IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Dīvainā krēsla. Mežā, apmēram simts metru apkaimē ap Di­žo seju, novērojama kāda īpatnēja fizikāla rakstura parādība, kuru varbūt varētu dēvēt par gaismas fotonu uzsākšanu (absorbciju). Šī parādība izpaužas tādejādi, ka pat gaišā saulainā dienā šajā me­ža daļā ir stipri tumšs. Tas nebūtu nekas sevišķs biezā egļu mežā, bet mežs ap Dižo seju uzskatāms drīzāk par skraju, un koku vai­nagi nepavisam nav kupli. Šī parādība īpaši izteikta ir starp Dižo seju un autobusu stāvvietu.

Tūkstoškārtīgi palielinātais cilvēka sejas attēls ir pats lielākais šāda veida mākslas darbs uz Zemeslodes. Bet Saules sistēmā — uz Marsa — atrasts vēl viens līdzīgs veidojums, kas ir 10 reizes lielāks par Pokaiņu Dižo seju. Abi šie veidojumi jāapskata kopu­mā, tad, iespējams, pavērsim jaunu lappusi ne tikai Latvijas, ne tikai pasaules, bet arī visas Saules sistēmas vēsturē.

Par nule minētajām sejām vēsta viens no senākajiem indoei­ropiešu kultūras pieminekļiem — 16.gadsimtā, p.m.ē. pierakstī­tais eposs par pasaules radīšanu — "Enuma eliš" (Kad augšā … IV, 142—146). Tas stāsta, ka dievībai pielīdzinātais valdnieks Mar- duks noteicis izmērus un radījis divus dievību pirmtēva Apsu por­tretus, vienu debesīs, otru uz Zemes. Pēdējais, būtībā svētvieta, nosaukta par Ežarru. Burtiskā tulkojumā tas nozīmē — mītne (svēt­vieta) daudziem. Žar apzīmē skaitli 3600, kas varētu izteikt ak­mens krāvumu skaitu Pokaiņos Dižās sejas veidošanas laikā. Vēl jāpiebilst, ka no teksta izriet seju veidošanas secība. Pirmais Apsu attēls veidots uz Zemes, bet debesu attēls ir pirmā atspulgs.

Kosmiskās ziņas. 1971. gadā ASV starpplanētu aparāts "Mariner-9" fotografēja Marsa virsmu un tostarp arī Marsa Dižo seju. Ne tikai toreiz, bet vēl tagad daudziem ziņa par izcilo veido­jumu šķiet neticama. Tikai pēc 28 gadiem, proti, 1999. gadā, iz­devās atrast Dižo seju uz Zemes.

Dižās sejas izbūvei Pokaiņos vajadzēja veikt zemes darbus vismaz ap 0,3 miljoni m 3 . Lai izbūvētu tieši desmit reizes lielāku veidojumu uz Marsa, bija jāveic 10 x 10 x 10= 1000 reižu lielāks darba apjoms. Mūsdienu zinātne un tehnika vēl nav spējīga pat nosūtīt cilvēku uz Marsa, kur nu vēl veikt tur kādus darbus.

Var jau būt, ka tā ir tikai nejauša sakritība, bet Marsa un sena­jās leģendās minētā abu Dižo seju celtnieka Marduka vārdi skan ļoti līdzīgi. Savukārt Marduka vārda otrā daļa skan visai tuvu so­mugru senās dievības Ukko vārdam.

Vairākas latvju pasakas, būtībā teikas, saglabājušas pārstei­dzoši precīzas ziņas par mūsu senču lidojumiem kosmosā. Nav arī nemaz tik nejauši tas, ka tieši Ansis Lerhs-Puškaitis (1859— 1903), kas dzīvoja Anneniekos un Džūkstē, tātad samērā netālu 110 Pokaiņiem, pierakstījis pasakas, būtībā teikas, par Milžu gal­vām. Tās neapšaubāmi vēsta par Dižo seju, kura spēj dot pado­mus. Tādējādi atkal redzam, ka latvju garamantas, to atspulgi citu seno tautu mītos un paši jaunākie zinātnes un tehnikas sasniegumi cits citu papildina, pie tam ļoti precīzi un bez pretrunām….

Pokaiņu Dižajai sejai vienlaikus ir divas saistības. Tā atro­das uz Galvenā meridiāna zilās jeb Māras līnijas, kas vieno Seju un Enguri. Bet pati Seja raugās nedaudz vairāk uz ziemeļaustru­miem — uz Apšuciemu, kur, starp citu, apses nemaz neaug.

Latvijā ir vēl viens vietvārds, kas būtu saistāms ar dievību Ap­su. Ogres rajonā ir upīte Abza. Pie kuras senatnē bijusi svētvieta. Senie mīti Apsu vārdu saista ar dziļo pazemes ūdeņu okeānu. Tulkojot šos simbolus, iegūstam norādi uz ļoti tālu senatni.

Engures vārds tulkojams kā dievības Enki svētvieta, vēl se­nāk dievībai Ūri piederošā vieta. Engures novadpētniece Vera Irbe atklājusi pārsteidzoši senus apstrādātus svētakmeņus bijušā Engures ezera gultnē. Vēlāk Ūri vietā nāk visai nežēlīgā dievība Errc, 110 kā vēlāk radās Ēridanas vārds, kas saistāms ar tagadējo Latvijas teritoriju.

Apsu, Enki, Engure, Eridu un Marduks daudzkārt pieminēti seno šumēru un babiloniešu tekstos, pieminot arī dzintaru, kas Babilonijā nemaz nav atrodams.

Skatot visas šīs saistības kopsakarībā, jāsecina, ka minēto in­doeiropiešu tautu senatnē pierakstītie teksti vēsta par pirmsledus laikmeta notikumiem mūsu zemē.

Tā kā Ešarra apzīmē jau 3600 senos veidojumus pirms Dižās sejas radīšanas, tad Pokaiņu senatne iesniedzas visai tālu iepriek­šējā starpledus laikmetā. To apliecina ari daudzie atradumi Pokai­ņos, kas uzskatāmi par pirmsledus laikmeta darinājumiem.

Dieva dēli, Saules meitas. Nule apskatītās Dižās sejas kos­miskās sasaistes ļauj vēlreiz, un nu jau ar daudz lielāku pārliecību apgalvot, ka bioenerģētisko starojumu aplis ap to ir apzinīgu būt­ņu veidots. Šī, pagaidām vēl pilnīgi neizprastā izbūve saistāma ar citām senām izbūvēm, ar deviņiem transkontinentālajiem svētvietu līniju stariem, kā arī ar tālāk aprakstītajiem milžu darbiem. Tos varēja veikt tikai dainās minētie Dieva dēli sadarbībā ar mūsu se­najām zintniecēm — Saules meitām. Viedās Saules meitas ari uz­skatāmas par senbaltu civilizācijas pamatlicējām. Kā tālas atmi­ņas par Dižās sejas iespējām, lasiet divas A.Lerha-Puškaiša Džūk­stē, pavisam netālu no Pokaiņiem pierakstītās pasakas

Kādam tēvam bij trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu die­nu tēvs saka dēliem: "Pie manis neko nepelniet, eita pasaulē kaut ko nopelnīt!"

Visi trīs aiziet. Mežā pie kāda ozola tie domā izšķirties, un tādēļ norunā tā:

"Iekams šķiramies, iedursim šinī ozolā katrs savu nazi. Ja kāds no mums ātrāk pārnāktu, tad lai naži pateic, kā abiem brāļiem sve­šumā klājās: ja naži spoži — tad labi, ja norūsējuši — tad nelabi."

Gudrie nu aiziet, viens uz ziemeļiem, otrs uz rītiem, muļķi- tis uz dienvidiem. Trešā dienā, caur mežu ejot, muļķītis satiek zaķi, satiek stirnu, satiek beidzot arī lāci. Zaķis grib aizlckt, stir­na grib aizbēgt, un lācis grib virsū skriet, bet muļķītis viņus vi­sus trīs pielabina sev par ceļa biedriem. Un tā bij viņa laime, jo drīzi vien viss mežs aizklimst: deviņdesmit un deviņi vilki dze- nas pakaļ. To dzirdot, lācis saka uz muļķīti: "Sēdies man mugu­rā, es tevi izglābšu."

Muļķītis sēžas mugurā, un nu iet: zaķīts pa priekšu, tekas mek­lēdams, stirna nopakaļus, zarus no ceļa līdzinādama, un lācis ar muļķīti pa iemītām pēdām klātu vien, klātu vien. Tā tie jož gabalu lielo, kamēr lācis, pie beigām nokusis, apstājas, sacīdams: "Ko vēl skriet, tiem pēdas nojukušas. Nu, manu jātniek, vai negribas ēst?"

"Kā nu negribēsies, lācīti mīļais, bet kur lai ņem?"

"Pagaidi — dabūšu!"

Lācis ieiet dziļāki mežā un iznes medu. Šie nu abi sukā mc- du. Zaķītis, stirna vicojas gar lapām, atvasēm.

Paēdis muļķītis iet tālāk un atron dziļi mežā skaistu, skaistu pili. Ieiet pilī — neviena cilvēka, tik cilvēka galva nolikta pagal­dē. Izskatās — ies atkal ārā, bet galva sauc atpakaļ, prasīdama: "Puisīt, no kurienes esi, ko meklē?"

Muļķītis izstāsta visu, no kurienes nācis un ko mežā, no vil­kiem bēgdams, piedzīvojis.

"Jā, redzi, puisīt, šie deviņdesmit deviņi vilki, mūs burdami, nobūrās ari paši sevi. Tas bija tā: šis mežs senāk bija mana ķēniņa valsts un viņi vilki deviņdesmit deviņi burvji. Burvji, atnākdami pār deviņām jūrām, gribēja visu manu valsti noburt, bet burdami aizmirsa, ka, visu valsti burot, paši sevi arī līdz nobursies, tādēļ ka tai brīdī paši arī manā valstī atradās. Tā arī notika. Es paliku par galvu, mana meita ar pavalstniekiem — par meža zvēriem, un šie — par vilkiem. Tomēr, ja kāds mani trīs rītus, saulītei lecot, aiznestu pie svētās akas mazgāt, tad paliktu ir es, ir mani pavalstnieki par cilvēkiem. Bet glābējam tas nav tik viegli izdarāms, jo, kad mani nesīs, tad visādi zvēri, putni aiz muguras kritīs virsū, brēks, kliegs, kauks. Tomēr, ja tik nociešās, atpakaļ neskatās, tad zvēri nedrīkst ne vīlītes aiztikt un mēs esam glābti."