IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

To dzirdēdama, līgava pasniedz ir savu tiesu nabagam. Na­bags saņem dāvanas abām rokām, sacīdams: "Paiesim divati un uzmeklēsim klusu istabiņu, lai pamācu, kas jauniem ļaudīm mā­cāms, lai mājās labi klātos,"

Abi aiziet savrup. Tagad nabags vispirms izstāsta, kas tāds esot, tad, ko uz ceļa saticis, kā zāles dabūjis, kā tīšu par nabagu palicis, un beidzot, pirmās zāles līgavai iedevis, pamāca tā: "Rau­gi viņam, savam laupītājam, šīs zāles iedot. Kamēr viņš deviņas dienas domās izgulēties, mēs būsim pār kalnu kalniem."

Līgava priecīga paņem miega zāles, ieiet pie sava laupītāja un saka tā: "Vadzi, priekš laulībām iedzersim no šī kausa derības malku!"

Šis ar mieru. Bet, kā iedzer, tā aizmieg uz deviņām dienām. Kāzinieki gan grib atmodināt, bet nekā. Beidzot nabags saka: "Ja līgava pate man līdzi nāktu, Tad iedotu zāles, kā ķēniņu atmodi­nāt, bet, ja ne, tad tik lēti neatmodināsiet."

Visi tūlīt vienā balsī: lai ejot līdz, lai ejot līdz, jo citādi kāzām beigas, citādi prieku vietā bēdas.

Labi. Šie divi aiziet. Kāzinieki gaida vienu brīdi, otru bridi, vienu dienu, otru dienu — ne vairs līgavas, ne zāles. Gaidi, gaidi, tie tev vairs nāks atpakaļ!

Abi kumeļam mugurā un nu tik jāj. Un, kas vēl tas labākais: nabags, upītē nomazgājies, paliek par slaiku ķēniņa dēlu. Kāzi­niekiem par tādām lietām, zināms, ne jausmas. Bet pēc deviņām dienām ķēniņš atmozdamies tūlīt apķer citādi to lietu. Tas saka: "Tā jau domāju! Lai, lai, tūlīt likšu raganai pēdas jaukt, lai abi bēgļi mājas neatrastu, un tad pavēlēšu karaspēkam pakaļ dzīties. Tā notiek. Karaspēks panāk gan bēgļus, bet ķēniņa dēls ar savu zobiņu apkauj visu karaspēku, tāpat kā toreiz burvi klintīs. Tik viens atliekās un izbēg. Tas aiznes savam ķēniņam ziņu par karas­pēka likteni. Ķēniņš tūlīt liek vēl otrai raganai bēgļiem pēdas jaukt un tad nolielās: "Pag, pag! Man stāv ieslodzīts tāds stiprinieks, kas ozolu visām saknēm izceļ un deviņdesmit asu vienā lēcienā aizlec — laidīšu to vaļām. Lai tik nu jaunie ļaudis sataisās."

Ķēniņš palaiž savu stiprinieku vaļām. Tas izrauj lielu ozolu visām saknēm un tad dzenās, ko tik māk, ar lielo rungu bēgļiem pakaļ. Bet stiprinieks vēl nebija ne trīs lēcis, te vecais nabags jau­najiem palīgā, sacīdams: "Dēls, sataisies! Drīzi būs jācīnās, jo no- tāļumā zeme sāk dimdēt. Te atskries tāds milzis, pusē cilvēks, pu­sē zirgs. Bet nu ievēro: necērti ar savu zobiņu divreiz. Redzi, tu, vienu cirtienu cērtot, notrieksi viņu gar zemi, un tad pietiks: pus- zirgs sāks mieru līgt. Tomēr citādu mieru nelīgsti, kā tik tādu: vi­ņam, vienkārt, jāapsolās tev līdzi iet; otrkārt, jāpalīdz tavs preti­nieks, viņa paša ķēniņš, apkarot un, treškārt, jāapņemas mazākais divas raganas nonāvēt."

Līdzko vecais nabags bij aizgājis, te puszirgs ar lielo ozolu ik pa deviņdesmit asīm, ik pa deviņdesmit asīm klāt. Ķēniņa dēls izrauj zobiņu un gāž zvēram pa ribām. Puszirgs noveļas gar zemi, sacīdams: "Liela vajadzība man priekš citiem dzīvību pazaudēt! Līgsim mieru!"

"Labi — līgsim."

Nu salīgst tādu mieru: puszirgam jāiet līdz, jāpalīdz ķēniņš apkarot un jānonāvē mazākais divas raganas. Labi — visi trīs ai­ziet kā draugi.

Te abas raganas — pēdu jaucējas — pie ķēniņa klāt: "Ko domā, puszirgs pārvarēts, puszirgs mieru salīdzis! Ko nu darīsi?"

"Ko nu citu darīt, jāiet pašam. Jauciet jūs divas viņiem pēdas, es steigšos ar karaspēku pakaļ."

Tā notiek. Raganas jauc, un ķēniņš steidzās, steidzās, kamēr panāk. Nu izcēlās briesmīgs karš. Zeme dimdēja, kauli krakšķēja. Kur ķēniņa dēls ar zobiņu deva, tur šķīda, kur puszirgs ar ozolu krāva, tur lēveņiem bira. Tik izglābās kā ķēniņš ar raganām.

Ķēniņa dēls, viņa līgava un puszirgs pēc tik varenas kaujas domā vispirms labi atpūsties. Viņi ieiet dziļāki mežā un atron ma­zu būdiņnu. Te visi trīs apņēmās kādu nedēļu padzīvot. Ķēniņa dēls būšot katru dienu medījumus pagādāt, un puszirgs atkal pa­likšot pie viņa līgavas mājā, lai raganas neuzbruktu. Šiem tā izli­kās itin droši un derīgi esam. Bet ķēniņš ar raganām ncpuva vis aizkrāsnē. Tas sadabū vēl trešo raganu un tad izrīko darbus šitā: divām raganām jāpārvēršas par lāčiem, lai uzbruktu puszirgam un līgavai, un trešajai raganai jātiek galā ar ķēniņa dēlu.

Trešā dienā pēc kautiņa dēls aiziet medīt un puszirgs ar līga­vu paliek mājā — būdiņā. Te ap pusdienas laiku divi lāči klāt. Viens lācis uzbrūk puszirgam, bet otrs paslēpjas. Kamēr nu pus­zirgs to vienu lāci žņaudz, tāmēr otrs lācis slepus no muguras pu­ses puszirgam klāt un izrauj sirdi. Puszirgs, ar nāvi cīnoties, pār­plēš vienu lāci, pārplēš otru, bet tad arī pats atkrīt augšpēdus un izdziest.

Līgava to redzēdama, atstāj būdu un skrien ķēniņa dēlu mek­lēt, bet tam tāds pats liktenis gaidāms. Trešā ragana, par vilkaci pārvērtusēs, jauc pēdas ķēniņa dēlam un grib tādā bezdibenī ievi­lināt, ko cilvēks, ja to nezin, nemaz nevar par bezdibeni iedomā­ties: visapkārt mīksta lāču sūna, un tā jau neaugs uz bezdibeņiem. Jau ķēniņa dēls bezdibeņa malā, jau domā kāju uz nevainīgo lāču sūnu spert, te tas sadzird meža biezumos līgavas balsi, līgavas ūkšķināšanu. Viņš atūkšķina pretim un paskatās atpakaļ. Ak, ta­vus brīnumus! — vilkacis turpat uz papēžiem. Ko nu gaidīt. Liek vienreiz ar zobiņu — gatavs! Līdzko nu vilkacis atstiepjas, te ķē­niņa dēlam atveras acis: mīkstā lāču sūna pārvērtusies par bries­mīgu bezdibeni. Nebūtu līgava saukuse, tad raganai būtu izde­vies. Līgava nu izstāsta savas briesmas un šis atkal savas. Abi bij priecīgi bez gala, ka tik laimīgi izdevies, bet tie lielākie prieki vēl bija tie: raganām mirstot, gadījās pazīstams teks, pa kuru jaunais pāris iziet uz tēva pili.

Otrā nedēļā tēvs darina savam dēlam tādas kāzas, kādas vēl nebij redzētas. Tur jāsaka, pus pasaule bij saaicināta: kam bij ku­meļš, tas nāca jāšus, kam kumeļa nebij, tas nāca kājām, un, kas nevarēja nc jāšus, nc kājām, tas līda četrrāpus. Bet kāzās būt vaja­dzēja, lai būtu kā būdams.

LPII 35 AT707B*

Kā nule lasījām, daudzi seni notikumi gadu tūkstošu gaitā pārvērtās pasakās. No tām secināms, ka Dižā seja varējusi sniegt nozīmīgas ziņas. Vispirms apskatīsim pašu vienkāršāko veidu, kā to varēja izdarīt — proti, zīlējot nākotni no Ausekļa, t.i., Venēras kustības atspulgiem Dižajās acīs. Mūsu senču viedie vecajie vē­roja kā Ausekļa rietu, tā arī lēktu. Šiem vērojumiem bija praktiska nozīme dabas lielo auglības ciklu izzīlēšanā. Dažas norādes par to var atrast dainā par Saules meitu pirti, kur Auseklītis garu meta un seno svētvietu plānojumos. Nelielu papildus skaidrību Ausekļa, Saules meitas un Dieva dēlu attiecībās sniegs garā daina:

Man māmiņa šautru svieda,

Es iebēgu lejiņā.

Es atradu lejiņā

Zelta pirti kuroties.

Dieva dēli kūrējiņi,

Saules meitas pērējiņas, Auseklītis garu lēja Ar sudraba biķerīti. Es tev lūdzu, Auseklīti, Lej gariņu pamazām, Lai tā man neizkasa. Zelta slota peroties, Lai pārnestu māmiņai Jel ar vienu žagariņu, Jel ar vienu žagariņu Par šautriņas sviedumiņu.

LD 33844

Uzmanīgi izlasot šo dainu, redzam, ka galvenā loma šajā pirtī ir Auseklim. Pašas Saules meitas ir tikai pērējiņas. Dieva dēli, kas dainās ieņem ļoti augstu vietu, ir pirts kūrējiņi. Tātad, runājot mūs­dienu tehniskajā valodā, Ausekli varētu uzskatīt par sistēmas ope­ratoru. Ņemot vērā tik augstu simboliku, jādomā, ka dainas stāstī­tāja ir pati Zeme. Te varētu būt runa par mūsu tautu un zemi, kur tā dzīvo. Tādējādi šī daina ļoti mīļi un sirsnīgi stāsta par mazgāša­nos kā pāratdzimšanas cikla daļu. Līdzīgas norādes ir ari bārenes dainās.