IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Par vismaz daļēji mākslīgi bērtiem jāuzskata Talsu un Tuku­ma Milzu (lasi Milžu) kalni.

Teiku apvīto un ģeoloģiski neizskaidrojamo mākslīgi uzbērto vai pārveidoto kalnu un pauguru, kā arī milzīgi smago pārvietoto akmeņu kopējais skaits mērāms simtos. Tikai teikas jālasa uzma­nīgi, jo visai bieži īstā vārda milzis vietā lietoti simboli. Vēl jāsa­ka, ka dažādās teikās minēti visai atšķirīgi lielo uzdevumu veicēji. Tā, piemēram, kāda teika vēsta, ka Kangaru kalnus uzbēris pats Dievs. Citās to darījis milzis, vēl kādā citā — velns. Tas liecina par to, ka daļa teiku šai ziņā var būt kropļotas. Protams, mēs šob­rīd nezinām, kā šie grandiozie darbi veikti, tomēr droši varam teikt — tas izdarīts ar Dieva spēku.

Kā to varēja izdarīt? Pilnīgi izslēgts, ka, lai uzbērtu Kanga­ru kalnus, kam nepieciešams 6 000 000 m 3 zemes, divarpusmetrigais milzis vienu dienu aizčāpoja uz Viskaliem, iebēra klūgu gro­zā pārdesmit kilogramu zemes un tad nākošajā dienā to nesa iz­bērt Kangaru purvā. Nav grūti izrēķināt, ka pat tad, ja milzis šajā darbā būtu iesaistījis visus tā laika tagadējās Latvijas teritorijas iedzīvotājus, Kangaru kalni nebūtu uzbērti vēl šodien. Bet tic ir, un tie nebūt nav vienīgie milžu darbi. Kopējais šādu darbu ap­joms pārsniedz 50 miljonu m 3 . Pie tam šajos vērtējumos nav ie­tverti kaut vai daļēji apstrīdami veidojumi. Mēģinot izvērtēt gan tos, gan jau sagrautās svētvietas, milzu darbu veikšanai ar akmens laikmeta tehnoloģiju vajadzētu simtus miljonus darba dienu. Pirms sākt rēķināt, cik ilgā laikā varētu paveikt tos darbus, kuri vispār tehniski nav iespējami, atgādināsim vēstures zinātnieku aprēķi­nus, ka akmens laikmetā iedzīvotāju skaits mūsu zemē bija 100 reižu mazāks kā mūsu dienās. Mūsu senči lieliski saprata, ka šādi darbi ne tehniski, ne fiziski nebija vietējiem iedzīvotājiem paveicami to gadu tūkstošu laikā, kas pagājuši kopš ledāja atkāp­šanās.

Vēlreiz atkārtosim, ka senči prata atšķirt tos reljefa veidoju­mus, ko radījuši dabas spēki, no tiem, kuri pēc tam papildus vei­doti. Teikas stāsta, ka velis esot nesis pa gaisu lielus akmeņus. Citas teikas vēsta par kalniem, kurus ar mēteļu stūriem un cepu- rem sanesuši un sabēruši zaldāti. Tagad padomāsim — nešana ar cepurēm — tas nozīmē, ka strādāts ar galvu. Bet vēl labāku un uzbēršanas apstākļiem atbilstošu skaidrojumu dod tās teikas, kas stāsta, ka lielie smagumi nesti pa gaisu. Tā, ar viesuļa palīdzību, esot uzbērts tagadējās Rīgas sākums — Kubcs kalns. Kangaru kalnu virsma atbilst darbam, kuru varētu veikt ar ļoti lielu un spē­cīgu smilšu strūklu.

Nu varam skaidri atbildēt uz jautājumu par milžu spēku. Tāds tiem bija, tikai tas nebija fiziskais, bet gan garīgais spēks. Milžiem bija zināmi kādi citi. mums nezināmi darba paņēmieni. Tāpēc jā­ieskatās dainās par mītiskajiem Dieva dēliem. Lūk, ko viņi darīja šai zemē.

Dieva dēli tiltu taisa, Vairāk zelta, ne sudraba; Saules meitas pāri gāja, Kā lapiņas drebēdamas, Kā lapiņas drebēdamas, Kā ieviņas ziedēdamas.

FS 1654, 3959 Viesīte

Iespējams, ka šī daina stāsta par kādu no jau aprakstītajiem rietumu-austrumu virzienā orientētajiem, mākslīgi bērtajiem liela­jiem vaļņiem. Daudzās sakrālajos virzienos veidotās mākslīgās ielejas Lielo Kangaru kalnos liek tos uzskatīt par milzu svētvietu, kur darbojās dainās minētās Saules meitas.

Bet bez Kangariem ar šo tiltu varēja būt domāti ari Viesītes Āžu kalns, Bēnes Krūškalns vai kāds cits no daudzajiem ģeolo­ģiski neizskaidrojamiem rietumu-austrumu virzienā orientētajiem vaļņiem.

Dainā minētajam simbolam Saules meita pats vienkāršākais skaidrojums ir saules stars. Senči svinamajās dienās, un it īpaši Lielajā dienā, vēroja sauli tās lēkta laikā. Šajā dienā saule lec tieši austrumos un tās stars — meita — iet tieši austrumu-rietumu vir­zienā. Tāpēc visai iespējams, ka tādiem vaļņiem bija arī kāda as­tronomiska nozīme saules lektu un rietu vērošanai pavasara un rudens saulritu (ekvinokciju) dienās.

Lielo milžu lielās mīklas

Ziņu par milžiem un viņu darbiem šai zemē ir pārāk daudz, lai tām varētu vienaldzīgi paiet garām. Tomēr mīklu ir daudz vai­rāk. Teikas liek domāt, ka milži bija šīs zemes iedzīvotāju neliela, bet ļoti apzinīga daļa.

Šī skaitliski nelielā daļa bija nozīmīga ar to, ka veica tādus darbus, ko nespēja paveikt parastie cilvēki. No citām ziņām var secināt, ka viņi vienlaikus bija gan zintnieki, gan svētnieki, gan arī valdnieki. Mēs varam pieņemt, ka milži zināja tādus dabas spēku vadīšanas noslēpumus, kādus mēs joprojām vēl nezinām.

Bioloģisko būtņu un to sugu attīstības gaitā katrai sugai ir bijis savs milžu laiks. Bija laiks, kad jūrās dzīvoja haizivis vaļa lielumā, bija milzu krokodili, kuru garums sasniedza 15 m, aug­stums un platums 1 m. Atrasti neticami lielu putnu skeletu nospie­dumi, pa sauszemi pārvietojušies zauri—dzīvnieki, kas pārvietojās uz divām kājām, bet bija smagāki par ziloni.

Pierādīts, ka mamuti, spalvainie degunradži, alu lāči un citi pirmsledus laikmeta dzīvnieki bijuši daudz lielāki, kā to radinieki mūsu dienās. Ja jau bija milzu dzīvnieku saime, tad varēja bul arī cilvēki — milži.

Tomēr katras dzīvās radības lielumam ir savas robežas. Pārāk liela auguma cilvēki pārvietojas ar grūtībām, jo viņu mugurkauls tik tikko spēj noturēt savu svaru. Arī sagādāt sev pārtiku brīvā dabā šie cilvēki spēj tikai ar grūtībām. Bet, kā jau teicām, pārstei­dzoši liels bijis šo cilvēku garīgais spēks un vēl pārsteidzošākas vinu zināšanas.

Grūti, pat neiespējami iedomāties, ka milži varēja rasties da­bīgas attīstības ceļā kā cilvēku rases sānzars. Lai cik tas skan fantas­tiski, daudz ticamāk, ka viņi ieradās no kādas citas planētas, kur gravitācijas spēks bija daudz mazāks.

Sēdus apglabāto, ipaši liela auguma zintnieku kauli liek do­māt, ka daļa milžu darbojusies vēl samērā nesen. Bet mūsu sen­či bijuši milžu laikabiedri, palīgi, zināšanu pārmantotāji un gla­bātāji.

Akadiešu eposā "Kad dievības bija līdzīgas cilvēkiem" ap­rakstīti cilvēku radīšanas iemesli, kas ļauj skaidrot milžu rašanos cilvēces vēsturē.

Eposā stāstīts, ka sākumā visus darbus uz Zemes veikušas tikai dievības. Viņas rakušas upes un darījušas citus smagos dar­bus. Tad divas dievību ciltis — Annuaki un Igiti, kas skan visai līdzīgi pirmo cilvēku vārdiem latvju garamantās — Annai un Jē­kabam — sāka kurnēt par grūtajiem darbiem un izdomāja, ka jā­rada cilvēki, kuri strādātu viņu vietā. Dievību ciltsmāte Beleta, kuras vārds tuvs vārdam balti, apņēmās radīt cilvēkus.

Šī ziņa saskan ar latvju dainās pausto, ka cilvēka uzdevums bija palīdzēt Dievam. Tomēr tās nebija kunga un verga attiecības. Milži veidoja informatīvās sistēmas (sk. devīto apcirkni) un iegu­va galaktiskas nozīmes zināšanas, kuras viņi nodeva tālāk senbal- tu senčiem, un tādējādi tie kļuva par citu civilizāciju radītājiem.

Milži bija tie, kas cilvēkus virzīja uz civilizētu sabiedrību. Vi­ņi darbojās daudzās zemēs, bet galvenokārt, šķiet, tomēr Baltijā. Par to liecina vārdi garš, gars un garīgs. Citās valodās šādu līdzī­bu nav. Jaunākajās teikās milži dažkārt tēloti kā ļaunas būtnes. Tas uzskatāms par kropļojumu.

Milžus atceras gandrīz visas senās tautas. Mūsu zemē par tiem liecina milzu zemes darbi, pārvietotie milzu akmeņi ar kāpnēm, sēdekļiem, kas piemēroti ļoti liela auguma cilvēkiem. Milžus pie­min teikas un pasakas, bet to nav daudz. Domājams, ka tās sace­rētas pēc Rama laika, kad liela auguma cilvēki nekādus dižos dar­bus vairs neveica.