IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

Zināmi mākslīgi veidoti zemes pauguri ar lēzenu, vienmērīgi slīpu uzeju. Pārējas trīs malas ir stāvas. No latvju un igauņu tei­kām izriet, ka mūsu senči šos īpatnos kalniņus uzlūkojuši par mil­žu gultām, iespējams, arī kapiem. Tie veidoti tā, ka gulošā milža kājas un skats vērsts uz ūdeni. Spilgts piemērs bija Daigoncs Milz- kalns (Tukuma raj., sk: Rusmanis J„ Vīks I. Kurzeme, 19—31). Līdzīgi virzīti arī citi mākslīgi veidotie kalni, kas pirms gadu tūk­stoša pārveidoti par pilskalniem, piemēram, Kandavā. Vēl citos pārbūvētajos pilskalnos izveidoti uzbērumi — milža galvas vieta. Tā veidota tā, lai gulošā milža skatiens būtu vērsts turp, kur aiztek ūdeņi — pie Čāpuļu kalna (Tukuma raj.), Aizkraukles pilskalna (Aizkraukles raj.) u.c. Šo kalnu iekārtojums atbilst dainu paudu- main par dvēseles pāratdzimšanu (sk. piekto apcirkni). Vienīgais izņēmums šai ziņā ir divu uzbērumu pilskalns Kangaros — t.s. Lielā vīra gulta, kura, šķiet, ir simbolizēta Veļu laiva.

Vēl jāpiebilst, ka jēdziens Milzu gulta vai Milžu gulta nav jāsaprot burtiski. Tās drīzāk ir bijušas svinīgo rituālu vietas.

Pasaulē, un tostarp ari Latvijā, ir daudz dažādu brīnumu. Tos varētu sadalīt trijās grupās. Vieni no tiem ir tādi, kas izsauc izbrī­nu tādēļ, ka neizprotam, kā gan tos varējuši radīt cilvēki pirms gadu tūkstošiem ar mums nezināmiem līdzekļiem. Bet šos brīnu­mus var atkārtot ar mūsdienu tehnikas palīdzību. Pie šīs grupas pieskaitāmi daudzi lielie zemes darbi, tostarp Kangaru kalnu uz- bēršana.

Otrai grupai pieskaitāmi tie brīnumi, kurus mūsdienu tehnika gan vēl nespēj atkārtot, bet, ja tas būtu nepieciešams, šādu tehni­ku varētu radīt. Piemēram, minēsim daudzus simtus tonnu smago svētakmeņu novietošanu Kapsēdē, Nīcgalē, Vandzenē un citur.

Paliek trešā brīnumu grupa. Tai pieskaitāmi tādi senatnē vei­doti darbi, kurus cilvēki, iespējams, nevarēs atkārtot nekad. Viens no tādiem ir milzīgais krasta valnis — Zelta vija ap Baltijas zemju jūras krastu. Par to stāsta daina:

Vij, Dieviņ, zelta viju

Visgarām jūras malu,

Lai nenāca salta salna

Šai zeme ziedu traukt.

LD 31032

Milžu vaļņi. Pasaules kontinentu un salu krastu kopgarums ir vērtējams miljonos kilometru. Latvijas krasta līnija ir 500 km gara. Mūsu zemes krasti ir īpatni un neparasti ar to, ka kopumā tie atgādina paplāti ar uzvelvētu malu. Turklāt šī uzvelvētā mala ir samērā jauna — tā ir tikai kādus astoņus gadu tūkstošus vecs vei­dojums.

Mūsu senči apzinājās šo viju kā vienreizēju brīnumu, kam nav nekā līdzīga visā pasaulē un ko varēja radīt tikai ar Dieva palīdzību. Mūsdienu cilvēki pa šo brīnumu staigā, būvē ceļus, mā­jas, pat veselas pilsētas, neapzinoties, kas tas ir. Vai saprotat, ka runa ir par Baltijas jūras mākslīgo krastu? Jūras krasts? —jūs teiksiet, — vai tad tas ir kāds īpašs brīnums? Kur cietzeme saska­ras ar jūru, tur arī ir krasts.

Šāds nekur citur pasaulē nepazīstams valnis stiepjas no Kre- tingas Lietuvā gandrīz līdz Pērnavai Igaunijā. Ja no attāluma staip šīm vietām atņemam vēl vienu citu brīnumainu veidojumu — Slī- teres Zilos kalnus, tad uzvelvētā krasta kopgarums ir ap 600 km. Šajā daļā gandrīz visu krastu veido uz augšu pacelts, vidēji ap 0,5—1 km plats valnis. Aiz tā atrodas bijusī jūras daļa, tā sauktie, lagūnu ezeri. Pie tiem Baltijas jūras daļai pieskaitāmi Papes ezers, Bārtas zemiene, Liepājas un Tosmāres ezeri, Ploces purvs, Sārna- tes ezers. Rīgas līča daļā minēsim kaut vai purvaines aiz Rojas, Kaltenes un Valgalciema, kā arī Engures, Kaņiera, Slokas, Babī­tes un vēl citus ezerus. Daļa no tiem ir aizaugusi, un no tiem vēlāk radušies purvi gan Kurzemes, gan Vidzemes piekrastē, tāpat arī Lietuvā un Igaunijā..

Vidēji šī lagūnu zona iesniedzas piekrastē 15 km dziļumā. Tātad zelta vija mūsu zemes platību padarījusi par apmēram 7000 km 2 lielāku.

Nērijas. Tās ir šauras un garas pussalas Baltijas jūras dienvi­daustrumu daļā, kuras veidojušas jūras straumes, pagriežot upju tecējumu un pieskalojot smiltis. Vārda izcelsme saistāma ar angļu valodā saglabājušos vārdu narrow — naurs.

Lielupes tecējums pagriezienā pie Slokas veido 20 km garu pussalu, bet tās vēl senākais tecējums — iepriekšējo nēriju starp tagadējo gultni un Babītes ezeru, arī tikpat garu. Tautā to sauc par Salu. Ap 6 km garu un ļoti šauru pussalu starp Apšuciemu un Klapkalncicmu veido Lāčupīte. Līdzīgi pagrieztas mazās upītes abpus Kolkas ragam. Iespaidīgi zemes veidojumi novirza pa labi Ventas un Bārtas tecējumus.

Pats iespaidīgākais no šādiem veidojumiem ir Kuršu nērija, kuru kļūdaini dēvē par Kuršu kāpām. Tā ir 98 km gara, līdz 70 m augsta. Tās platums šaurākajā vietā, tāpat kā Jūrmalas pussalai, ir tikai 300 m. Vēl tālāk uz rietumiem atrodamas divas, kaut ari ma­zākas, tomēr iespaidīgas nērijas, kuru kopgarums ap 100 km. Aus­trumos no Vislas ietekas ir Mierzeja Vislana, bet ziemeļrietumos no tās — Mierzeja Helska.

Nēriju pastāvēšana ir dinamiska, kurā liela loma ir jūras strau­mei. Tomēr to rašanās saistāma ar Milžu vaļņa rašanos vai radīša­nu. Līdz šim publicētā versija par to, ka minētās nērijas un mūsu jūras piekrasti izveidojis milzu meteorīta radītais vilnis, nav uz­skatāma par korektu.

Kad tas notika? Vecākie arheoloģiskie atradumi zelta vijas jomā Pāvilostā, Ploces purvā, Purciemā, Sārnatē, Vārnu krogā un citur datēti kā 6,5 gadu tūkstošus veci. Tā kā kādreizējā jūras di­bena smiltīs uzreiz dzīvot nevarēja, tad kā visai ticamu zelta vijas veidošanas nobeiguma laiku varētu pieņemt posmu pirms 7,5 gadu tūkstošiem, tās sākumu pirms 8 gadu tūkstošiem.

Bet par to, kā tas noticis, varam tikai minēt. Milzīgais pa­cēlums sastāv no daļām, kuru ģeoloģiskā vienotība ir diskutēja­ma. Rietumu daļā tas izpaužas ziemeļu-dienvidu virziena pacēlu­mā no Palangas līdz Kolkai, austrumu daļā — no Rīgas līdz Pēr- navai tajā pašā virzienā, Abu šo pacēlumu savstarpējie attālumi ir 170 km — skaitlis, kuru šajā darbā pieminam otrajā un septītajā apcirknī. Šos paralēlos pacēlumus vieno trešais — Milžu valnis, kas virzīts ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā un virzās no Kolkas uz Rīgu. Šobrīd nav zināma neviena ģeoloģiska vai kos­miska rakstura dabas norise, kas varētu izskaidrot zigzagveida lī­nijas izcelsmi.

Jau minētās paralēlās nērijas Lielupes grīvā — Jūrmalas pus­sala un Sala, kā arī senās kāpas starp vēl senāko jūras lagūnu — Tīreļpurvu un Babītes ezeru liek domāt, ka Milžu vaļņi nav vei­dojušies uzreiz, bet gan vairāku secīgu notikumu gaitā. Par to liek domāt arī nedaudz tālāk aprakstītie atradumi lagūnās. Bet pēdējā posma notikumi varētu būt šādi.

Jūrā, vidēji ap 15 km no toreizējās piekrastes, no simts metru dziļuma sācis uz augšu celties ap 2 km plats valnis. Līdz ar šo valni cēlusies plata josla abpus tā gan uz iekšzemes, gan jūras pusi. Valnim paceļoties virs ūdens, starp to un senāko jūras pie­krasti palika ap 15 km plata bijušo jūras ūdeņu josla. Par to, kā izskatījās piekraste pēc pacelšanās, var spriest, apskatot Kuršu jo­mu, Kuršu nēriju un tām līdzīgus zemes vaļņus jūrā tālāk uz dien­vidiem. Atdalītā jūras ūdeņu josla ar laiku daļēji pārpurvojās.

Mēs nepārzinām dabas norises tik pilnīgi, lai katru veidoju­mu, ko ģeologi nespēj izskaidrot, uzskatītu par apzinīgu būtņu, tostarp milžu vai cilvēku veidotu. Tomēr nav arī pamata šādu ie­spēju pilnīgi izslēgt, jo minēto Milžu vaļņu dabīga izveidošanās neiekļaujas nekādās fizikas vai mehānikas likumsakarībās. Lai cik ari tas skan fantastiski, visticamākais no Milžu vainu rašanās skaid- rojumiem liek domāt par to mākslīgu radīšanu.