IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Apskatot gan latvju, gan citu tautu garamantas kā vienotu ko­pumu, jāsecina, ka Dieva dēlu darbi nebūt neizslēdz to, ka arī senči veikuši dižus darbus. Bet jo vairāk par to pārliecina gara­mantās un citādā veidā saglabātās senās zināšanas. Par nekorek­tiem jāuzskata to autoru izteikumi, kas uzskata, ka lielās zināša­nas atnesa astronauti, bet pagalam dumjie mežoņi tās apguva īs­laicīgos kursos un tomēr spēja saglabāt cauri gadu tūkstošiem.

Cilvēks nevar strauji uzņemt jaunas zināšanas, kas daudzkārt pārsniedz viņa apziņā jau esošās. Te varētu minēt vairākus piemē­rus. Paskaidrosim to ar piemēru no autora pieredzes.

1980. gadu sākumā toreizējā PSRS aparātu būves ministrija Kirgīzijā kādas līdz tam slepenas urāna bagātināšanas rūpnīcas vietā uzbūvēja rakstāmpiederumu rūpnīcu, lai nodarbinātu vairā­kus tūkstošus līdzšinējo strādnieku. Piecu gadu laikā šim nolū­kam izlietoja ap 20 miljonu rubļu (tā laika rublis atbilda apmēram 1,5 Ls), bet šī nauda un ieguldītais darbs bija kā zemē nomesti. Bijušajiem melnstrādniekiem nekādi nevarēja iemācīt ne rīkoties ar bīdmēru un mikrometru, ne arī apkalpot ražošanas iekārtas. Ar šo piemēru nebūt negribu apšaubīt kirgīzu garīgās spējas, bet bi­jušajiem urāna raktuvju strādniekiem jaunie uzdevumi bija pārāk grūti.

Tagad varam minēt arī otru piemēru. Zinātnes un tehnikas vēsture pēdējo gadsimtu laikā uzkrājusi neskaitāmus piemērus par to, kā valdošie zinātnieki nekādi nespēja atzīt un izprast jaunas idejas. Lielā mērā tas attiecas arī uz mūsu Latviju un šajā grāmatā izklāstītajiem faktiem un to skaidrojumiem. Tāpēc nešaubīgi jā­noraida domas, ka mūsu senčiem, ja tic būtu bijuši aprobežoti ak­mens laikmeta mežoņi, kā to tēlo nekorekti vēsturnieki, varētu iemācīt kaut vai dainas un garamantas ar dziļu jo dziļu saturu, nemaz nerunājot par citām zināšanām.

Mūsdienu cilvēkam šie fakti šķiet pretrunīgi. Bet fakti nevar būt pretrunīgi. Šķietamās pretrunas radušās no nepatiesiem skaid­rojumiem par senatni, un radušās tikai tāpēc, ka zinātnieki ilgu laiku nepieskārās, vai, vēl ļaunāk, noklusēja tos faktus, kas neat­bilda viņu kļūdainajām versijām par mūsu dižo senatni.

Neapšaubāmi, ka gan teikām par milžiem, gan dainām par Dieva dēliem ir ļoti nopietni materiāla rakstura pamati, bet tos at­rast var, tikai meklējot, nevis klusējot. Mēs nezinām, kas bija mil­ži, un mums nav tikpat kā nekāda priekšstata par dainās daudz­kārt minētajiem Dieva dēliem. Bet, lai spriestu par viņu darbiem (sk. ceturto apcirkni), nepietiek tos skatīt tikai uz Zemes, bet tie jāvēro plašāk, sākot no Saules sistēmas radīšanas. Dieva dēlu dar­bības pēdas atrodamas arī uz citiem Saules sistēmas ķermeņiem.

Milzīgo akmeņu salikumi zināmi visā pasaulē. Bet reli kāds zina, ka astronomi uz Zemes pavadoņa — Mēness — atklājuši šaurleņķa piramīdām līdzīgus lielus akmens veidojumus. To dabī­gai izcelsmei nav skaidrojuma. Bez tam ASV aparāti uz Marsa nofotografēja 3x2 km lielu skulptūru — cilvēka vai humanoīda seju, kas raugās debesīs, un piramīdas netālu no tās. Piemēri jauj secināt, ka mūsu dainu vēstījumi satur daudz vairāk izcili vērtīgu ziņu, kā to varētu iztēlot paši spilgtākie fantāzijas lidojumi.

Tā nosaucām iespaidīgu zemes un akmeņu veidojumu kopu Pokaiņu (Dobeles raj.) ziemeļrietumu daļā, kas no putna lidojuma atgādina cilvēka seju ar kroni galvā (5. att.). Šīs kopas izmēri ap 300 x 200 m, bet atsevišķu detaļu relatīvie augstumi līdz 10 m.

'

Varam uzskatīt, ka šeit atveidota cilvēka vai drīzāk dievības seja tūkstoškārtīgā palielinājumā. Sejā pietiekoši skaidri var izšķirt acis, degunu un muti. Pauguru virs galvas nosaucām par Kroni. Tā kā gandrīz visa kopa apaugusi ar kokiem un krūmiem, tad nofotog­rafēt to pagaidām nav iespējams.

Ši veidojuma centrs sakrīt ar milzīgo Pitagora trīsstūru līniju (sk. sesto apcirkni), kas iet cauri Engurei, Tukuma Milzu kalnam u.c. senajām svētvietām. Divu lielu mākslīgo veidojumu — Mil­zu kalna un Dižās sejas atrašanos uz vienas ass nevar uzskatīt par nejaušu.

Dižais kronis. Veidojumu kopas aprakstu sāksim ar tās aug­stāko daļu — Kroni. Tā centrālo daļu veido rietumu-austrumu virzienā orientēts, mākslīgi uzbērts paugurs, kura izmēri pie pa­matnes ap 100 x 50 m, augstums — 10 m. Paugura sānos, it īpaši dienvidu malā, saskatāmas senatnē veidotu terašu pēdas. Šīs tera­ses ir slīpas. Būtībā tās ir spirāles, kas cita aiz citas apvi j kalnu, veidojot daudzgājienu vītni. Lai nokļūtu pašā Kroņa kalnā, bija jāveic pilns gājiens ap visu kalnu, ejot pa saulei. Gājiens vienlai­kus varēja notikt piecās vītnēs. Domājams, ka gājienā piedalījās tikai visaugstākie priesteri, jo pašā kalna galā vietas ir maz. Iespē­jams, ka pārējie gājiena dalībnieki palika pusceļā uz terasēm.

Kroņa kalna garenass norāda uz 3 km attālo Rakažu kalnu. Šai sakarībai bija astronomiska nozīme, lai noteiktu precīzu ka­lendāro laiku. Pavasara un rudens Saulritu (ekvinokcijas) dienās saule lec tieši austrumos un riet tieši rietumos. Rakažu kalna vārds būtu tulkojams kā Saules (Ra) centrs. Astronomiski vērojumi no Rakažu kalna saules lēkta un no Kroņa kalna saules rieta laikā ļāva precīzi noteikt Lielās dienas iestāšanos. Senie astroloģiskie uzskati pavasara punktu saista ar ieiešanu Auna zīmē.

No Kroņa kalna austrumu un rietumu gala atiet zemes vaļņi, kuri uz dienvidu pusi veido kaut ko līdzīgu valdnie­ka kroņa augšējai daļai vai auna ragiem. Ragu dienvidu vai augš­daļai piegulst vēl viens iegarens paugurs, kurš atbilst valdnieka kroņa pašai augstākajai daļai. Turpmāk to dēvēsim par Ausekļa kalnu. Ragi neapšaubāmi ir mākslīgi veidots uzbērums, kura aug­stums ap 1 m, platums — 3 m. Kroņa kalna ziemeļu daļā atsegts ap 180 m 2 gaišu, Pokaiņiem tipisko galvas lieluma akmeņu klā­jums, kas šķiet bijis maģiskās jostas daļa ap Kroņa kalna pamatni.

Vēl jāpiebilst, ka Dižās sejas attēlam ļoti līdzīgu simboliku 12. gadsimtā izmantoja templiešu ordenis, kas toreiz bija Romas pāvesta galvenais militārais un garīgais spēks. Tas liek domāt, ka Dižajai sejai savā laikā piemitušas kādas izcilas spējas. Vēlāk, zūdot zināšanām, par šīm spējām saglabājās leģendas. Valdnieka kronis ir šo dižo spēju simbols, ko savukārt kā simbolu pārņēma templiešu ordenis

Dižās sejas simetrijas ass un acu līnijas simetrijas ass sakrīt ar bioenerģijas strāvojumu joslām — āderēm. Uz Dižās sejas tajās vietās, kas uz cilvēka sejas atbilst akupresūras punktiem, ir pa­augstināts enerģētiskais starojums. Tādējādi Dižā seja ir ne tikai zemes veidojums, bet zem tās ir speciāli likti akmeņu salikumi, kas veido cilvēka sejai atbilstošo enerģētisko starojumu. Tomēr ar to vien līdzība nebeidzas. Enerģētisko starojumu centri atbilst acu zīlīšu un trešās acs skatam. Paaugstināts skanīgums biezajā mežā ir tai vietā, kur atrodas mute. Pauguriņos kas atbilst ausīm, ienāk skaņu līnijas. Lai izveidotu šo apbrīnojamo enerģētisko līdzību, pirms pašas sejas veidošanas vajadzēja veikt dažādus darbus, ku-

1) Ausekļa kalns. Skati uz Saules ratu vietām. A — uz Immas kalniem Ziemassvētkos, B — uz Ronažu kalnu Lielajā dienā, C — uz Krievu (Krīvu) kalnu Jāņos; 2) Vaidelošu stāvakmens; 3) Kroņa kalns un Kroņa ragi; 4) Saules lente; 5) Labā (Sudraba) acs; 6) Priesteru taka; 7) Kreisā (Zelta) acs; 8) Tīrītava; 9) Deguns; 10) Skumais rūķītis; 11) Mute ar akmeņu krāvumiem; 12. Mērakru kopapjoms varētu būt ap 300 tūkstoši m \ Piebildīsim, ka Dižā seja nebūt nav vienīgā vieta Pokaiņos, zem kuras veikti lieli saga­tavošanas darbi. Šie fakti ļauj domāt par kādu tālāk ejošu pieņē­mumu, ka jau aprakstītais enerģētiskā starojuma aplis ar 340 km diametru ir apzinīgu būtņu radīts.