IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Ja šādu veidojumu vajadzētu radīt, uzberot smilšu dambjus jūrā, tad to kopsvars būtu daudzi simti miljardi tonnu. Mūsdienu cilvēcei šādi darbi vēl nav pa spēkam. Bet šeit nebūt nav notikusi tikai smilšu uzbēršana vien. Posmā Ķemcri-Klapkalnciems viegli izsekot, ka, veidojot jau minētā vaļņa pamatu, ievērojami uz aug­šu pacelts ari dolomīta paplāksnis, kura biezums ir vidēji 20— 30 m. Tikai viena paša piekrastes kilometra robežās augšup celti līdz 2 miljardi tonnu dolomīta.

Tāpēc zelta vijas vaļņa pacelšanās nav skaidrojama ne ar saus­zemes celšanos, ne jūras atkāpšanos, ne ar straumju izskalotām smiltīm, lielu meteorītu krišanu vai ar kādu citu mums zināmu dabas norisi vai ģeoloģisku procesu.

Zigzagveida vaļņus nevar skaidrot arī kā zemes pacēlumus pēc lielā apledojuma. Gan upju gultnes, gan nērijas, kas visas pa­grieztas pa labi, liek domāt par ilgstošu, spēcīgu un apzināti virzī­tu darbību.

Izveidotais valnis ir sarežģīta kontūra, kuras dabīgā izveidoša­nās neiekļaujas līdz šim zināmajās dabas procesu likumsakarībās.

Daļa lasītaju, iepazinušies ar šo apcirkni, teiks: "Nu gan par traku! Tas taču nevar būt tāpēc, ka tā nevar būt! Un tas nav iespē- jams!"

Šādi vai ļoti līdzīgi vārdi pēdējos gadu tūkstošos teikti dau­dzas reizes. Tos teica tad, kad izgudroja pirmo buru laivu, pirmās ūdensdzirnavas un pirmo tvaika mašīnu. Franču zinātņu akadē­mija savā laikā izlēma, ka meteorītu krišana no debesīm ir absur­da, jo debesīs akmeņu neesot. Tāpat franču gudrākās galvas no­raidīja tvaikoņa būves projektu, jo dzelzs ūdenī nevarot peldēt.

19. gadsimta vidū zinātnieki "pierādīja", ka vilcieni nedrīk­stot braukt ātrāk par 40 km stundā, jo lielāks ātrums cilvēkus no­galināšot. Līdzīgi "pierādīja" to, ka lidmašīnas ideja noraidāma pašā būtībā, bet vēl 1950. gadā Anglijas zinātnieki pamatoja uz­skatus par to, ka cilvēks nekad nevarēs lidot kosmosā. Šādu faktu uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi.

1900. gadā Parīzē atklāja 20. gadsimta sākumam veltīto Vis­pasaules zinātnes un tehnikas sasniegumu izstādi. Tās laikā noti­ka plaša, zinātnes attīstībai veltīta konference, kurā piedalījās pa­saules gudrākās galvas. Cienījamie zinātnieki konferences lēmu­mā atzīmēja, ka 20. gadsimts solās būt visai neinteresants, jo visi nozīmīgākie atklājumi jau ir izdarīti. Ja kāds tajā laikā mēģinātu apgalvot, ka nepaies ne simts gadu un cilvēkiem kabatā būs ma­zas kastītes, kas ļaus sazināties ar draugiem un paziņām, kuri atro­das jebkurā citā Zemeslodes vietā un, ka, sēdot savās mājās, varēs sekot notikumiem visās pasaules malās, tad šādu cilvēku nosauk­tu parjukušu.

Šādā noskaņojumā pagāja viss 20. gadsimta pirmais ceturk­snis. Atzīmēsim, ka 1922. gadā ASV, kas tolaik skaitījās tehnis­ki visprogresīvākā zeme, pašas gudrākās galvas ilgi sprieda par to, vai nevajadzētu likvidēt patentu birojus, jo viss jau esot iz­gudrots un pēdējos gadu desmitos neviens būtiski jauns izgud­rojums neesot radīts.

Ne reizi vien nācies dzirdēt to cilvēku iebildumus, kas sevi uzskata par zinātnes aizstāvjiem, ka augstāk minētie fakti runājot preti zinātnieku atklātajiem un izpētītajiem dabas likumiem. At­bilde te ir vienkārša —ja kāds fakts neatbilst kādam likumam, tad vaina meklējama cilvēka izdomātajā likumā. Te jāpiebilst, ka mūs­dienu zinātne apjēguši tikai pavisam nelielu daļu no visiem dabas likumiem. Latvju garamantas un mūsu senču veiktie darbi liek domāt, ka viņi zināja vairāk.

Nav pagājuši pat vēl divi simti gadu kopš tā laika, kad angļu fiziķis M. Faradejs sāka pētīt elektrību, berzējot dzintaru ar vilnas lupatiņu. Toreiz neviens pat nesapņoja par elektrības rūpniecisko ražošanu un tās lietošanas iespējām. Šobrīd jautājumā par dabas spēku izmantošanu mēs esam tādā pat līmenī, kā savā laikā M. Fa­radejs. Būtu smieklīgi noliegt to, kas ir acīmredzams.

Neskaitāmi fakti rāda, ka mūsu tālie senči zināja daudzus tā­dus dabas likumus, par kuriem mūsdienu zinātnei nav pat nojau­tas. Tieši tas viņiem palīdzēja veikt milzu darbus. Mēs nevaram apgalvot, ka milzu darbu veicēji bija milžu augumā, bet to, ka viņi bija gara milži, nevar apšaubīt neviens.

Minējumi. Arī mūsdienās laiku pa laikam pasaulē piedzimst un izaug cilvēki, kuru garums ir 2,4 m vai pat vairāk. Šie cilvēki pārvietojas ar grūtībām, jo ķermeņa spiediens uz mugurkaula le­jas daļas skriemeļiem ir pārāk liels. Viņi nevarēja būt nekādi kal­nu gāzēji, kā to apgalvo teikas. Lai skaidrotu milžu pastāvēšanu un viņu darbus, iespējami vairāki minējumi.

Pirmkārt, uzskats, ka viņi prata vadīt gravitācijas laukus ap sevi.

Iespējams arī, ka tālā senatnē Zemes gravitācijas lauks bija mazāks. Par to liecina milzīgie izmirušie zauri — veikli skrējēji uz divām kājām, kuru svars dažkārt pārsniedza 100 tonnas.

Vēl pastāv trešā iespēja, ka milžu darbus tālajā senatnē veica cita enerģētiska tipa būtnes — Dieva dēli, kas daudzkārt minēti dainās. Bet Saules meitas — priesterienes prata sazināties ar Die­va dēliem.

Iezīmējot Latvijas kartē lielākās senču svētvietas un savieno­jot tās ar līnijām, rodas zīmējums, ko varētu pielīdzināt Stāmerie­nas sagšas rakstiem. Par šādu sagšu aušanu vēsta vairākas dainas, piemēram:

Saules meita sagšas auda Vidū gaisa stāvēdama: Metus ņēma tīra zelta Audus tīra sudrabiņa.

FS 958,2816

Katra svētvieta sagšas ornamentā atrodas divu svētvietu līni­ju — metu un audu — krustpunktā. Katras svētvietas attālumi no citām ir stingri noteikti. Šajā grāmatā apskatīsim tikai dažas līni­jas, kuras saistāmas ar Galveno meridiānu. Jāpiebilst, ka svētvietu Dižās sagšas zīmējumi nav tik vienkārši kā Stāmerienas villainē, jo Latviju klāj vairākas svētvietu sistēmas. Katrai no tām bijuši savi uzdevumi.

Šajā sadaļā apskatīsim vienu no Dižās sagšas ornamenta me­tu līnijām, kas divas reizes šķērso jūru. Saules meita audumu auž un ritina saules gaitas virzienā, t.i., no austrumiem uz rietumiem. Tāpēc metiem atbilst rietumu-austrumu līnijas. Bet lielās līnijas, kas to šķērso pāri visai Baltijai un vēl tālāk, saucamas par audiem.

Sirpjveida kalns. Braucot no Ventspils uz Rīgu, šosejas abās pusēs līdz Usmai ir gandrīz tikai vieni purvi. Tomēr 20 km no Ventspils Rīgas šoseja šķērso pacēlumu — kādu visai īpatnu ze­mes veidojumu, kas virs apkārtējā purvainā līdzenuma paceļas 50 m augstumā. Ģeologi domā, ka tajos aizvēsturiskajos laikos, kad gandrīz viss tagadējais Ventspils rajons vēl bija tikai jūras licis, šī vieta pacēlusies virs ūdens kā sala jau pieminētajā Baltijas ledus ezerā. Tās visai stāvie ziemeļrietumu krasti patiešām šķiet kā viļņu grauzti. Pēdējos gadu tūkstošos uz salas izveidojies Po­pes ciems.

Visai īpatns ir šīs salas apveids, ko varētu salīdzināt ar stipri padilušu Mēness sirpi. Tā rādiuss ir ap 1,7 km, kas atbilst vienai tūkstošai daļai no Mēness rādiusa. Sirpja centrs meklējams ap 0,7 km dienvidos no Popes kapiem. Šīs salas apveidu var salīdzi­nāt arī ar vēju sapūstu parabolisku kāpu.

Pope ir mežu vidū, tāpēc grūti atrast vietu, no kuras varētu apskatīt šo salu kopumā. Šķiet vienīgā vieta, no kurienes, kaut aptuveni, iespējams vērot augšup pacelto salu, ir Jaunmuiža aus­trumos no Popes.