IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Muļķītis apņēmās to izdarīt un — par laimi — arī izdara. Tre­šā rītā bij lieli prieki pili: galva paliek par ķēniņu, stirna — par viņa meitu, lācis par ķēniņa tēvu, zaķītis par ķēniņa dārznieku un citi meža zvēri — par ķēniņa pavalstniekiem. Tik vilki — vilki bijuši, vilki palika. Ķēniņš nu atdeva savu meitu muļķītim par sie­vu un pieņēma to par savu mantinieku. Tās bij kāzas, kādas ne­kur. Ari muļķīša tēvs un abi brāļi ieradās kāzās un palika pilī dzīvot.

Cits šo pasaku tā izteica:

Vienam tēvam trīs dēli — divi gudri, viens muļķītis. Kādu dienu tēvs saka uz dēliem: "Eita pasaulē, kurš vairāk naudas pār­nesis, tam atdošu mājas."

Visi trīs aiziet. Muļķītis staigādams atron pili. Ieiet pilī — uz galda zelta galviņa nolikta. Viņš paņem galvu un nes to ārā, bet galva viņam prasa, no kurienes tas esot, ko meklējot. Muļķītis izstāsta, pēc kā tēvs sūtījis. Galva viņu pamāca, lai nesot viņu atpakaļ un lai grābjot naudu tai un tai tīnītē, cik gribās. Muļķītis pārnes naudu, gudrie nekā.

Nu tēvs sūta dēlus pa otram lāgam, sacīdams: "Kurš pārnesis skaistākas drēbes, tam atdošu mājas."

Muļķītis aiziet uz to pašu pili un nes galviņu ārā, bet galviņa lūdz, lai to nesot atpakaļ, un pamāca, kur skaistākās drēbes dabū­jamas. Muļķītim skaistākās drēbes, gudrajiem nekā.

Nu tēvs sūta dēlus pa trešam lāgam, sacīdams: "Kurš pārve­dīs skaistāko sievu, tam atdošu mājas."

Muļķītis aiziet uz to pašu pili un nes galviņu ārā. Bet galviņa lūdz, lai ārā nenesot, lai labāki nesot uz jūru mazgāt, tad skaistāko sievu dabūšot.

Muļķītis nes galvu uz jūru, bet uz ceļa galviņa viņu pamāca tā: "Kad nāksim jūrmalas tuvumā, tad tev dzīsies visādi zvēri pa­kaļ. Neskaties tik ātrāki atpakaļ, kamēr neesi mani nomazgājis." Muļķītis paklausa visu to, ko galviņa māca, un izdara pareizi. Līdz­ko nu galviņa nomazgāta, te zvēri pazūd un galviņa paliek par cilvēku. Tagad viņš paskatās atpakaļ un ierauga skaistu meiču ka­rietē: tā galviņas meita. Izglābtais nu atdod muļķītim savu pili, atdod ir meitu par sievu. Sieva viņam izstāsta, ka bijusi noburta par stirnu un tēvs par galvu.

Muļķītis no tā laika dzīvo pili un abiem brāļiem atdod izpelnī­tās tēva mājas.

LP.1.91 AM "401B"

Vecos laikos kāds ķēniņš aizgājis uz deviņiem gadiem karā. Mājā tas atstājis jaunu sievu un gada vecu dēliņu. Šo dēliņu viņš ļoti mīlējis, tādēļ tad arī aiziedams sievai cieši noteicis, lai viņa mīlulīti rūpīgi kopjot, audzinot. Māte to apņēmās: būšot pate ēdi­nāt, pate guldināt, citam neļaušot ne rokās paņemt. Tā nu puisēns aug kā rutks. Piektajā gadā tas tik liels un saprātīgs kā citiem ļau­dīm desmit gadu veci bērni. Turpretim astotā gadā jaunais ķēniņa dēls pilnīgi izaudzis par stipru, staltu jaunekli, kam prāts tik zobiņu cilāt. Viņš saka: "Māmiņa mīļā! Mājās man nav nekā, ko darīt — iešu tētiņa meklēt."

"Labi, labi, dēliņ, posies vien un eji, es jau arī pēc tētiņa ilgojos."

No rīta ķēniņa dēls aiziet. Pret vakaru tas sasniedz lielu mežu, kur — pašā mežmalā—ierauga tik lielu galvu kā siena kaudzi un apakš galvas lielu zobiņu. Viņš grib zobiņu ņemt, bet galva saka: "Ja tu, dēliņ, apņemies ar šo zobiņu to burvi nokaut, kas man galvu nocirta, tad vari ņemt, citādi ne."

"Labi, labi, mīļā galva, gribu tev palīdzēt, bet vai nezini pa­teikt, kur mans tēvs?"

"Dēliņ, ja nokausi burvi un atnāksi atpakaļ pie manis, tad pa­teikšu, kur tavs tēvs. Bet klausies, burvis dzīvo tur viņā klints kal­nā, tomēr tā neej: apvelc manas bruņas, uzsēdies manam kume­ļam mugurā un tad. Šinī koka dobumā būs bruņas, būs ir zirgs. Un vēl kaut ko: cērti burvim tikai vienu vienīgu reizi; otrreiz ne, citādi nebēdnieks atdzīvosies.

Ķēniņa dēls aizjāj pie klints kalna un cērt burvim tik spēcīgi, ka galva nokrīt uz plecu, viena mala tik drusku turās pie rumpja. Burvis saka: "Cērt vēl reizi labāk pavisam galvu nost, lai neciešu sāpes!"

Bet kēnina dēls atbild: "Labs karavīrs tik vienu reizi cērt — necirtīšu vis!"

"Nu tad man taču reiz jāmirst gan, tu esi par mani stiprāks," burvis atsaka un tūlīt arī izdziest.

Atpakaļ atjājot, galva saka: "Paldies, ka mani atpestīji, palī­dzēšu tev visur tāpat, kā man palīdzēji. Ņem manu kumeļu, bru­ņas, zobiņu un jāj uz mājām, jo tavs tēvs arī ceļa jūtīs; gan viņu satiksi."

Jā, itin pareizi: pret vakaru ķēniņa dēls satiek svešu karavīru. Tas prasa: "Nu, dēls, ko gribi?"

"Gribu spēkoties, gribu cīnīties tāpat kā tu!"

"Kā redzu, griba tev laba, dēliņ, bet kamēr manos kaulos nāksi, tad vēl nepiemirst dažus gadus cūkas paganīt."

"Nedomāju vis, ka māte mani par velti lolojuse. Kā būtu, ja liktum zobiņus pie malas un saķertumies sprandā. Diezin, vai ne­atlaistu mani cūkas ganīt."

"Nu raudzīsim!" vecais smiedamies iesaucās. Abi saķērās: ve­cais paliek apakšā. To redzēdams, vecais prasa: "Dēls, to nebūtu domājis. Saki tūlīt, uz kurieni jāsi, kas tāds esi?"

"Jāju uz tēva mājām, ķēniņa pili, jo esmu viņa vienīgais dēls. Tēvs esot aizgājis, kā man māte stāstījuse, priekš deviņiem ga­diem uz karu. Jāju viņu meklēt. Tomēr uz ceļa mani pamācīja, lai jājot atpakaļ — tēvs nākot uz mājām."

To dzirdēdams, vecais atver acis, viņš pazīst savu bērnu, savu stipro dēlu.

Saulītei rietot, tēvs ar dēlu pārjāj pilī. Māte priecīga bez gala, viņa apkampj vīru, apkampj dēlu un nezin, kā izpriecāties par to, ka ņiprais jauneklis tik ātri tēvu atradis. Bet tēvs saka: "Man ne­vien par dēlu prieks, es visvairāk priecājos par tevi, kas mācējuse tik brašu dēlu izaudzināt."

Tā tas nu paliek. Pēc laba laika dēls saka: "Tēt, laid mani pasaulē spēkus izmēģināt!"

Labi. Tas tēvam patīk. Viņš izvada dēlu, lai iet mēģināties.

Ķēniņa dēls nu jāj, jāj, kamēr aizjāj svešā ķēniņa pilī, kur daiļa ķēniņa meita. Viņš bildina daiļo ķēniņa meitu par līgaviņu. Šī iet. Bet kaimiņa ķēniņam tas nav pa prātam. Viņam arī tiktos tik daiļa līgava. Kā nu atņemt? Beidzot tas sagudro šādus niķus: viņš laiž savam pretiniekam, ķēniņa meitas līgavainim, ziņu, lai ejot uz mājām tēvu raudzīt, tas esot pie miršanas. Tie, zināms, bij karsti meli. Bet kā to zināt?

Ķēniņa dēls, tādas bēdas sadzirdējis, tūlīt sedlo savu kumeļu un jāj pie tēva. Un, līdzko šis aizjājis, tā kaimiņa dēls klāt un no­laupa ķēniņa dēla līgavu. Uz ceļa ķēniņa dēls satiek vecu nabagu. Tas saka: "Nejāji, apturi! Tu palīdzēji galvai, galva palīdzēs tev. Klausies, tas nav tiesa, ka tavs tēvs pie miršanas. Tavs pretinieks tevi piekrāpis, un pa to laiku, kāmēr jāji, tas nolaupījis tavu līgavi­ņu. Steidzies atpakaļ, jo parītu būs kāzas. Tad šc vēl trejas zēles: ja iedzersi pirmās, tad gulēsi deviņas dienas un deviņas naktis; ja iedzersi otras, tad paliksi tik vecs, nespēcīgs, ka neviens nepazīs; bet, ja trešajās nomazgāsies, tad paliksi, kāds bijis—jauns, stiprs, zaļoksnis."

Ķēniņa dēls tūlīt griež kumeļu atpakaļ un steidzās līgaviņu pestīt. Nojāj pie kaimiņa ķēniņa vārtiem: visas malas appušķotas, viesi sabraukuši, kāzas patlaban sākušās. Ķēniņa dēls tūlīt iedzer no otrām zālēm un paliek par vecu vecu nabagu. Nabags ieiet pilī, kāzu namā, un lūdz kādu dāvaniņu. Visi dod dāvanas, tik pate līgava nedod, tā redzami noskumuse, saīguse. Beidzot nabags sa­ka: "Ja līgava mani apveltētu, pacienātu, tad gan pamācītu jauno namamāti, kā svētība savākama, kā laime pielabināma."