IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Dižā seja, kaut arī atrodas uz jau minētās Pitagora trīsstūru līnijas, tomēr skatās uz austrumiem par 10° vairāk kā minēto trīs­stūru kopējā mala. Tā nav kļūda vai paviršība, bet gan norāda uz visai tālām sakarībām. Ja Dižās sejas simetrijas asi turpina uz dien­vidiem, tad šī līnija iet caur Varšavu, bet, ja uz ziemeļiem — tad caur Tallinu un Helsinkiem. Tā kā Dižās sejas veidošanas laiks ir daudz senāks par minēto pilsētu dibināšanas laiku, tad jādomā, vai tikai šo triju pilsētu atrašanās vietas nav noteicis Dižās sejas skatiens.

Dižā seja atrodas uz Munameģa-Rīgas-Kretingas enerģētis­kās līnijas. Bet bez tam jāatzīmē visai interesantas saistības ar ap­kārtnes tuvākajiem pauguriem un saules rieta virzieniem gada no­zīmīgajās dienās. Tā 4 km uz ziemeļrietumiem, t.i., saules rieta virziens Jāņos, atrodas Krievu (lasi Krīvu) kalns ar mākslīgi vei­dotu valni. Tas vērsts uz dienvidiem — uz Rakažu kalnu un 1m- mas kalniem pie Īles. Bet Ziemassvētkos saule riet 4 km attālajos Immas kalnos. No teiktā izriet, ka vismaz daži no šiem kalniem veidoti mākslīgi.

Šo domu apliecina arī tas, ka Kroņa kalns attiecībā pret jau aprakstīto Dižo seju ieņem t.s. Auna punkta vietu, kas gadskārtu simbolikā apzīmē gada sākumu Lielajā dienā.

Attālums no Kroņa kalna līdz Rakažu kalnam ir 3 km. Var­būt tas nozīmē simtmiljono daļu starp pavasara un rudens punktu uz Zemes orbītas, jo Kroņa kalns atzīmēja pavasara un rudens punktus. Protams, arī tā var būt tikai sagadīšanās.

Dižās acis. īpaši veidotās un blīvi ar akmeņiem izliktās svēt- ielejas uzskatāmas par pirmo šāda veida atklājumu Ziemeļeiropā. Tās minētas teikās par bedrēm Īles apkārtnē. Arī pārējās svētiele- jas saistāmas ar sevišķi nozīmīgiem zintniecības pasākumiem.

Apmēram 60 m uz ziemeļiem no Kroņa kalna sākas svētiele- ja. Tās krastu dienviddaļa atbilst pierei. Ielejas zemākajā daļā at­rodas divi iegareni ezeriņi — acis. Tajās ieplūst ūdens no avo­tiem, kuru novietojums atbilst cilvēka acu asaru kanāliem. Abas ielejas savieno ar akmeņiem izlikta priesteru taka 20—25 cm pla­tumā un ap 27 m gara.

Acīm ir dažāds starojums. 1998. gada Ziemassvētkos austru­mu, t.i. labās acs apkārtne bija klāta ar apmēram 15 cm biezu sniega kārtu. Kreisās acs apkārtnē sniega nebija. Robeža starp abiem starojumiem ir ļoti izteikta pa simetrijas asi. Būtībā atšķiras ne tikai acis, bet arī Dižās sejas puses. Atbilstoši senajiem uzska­tiem, kreisajai pusei piemīt Zelta (fiziskā) enerģija, tā ir siltā, sie­višķīgā. Savukārt labajai pusei piemīt Sudraba (garīgā) enerģija, tā ir aukstā, vīrišķīgā. Tomēr paliek jautājums — kā gan senči visu to spēja izveidot ar tik pārsteidzošu precizitāti?

Tālāk uz ziemeļiem seko deguns, mute, zods, ausis. Kaut ga­du tūkstošos tās stipri sabojātas, tomēr ir atpazīstamas.

Cilvēka acis ir gan uztvērējs, gan raidītājs. Tās uztver gais­mas kvantus un nodod smadzenēm, kas veido telpisku priekšsta­tu. Acis var pārraidīt, t.i., izstarot dažādas jūtas no maigas sirsnī­bas, līdz ļaunumam un naidam, tās var arī hipnotizēt. Tibetas tem­pļu fasādēs redzami lielu acu atveidi. Šo acu attēlus rūpīgi pētījuši oftalmoloģijas speciālisti. Viņi secinājuši, ka šīs acis nepieder ne­vienai no pasaules cilvēku rasēm. Tibetas priesteri saka, ka tās esot mītisko Dieva dēlu acis. Bet par Dieva dēliem taču vēsta arī daudzas latvju dainas.

Saules meitas danci veda Zaļas birzes pakrēslī; Dieva dēli lūkojās Caur ozola lapiņām.

LD 33959

Kas varēja grožus vīt No straujā ūdentiņa? Kas varēja vilnu vērpt No pelēka akmentiņa ?

Dieva dēli grožus vija No straujā ūdentiņa; Saules meitas vilnu vērpa No pelēka akmentiņa.

LD 33818

Pokaiņu apkārtnē atrastas vēl divas līdzīgas, mākslīgi veido­tas ūdenstilpnes ar bruģētām sienām un pamatni. Viens no to uz­devumiem varētu būt bijis nākotnes izzināšana zemēm un tautām, lūkojoties zvaigžņu atspulgos ūdenī. Šādas darbības iespējamas tikai augsti enerģētiskās vietās, kur ūdens virsma atrodas uz hori­zontālo enerģijas plūsmu robežslāņa un to šķērso plūsmas. Tieši šādi iekārtotas Dižās sejas acu vietas. Tās nevar uzlūkot tikai kā veiksmīgi izvēlētas vietas, bet drīzāk kā speciāli radītas. Varbūt, ka tieši šeit bija tā vieta, kur zemgaļu vecajie ķēniņam Namejam ieteica atstāt Zemgali un doties palīgā žemaišiem, lai tādējādi glābtu mūsu tautu no pilnīgas iznīcības

Saules lente. Kroņa kalnu no Dižās sejas pieres atdala gaišu akmeņu bruģis. Tas veidots no galvas lieluma akmeņiem, tāpat kā tālāk apskatītie krāvumi. Bruģis likts slīpā nogāzē. To var salīdzi­nāt ar lenti, kuras augšgals vērsts uz dienvidaustrumiem, t.i., uz saules lēktu Ziemassvētkos, bet lejas gals uz ziemeļrietumiem — saules rietu Jāņos. Lentes platums augšdaļā 2 m, lejas daļā — 4,5 m. Atsegtās daļas garums ir 31 m. Turpinot domās ziemeļrie­tumu, virzienu, nonākam pie iedobes, kas šķiet bijusi svētā aka.

Tālāk minētās latviešu pasakas liecina, ka pēdējos gadu tūk­stošos senči vēl atcerējās, ka milzu galva, t.i., Dižā seja kādreiz devusi ļoti svarīgas ziņas, jeb, kā tagad saka, informāciju. Tomēr no pasakām izriet ari tas, ka māka izmantot Dižo seju, bija jau tikpat kā zudusi. Un šķiet, ka zudušas bija arī ziņas par to, kur Dižā seja atrodas.

Vēl 1996. gadā te bija mitrs dumbrājs. Kad izsmēla gadu tūk­stošiem krājušos dubļus, atsedzās divas akmeņiem bruģētas, lai­vām līdzīgas, ap 27 m garas ielejas. Tās turējās sausas, līdz lietus bruģējumu nomazgāja un atklājās, ka to veido gaišas krāsas ak­meni.

Dižās sejas atrašana bija vairāku gadu un daudzu cilvēku darbs. Pirmos būtiskos soļus ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē spēra Rasma Rozīte. Pokaiņu meža kritalās un brikšņos viņa atra­da divus iegarenus purviņus, pareizāk sakot dumbrājus, kas šķita viens otra turpinājums. Gaišredzīgas nojautas vadīta, Rasma dros­mīgi iebrida dumbrājā un zem kājām sataustīja akmens bruģi.

Dumbrāja izsmelšanai Pokaiņu pētnieki sarīkoja vairākas tal­kas. Kad bija izsmelti vairāki tūkstoši spaiņu melnās žurgas, at­klājās īpatnas, akmeņiem izliktas kausveida ielejas. Lietus un sniega ūdeņi akmeņus nomazgāja. Izrādījās, ka, tāpat kā citi Pokaiņu ak­meņi, arī šie ir gaišā krāsā. Kādu laiku pēc tam, kad Pokaiņu ko­pēji bija papriecājušies par skaisto bruģējumu, līdz tam sausās iele­jas pieplūda ar skaidru tīru ūdeni. Sāka darboties avoti, kas gadu tūkstošiem ilgi bija aizsērējuši. Vieta bija ik skaista, ka Pokaiņu kopēji to nosauca par Zilo avotu ieleju.

Jau toreiz abas šīs kausveida ielejas atgādināja divas acis. Diemžēl visapkārt bija tik biezi brikšņi un kritalas, ka pamanīt kādas tālākas sakarības nebija iespējams. Tikai 1999. gadā vēlā rudens talkā Zilo avotu ielejas apkārtni sakopa, un skatam pavē­rās vēl citi veidojumi. Tikai 2000. gada sākumā apjautām, ka šeit attēlota cilvēka vai humanoīda seja ar kroni galvā, tūkstoškārtīgā palielinājumā. Bet vēl vēlāk — 2000. gada otrajā pusē, secinā­jām, ka galva nav tikai māksliniecisks veidojums, bet uzskatāma par milzīgas skaitļošanas sistēmas un pat, iespējams, tālo kosmis­ko, starpgalaktisko sakaru centru nozīmīgu daļu. Vēl jo vairāk, dažas vienkāršas, senču metodēm veiktas pārbaudes liecināja, ka šī sistēma patlaban darbojas tukšgaitas režīmā, Tas vedina domāt, ka šīs sistēmas darbība ir atjaunojama.