IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Tomēr nule apskatītā zīlēšana nebūt nav vienīgā iespēja, kā iegūt ziņas par nākotni. Ši vieta varēja būt arī tālo kosmisko saka­ru centrs, kurā varēja veikt darbības nākotnes vadīšanai.

Ar dainas sākumā minēto šautru domāti lieli, vēl mūsdienās saglabājušies, ļoti seni zemes veidojumi, kuru atveids kartē patie­šām atgādina šautru.

Simbola/?jV/.v vienkāršākais (bet ne vienīgais) skaidrojums — tā ir akmeņiem izlikta svētieleja. Tādas atrastas Dobeles Pokai­ņos, Itālijā, Peru. Šādu domu apliecina daina:

Dieva dēli pirti dara No sīkiem olīšiem. . .

LD 33844 vl

Nākošais variants paskaidro, kas tie ir par olišiem.

Dieva dēlis pirti kūra Ar Sudraba oliņām. Saules meita pērties nāca, Zelta slota rociņā. Zelta slota rociņā, Zīžu kreklis padusē.

LD 33844 v2

Domājams, šī daina vēsta par darbošanos svētvietās, piemē­ram, Pokaiņu u.c. svētielcjās, kur valda Sudraba (Yin, iņ) staro­jums. Jāpiebilst, ka svētielejas Baltijā veido savdabīgu, pie tam visai precīzu sistēmu, kas pirmā tuvinājumā salīdzināma ar uguns­krusta zīmi. Sistēmas atzari aizņem visas Baltijas valstis.

Papildu skaidrojums par Ausekļa darbu un iespējām dainā:

Es atradu uz celiņa Dieva jātu kumeliņu: Caur segliem Saule lēca, Caur iemauktu Mēnestiņš. Pavadiņas galiņā A useklītis ritināja.

LD 33664 v3

Simbols pavada izvēlēts īpaši veiksmīgi. Pavadā cilvēks ved zirgu, un tad tas viņam klausa. Bet simbolu valodā zirgs apzīmē lielo spēku, kas dara lielo darbu. No tā izriet, ka Auseklis apzīmē ļoti gudru un spējīgu zintnieku grupu, kura spēj apzinīgi un liet­derīgi vadīt tai piešķirto lielo spēku — Dieva kumeliņu.

Latvijas kalni ir maigi un mīlīgi, raksturojami kā oļu, grants, smilts un māla veidojums. Pa tiem var droši staigāt jebkurā gada laikā, nebaidoties ne klinšu vai zemes nogruvumu, sniega vai dubļu lavīnu, vulkānu izvirdumu vai citu briesmu. Lai gan augstuma ziņā mūsu kalni šķiet necili, tie sevī slēpj daudz lielu noslēpumu.

Mums skolā mācīja un vēl šodien māca, ka Latvijas kalnus veidojuši ledus laikmeta šļūdoņi, kas no Skandināvijas nesuši klin­šu atlūzas, pa ceļam tās saberžot grantī un smiltīs. Ja tā, tad mūsu zemei vajadzētu būt līdzīgai kā kartupeļu vagām, un visiem vie­nas vagas kalniem savstarpēji sarindotiem ziemeļu-dienvidu vir­zienā. Tā nebūt nav. Daļa kalnu pat sarindoti rietumu-austrumu virzienā. Šajā virzienā šļūdonis nevarēja izveidot pat nelielu pau­guru.

Pavirši ieskatoties, šķiet, ka mūsu kalni izmētāti, kur kurais. Rūpīgāk raugoties, katru no tiem saista vairākas likumsakarības. Tā, piemēram, uz līnijām, kas saistīta ar Pokaiņiem, atrodas Krie­vu (lasi Krīvu) kalns — Kurzemes augstākais punkts, Valmieras Zilais kalns, Gaiziņš, kā ari Baltijas augstākā vieta, kas atrodas Igau­nijā, netālu no Latvijas robežas—Lielais Munameģis (318 m vjl.).

Sena latvju teika vēsta, ka Dievs Zemeslodi radījis pilnīgi apa­ļu. Tās reljefs veidots vēlāk. Ģeologi pie šādiem uzskatiem nonā­ca tikai 20. gadsimta 80. gados. Zinātnieki izpētījuši, ka mūsu zemes virsmu veidojuši daudzi ģeoloģiski laikmeti vairāku simtu miljonu gadu laikā. īpašos urbumos, kā arī zemes atsegumos, viņi saskatījuši likumības dažādu zemes kārtu secībā. Tās dod pietic-

kamu priekšstatu par norisēm, kas veidojušas mūsu kalnus un le­jas, upju un jūras krastus.

Katras fizikālas dabas norisi noteic zināmas likumsakarības, kurām jāpakļaujas matemātiski formulētiem fizikas un mehānikas likumiem. Savukārt teorētiskās mehānikas, materiālu pretestības, hidraulikas u.c. likumi nosaka ierobežojumus, t.sk. minimālos ap­mērus tās vai citas norises teorētiskajai iespējamībai.

Ģeologi, kas strādājuši citās zemēs, zina, ka viena veida ģeo­loģiskās norises (procesi) aizņem vismaz daudzus desmitus tūk­stošus km 2 lielas platības. Latvijas zemi viņi uzskata par ģeoloģis­ki visai sarežģītu, jo šeit dažādas struktūras mainās ļoti nelielos posmos, ko teorētiski grūti vai pat neiespējami pamatot. Bez tam mūsu zemē ir daudz tādu un pie tam visai iespaidīgu veidojumu, kuru rašanās nekādi nav skaidrojama kā dabīgo ģeoloģisko nori­šu sekas.

Mūsu senči daudzas Zemes reljefa veidošanās likumsakarī­bas izprata labāk, nekā lielumlielā daļa 20. gadsimta mācīto speci­ālistu. Tās vietas, kuru izcelsmi var pamatot ar jau minēto zinātņu likumiem, viņi uzskatīja kā Dieva liktas. Bet tās, kuras nevar būt ne Zemes viļņveida iegrimšanas vai celšanās sekas, vulkāna iz­virduma, šļūdoņa sanesu vai citu ģeoloģisko norišu radītas, senči uzskatīja par milžu darbiem. Un tādu vietu nav mazums. Lai cik fantastiskas šķiet domas par milzīga auguma ļoti gudrām un spē­cīgām cilvēkiem līdzīgām būtnēm, šo ziņu ir pārāk daudz, lai par tām klusētu. Vēl jo vairāk, pat tad, ja tādu milžu senatnē nebūtu bijis, viņi būtu jāizdomā, jo milži šķiet vienīgais daudzu neparasto ziņu skaidrojums.

Lai cik pārsteidzošas ari šķiet ziņas par izmirušajiem milžiem, vēl pārsteidzošāki ir viņu darbi. Tos varam ieraudzīt daudzās Lat­vijas vietās. Savādi, bet mūsdienās izglītoti cilvēki, pat speciālisti, tos reti kad pamana. Senie cilvēki labi izprata Zemes reljefa vei­došanās likumsakarības un lieliski prata atšķirt ģeoloģiskajos pro­cesos radušos veidojumus no milžu darbiem. Arī mēs apskatīsim dažus 110 tiem.

Tostarp ir arī tādi milžu darbi, kurus vēl šodien nespētu izpil­dīt visas pasaules būvniecības firmu kopdarbība. Tikai Latvijā vien veikto darbu saraksts aizņemtu vairāk kā lapas pusi. Šajā apcirknī apskatīsim dažus raksturīgākos, jo arī šie darbi ir mūsu dižās se­natnes liecības.

Talsu centrā, blakus Talsu ezeram, paceļas puskilometru garš zemes valnis — Ķēniņa kalns. Kalna austrumu nogāze ir pārāk krauja, lai varētu uzskatīt, ka to veidojuši ģeoloģiskie procesi. Tei­kas stāsta, ka šis kalns uzbērts kā mirušā ķēniņa kapa vieta. No citas teikas izriet, ka zeme ņemta no mākslīgi izraktā Talsu ezera. Darbu apjoms ap pusmiljons tonnu.

Tukuma rietumu malā saglabājusies daļa no Lielā kalna, kura garums ap 1 km. Arī šī kalna austrumu nogāze ir ļoti stāva. Teika stāsta, ka Lielais kalns mākslīgi uzbērts, norādot vietu, kur ņemta grants. Darbu apjoms 1,5—2 miljoni tonnu. Vēl gan jāpiebilst, ka arī Tukuma pilsētas centrālās daļas reljefs kopumā uzskatāms par ģeoloģisku mīklu. Raugoties no bijušā Tukuma ezera gultnes, cen­trāla daļa ir līdzīga augu augšanas (meristematiskajam) konusam, patiesībā kupolam, kādu biologi redz mikroskopā, novērojot pum­pura attīstību. Vēl piebildīsim, ka pat kritiski noskaņotajiem ģeo­logiem nākas atzīt, ka Tukuma apkārtnes reljefu ievērojamos ap­jomos veidojušas apzinīgas būtnes.

Teikas stāsta par vēl lielākiem milžu darbiem. Atļausimics vēl­reiz pievērsties jau minētajai Lielo Kangaru grēdas uzbēršanai pāri Lielkangaru purvam, bijušajam ezeram. Atbilstoši materiālu pre­testības mācībai no ziemeļiem nākošajam šļūdonim plaisas varēja rasties tikai ziemeļu-dienvidu virzienā. Bet 30 km garie Lielie Kan- gari novietoti perpendikulāri šim virzienam, tātad tie nav šļūdoņa radīti un to sapratuši arī mūsu senči. Bez tam Kangaru kalniem ir vairākas pārāk stāvas nogāzes, lai tos varētu uzskatīt par ledus laikmeta veidojumiem.

Bet, ja jau senči saprata, ka Kangari ir mākslīgi uzbērti, tad kas gan varētu būt vienkāršāk, kā paziņot, ka zeme kalna sabērša- nai ņemta no blakus esošās Lielkangaru purva ieplakas. Nē, teika stāsta, ka zeme ņemta no Viskaliem. Tie atrodas 35 km uz dienvi- daustrumiem no Kangariem. Šī nav vienīgā viela, kur materiāli milžu darbiem gādāti no liela attāluma. Šāda veida liecības nepār­protami pierāda, ka senčiem par milžu darbiem bijušas pārliecino­šas ziņas, nevis izdoma.