jeb geoīda formas. Pagaidām šīs atšķirības skaidro tikai latvju teika par Ze­mes radīšanu, bet ortodoksālai zinātnei nav pat versiju. Attīstības tālākajā gaitā uz Zemes radies vai no Kosmosa atgādāts milzīgs ūdens daudzums.

Tālāk gan latvju teikas, gan "Kalevala", gan indiešu u.c. tau­tu mīti vēsta par ilgstošu laiku, kad visu Zemeslodi klājusi ūdens kārta. Par to, kā radusies sauszeme, stāsta nule minētā latvju teika. Zinātnes valodā tas skan tā, ka paleozoja ēras beigās no ūdens izcēlies pirmkontinents Pangeja. Uzskata, ka šī ēra sākusies pirms 570 miljoniem gadu. Zinātnieki pie nule teiktā nonāca tikai 20. gadsimtā, bet mūsu senči to, ka zeme izcēlusies no ūdens, zināja pirins simtiem tūkstošiem gadu.

Latvijas zemes lielākā daļa pacēlās no seklas un siltas jūras dibena devona laikmeta beigās un līdz ledus laikmetam vairs jūrā neicgrima. Vēlākie Permas perioda nogulumi atrodami tikai Dien- vidkurzemē. Gan devona laikmeta smilšakmeņu, gan māla slāņos atrastas bruņuzivju pārakmeņojušās paliekas. Lodes māla karjerā atrastas unikālas veselas bruņuzivis un pat zivju mazuļi, kas patie­si liecina par strauju Zemes garozas celšanos. Vecākās fosilijas lieliski saglabājušās bārkšspuru zivis ar ārējo, nevis iekšējo skele­tu. To mūsdienu pārstāvji 20. gadsimta 60. gados atrasti pie Ma- dagaskaras.

Vēl jāpiebilst, ka ģeologu uzskatus par Zemes veidošanos snie­dzam ļoti īsā izklāstā. Ģeoloģijas zinātnieki pārliecināti, ka gadu miljonu gaitā nolikusi daudzkārtēja dažādu Zemeslodes vietu cel­šanās un grimšana, kontinentu savienošanās un attālināšanās, sa­duru vietās veidojot kalnu grēdas. Šo hipotēžu plašāks iztirzājums neietilpst šīs grāmatas uzdevumos. Bet, pats galvenais, ka arī jau­nākās hipotēzes apliecina seno teiku vēstījumus.

Pabeidzot kosmisko teiku apskatu par Saules sistēmas un Ze­mes radīšanu, jāpiemin, ka to atspulgi atrodami grieķu mītos par dievības Lētas (dažos avotos Lēto) dēlu Apollonu — Saules dis­ka sviedēju. Pokaiņos un Gulbenes apkārtnē atrasti vairāki ak­mens diski — Saules sistēmas un arī Galaktikas simboli, kurus lie­toja rituālos. Arī dažas citas tautas saglabājušas visai senas ziņas.

Amerikas maiju laika skaitīšanas sistēmā ir mērvienība "alau- tun", kas atbilst 63,04 miljoniem gadu. Pirms šāda laika notika milzu katastrofa, kurā gāja bojā dinozauri un lielākā daļa dzīvo būtņu. Bet seno maiju kultūras pieminekļos atrodamas norādes par 400 miljonus gadu veciem notikumiem. Lai ari cik fantastiski šie skaitļi liekas, tomēr diez vai senie cilvēki radīja mērvienības, kurām nebija pamatojuma.

Pirmsledus laikmeta objektu ir daudz vairāk, kā to varam iedo­māties. Latvijā ir maz tādu pauguriņu, kuri radušies tikai pēdējā apledojuma laikā. Daudzas lielo upju ielejas izskalojuši nevis pē­dējā ledāja kušanas ūdeņi, bet tās ir saglabājušās kopš neatmina­miem laikiem. Nc tikai Daugavas, Gaujas, Ventas, bet ari daudzu citu upju ielejas bijušas jau pirms daudzajiem ledus laikmetiem. Šķiet, ka tai pat laikā radies arī Popes kalns. Arī dižās Pokaiņu svētvietas galvenie reljefa veidojumi pastāv vismaz jau kopš pē­dējā pirmsledus laikmeta.

Gaujas senlejā, netālu no Līgatnes, tūristu grupa 1960. gados atrada visai neparastu pauguru kopu. 1998. gadā tos pētīja Rasma Rozīte. Pauguru galos un nogāzēs ir dīvaini dolomīta plākšņu krā­vumi. Dažas atsegušās plāksnes šķiet apstrādātas. Pauguros atras­ti dobumi, no kuriem vasarā izplūst auksta gaisa strāvas, tādēļ jā­šaubās, ka tās varētu būt zvēru alas. Drīzāk šeit ir runa par piramī­dām līdzīgiem, ap 25 m augstiem akmeņu krāvumiem.

Ģeologi gan uzskata, ka dolomītu pārsedzes slānis pār smilš­akmeņiem esot Latvijas ģeoloģiskai uzbūvei raksturīgs kalnu vir­sotņu un ūdenskritumu veidotājiezis. To varēja deformēt ledājs, liekot tam saplaisāt. Tomēr varbūtība, ka piramīdai līdzīgie krāvu­mi radušies dabīgo ģeoloģisko procesu rezultātā, ir visai maza.

Šīs vietas prasa rūpīgu izpēti. Tomēr nekādā gadījumā to ne­drīkst darīt ar līdzšinējām graujošām metodēm. Pētot šīs vietas ar senatnes paņēmieniem, var noteikt seno piramīdu vecumu, un, šķiet, ka tas iesniedzas iepriekšējā starpledus laikmetā.

Ziņas par visai pieticīgajiem senču dzīves apstākļiem mūs­dienu cilvēkam var šķist pilnīgi nesavienojamas ar daudzajām lie­cībām par senatnē veiktajiem dižajiem darbiem. Tomēr, pirms jau­tāt, kāpēc gan augstās zināšanas nebija virzītas uz materiālās dzī­ves uzlabošanu, atcerēsimies, ka gan Ņūtons, gan Galilejs, nemaz nerunājot par Leonardo da Vinči, Pitagoru, Aristoteli un Hērodo- tu, arī iztika bez interneta, televizora, telefona, saldējamā skapja un vēl daudzām citām ērtībām, bez kurām mums dzīve nemaz nav domājama. Bet gan minētie, gan daudzi citi, pat vēl senāk un vēl pieticīgāk dzīvojošie cilvēki veikuši lielus darbus. Cilvēka ga­ra spējas un viņa veicamos darbus nosaka ne tikai sadzīviskas ērtības. Pat pavirši ielūkojoties vēstures grāmatās, atrodam sim­tiem izcilu personību, kas veikušas svarīgus atklājumus, dzīvojot un strādājot gluži vienkāršos apstākļos. Nav nc mazākā pamata uzskatīt, ka mūsu senči nespēja izdarīt to pašu.

Daži autori izteikuši domu, ka senie cilvēki garīgi bijuši visai vāji attīstīti. Augstās zināšanas tiem nesuši un lielos darbus veiku­ši uz Zemi atlidojušie citu zvaigžņu sistēmu sūtņi — astronauti. Dažādu ziņu par šādiem apciemojumiem — paleovizītēm tālā se­natnē ir visai daudz. Mūsdienās ik gadus, arī šeit Latvijā, noliek ne mazums tādu dīvainu atgadījumu, kurus grūti skaidrot citādi kā astronautu liešu darbību vai viņu signālus. Ieskatoties senatnē, dzīvības attīstība uz Zemes un arī visai atšķirīgo rasu izveidoša­nās nav izskaidrojama tikai ar dabiskās izlases norisēm. Tāpat uz Zemeslodes veikti daudzi tādi darbi, kas mūsdienu cilvēka prā­tam nav aptverami. Latvju dainas vēsta par Dieva dēliem un Sau­les meitām. Daudzi viņu darbi saglabājušies līdz mūsu dienām. Tomēr šie darbi nevar kalpot par pamatu, lai paziņotu, ka mūsu tālie senči bija vārgi un neattīstīti mežoņi, bet visus dižos darbus veikuši tikai Dieva dēli.