IVARS VĪKS - Trejdeviņi Latvijas brīnumi 1 daļa

4. att. Burtnieku ezers

1993. gada vasarā cita manu draugu grupa nakšņoja Pilskal­nē (rietumos no Ilūkstes). No pilskalna ziemeļrietumu virzienā stiepjas jauku ezeriņu rinda. Draugi bija apmetušies apmēram 1,5 km no tuvākā ezera. Vakarā viņi dzirdēja no ezera puses nā­kam ilgstošas, ļoti jaukas skaņas, kas pilnīgi noteikti nebija ne kāda putna dziesma, ne arī mūzikas instrumenta radītas. Bet mani draugi joprojām atceras šo brīnišķīgu vakaru.

Līdzīgas skaņas agrāk novērotas pie mazā Bābeles ezera, kas atrodas Rīgas nomalē, Čickurkalnā, blakus Ķīšezeram. Teika stāsta, ka Jāņu naktī tc nogrimusi baznīca ar dziedošiem baznīcēniem un pašu mācītāju arī. Jāņu nakti varot dzirdēt ērģeļu skaņas un baznī­cēnu dziedāšanu.

Kā vēsta nostāsts, īpatnas skaņas pilnmēness naktīs varot dzir­dēt Incēnu kalna nogāzē pie Alauksta ezera. Tās radot apakšze­mes upīte, kas sākas no Incēnu māju akas. Līdzīgs nostāsts teika ir arī par Durbes ezeru (Liepājas rajons) u.c.

Ziemas skaņas. Bargās ziemās Burtnieka ledus plaisā vie­nos un tajos pašos virzienos. Šo ledus plaisāšanu pavada ārkārtējs un neparasti spēcīgs troksnis, ko dzird kilometriem tālu. Tad saka— ezers bauro. Tā ir baiga un ļoti spēcīga skaņa. Tā nav nedz ledus plaisāšanas skaņa, nedz arī ledus vibrēšana pēc plīšanas. Fizikālā parādība — ledus plīšana — ir tikai daļa no kāda lielāka notiku­ma. Radušās plaisas ir līdz 1 m platas un vairāk nesasalst, lai arī cik spēcīgs sals pēc tam būtu.

Bauro arī Bauzis (Cēsu raj.), Zebrus (Dobeles raj.), Rāzna (Rēzeknes raj.) u.c. Šīs skaņas nav vienīgi lielajos ezeros, bauro arī mazais Sološnieku ezeriņš (81 ha, netālu no Dricēniem, Rē­zeknes raj.).

Savādas skaņas un dobja rūkoņa nāk no Aumeistaru Salaiņa ezera (Valkas raj.) tad, kad ezers pārklājas ar pirmo ledu. Daži tur saklausa vaimanas. Teika stāsta, ka ezerā noslīkuši igauņu sirotā­ji. Vēl teikas stāsta, ka ezeru baurošanā vainīgi vērši, kurus ezers noslīcinājis. Tādi stāsti saglabājušies par Araišu ezeru pie Cēsīm, jau minēto Bauzi, kā arī Burtnieku.

Starpsezonu baurošana novērota pavasaros un rudeņos. Tādi ezeri ir vairāki. Varenu troksni esmu dzirdējis 1994. gada 13. ap­rīlī tepat Rīgas nomalē pie Juglas ezera. Toreiz mana darba vieta bija tieši ezera krastā, tāpēc varēju labi novērot dažas ezera īpatnī­bas. Augu dienu virs tā bija tāds troksnis, it kā no reaktīvās lidma­šīnas. Pievakarē tas beidzās ar agru pērkona lietu. Grūti iedomā­ties fizikālu skaidrojumu varenajam troksnim. Pats ezers bija mie­rīgs, vilnīšu tikpat kā nebija. Šķita, ka troksnis nāk vairāk no gaisa virs ezera. Starpsezonu laikā bauro gandrīz visi tie paši ezeri, ku­ros šādi pat trokšņi dzirdēti ziemā.

Bauro ari upes. 1998. gada vasarā mani draugi līdzīgu, kaut gan stipri vājāku troksni dzirdēja Sventajas upē pie bijušās Ruca­vas muižas.

Skaņu skaidrojumu jau esam snieguši nodaļā par brīnumai­nām skaņām Latvijas debesīs.

Bet varbūt putns? 1933. gadā kopā ar draugiem pavadījām visu vasaras saulgriežu nakti pie Zebrus ezera. Pūta neliels, bet rāms vējiņš, piekrastē bija brīnumdaudz baltu putu. Uz rīta pusi sākās dīvaini trokšņi, kurus varbūt varēja salīdzināt ar vērša iebau- rošanos. Bet tas nebija ne dzīvnieka, ne arī kāda sūkņa vai citas tehniskas ierīces radīts troksnis. Par īpatnējām skaņām stāstījuši arī Lielauces ezera apkārtnes iedzīvotāji. Vecie iedzīvotāji trok­šņa taisītāju saukuši par klunkšķi. Vietējais mežsargs gan iebilda, ka atsevišķos gadījumos visai īpatni klaigājot dumpis. Jāsaka, ka šim putnam, kuru sauc arī par ūdensvērsi, tiešām ir īpatna balss. Tā ir zema kā krauklim "krau, krau". Kāzu dziesma vēl skarbāka un tālu dzirdama, tā ir īsts baurojiens, īsi izgrūžot " ū prumb, ū prumb". Toreiz gan bijām svēti pārliecināti par to, ka skaņas radī­ja kāda nezināma parādība. Tomēr pēc mežsarga stāstītā palikām domīgāki. Var jau būt, ka iepriekš minētās teikas par vēršiem no tā paša dumpja vien nākušas, ja tas brēcis kādā ļoti skanīgā vietā.

Ja stāstu par Zebrus ezera īpatnām skaņām mēs nobeigtu ar šo piezīmi par dumpja dziesmu, tad visas mīklas it kā būtu atmi­nētas. Tomēr tas nebūt nav tik vienkārši. 1994. gadā daži mani draugi sagaidīja vasaras saulgriežus pie Zebrus ezera. Atkal viņi dzirdēja dīvainas skaņas, bet tās tomēr nāca it kā no paša ezera. Draugi domās jautāja ezeram — kā varam palīdzēt? Tad viņi klusi nodziedāja dažas latvju dainas. Dīvainās skaņas no ezera kļuva arvien klusākas un melodiskākas, tad apklusa pavisam. Jādomā, šoreiz skaņas neradīja dumpis, bet gan pats ezers.

Vēlreiz par ezeru baurošanu. Stāstot par ezeru brīnumiem, mēs apskatījām gadījumus, kad ezeri liegi "zvana", dzidri skan, bauro vai pat rēc. Izprotot enerģētisko kupolu būtību, varam ap­jēgt arī minēto ezeru noslēpumus. Tos varētu saistīt ar gaisa masu pārvietošanos virs kupoliem un rezonanses parādībām tajos.

Zaļais stars ir reta dabas parādība, kas Latvijā novērojama Baltijas jūras un Rīgas līča krastos. Rīgas līcī to vairākkārt redzē­juši arī jūrnieki. Šo staru var ieraudzīt dažas sekundes pēc Saules rieta kā spilgtu, neparasti sulīgi zaļas krāsas uzliesmojumu. Ja Lat­vijā šī parādība ir reta, tad citur pasaulē tā ir ārkārtīgi reta, tāpēc Zaļo staru var uzskatīt par vienu no Latvijas dabas brīnumiem.

Zaļo staru aprakstījis Žils Verns. Viņa varoņi ilgi ceļo pa visu pasauli, līdz tomēr reiz izdodas šo brīnumu ieraudzīt. Lūk, kā viņi to apraksta:

"Ievērojiet, ka šis (saules, I. Vīks ) pēdējais stars būs nevis sarkans, bet zaļš. Jā, tas būs brīnumaini jaukā, zaļā krāsā. Tādā krāsā, kādu nespēj radīt neviens gleznotājs, jo to nevar sastapt un atrast nekur citur dabā — ne augu valstī ar tās toņu bezgalīgo daudzveidību un bagātību, ne ari viskaistākajos jūru ūdeņos. Ja kaut kur ir Paradīze un ja tajā ir zaļa krāsa, tad tā nevarētu būt citāda kā šī zaļā stara krāsa, jo tā ir īstākā cerību krāsa."

Zila, zaļa gaisma plauka,

Bez saulītes vakarā;

Tā nebija zaļa gaisma,

Tā bij' mana jauna laime.

LD 9269

Negaidītais redzējums. Pirms vairāk kā 30 gadiem mēs ar manu, nu jau diemžēl Viņsaulē aizgājušo draugu Arvīdu Vairogu veicām lielisku ceļojumu ar laivām pa Briedes upi. Burtnieku, Salacu un tad jūru. Šie braucieni notika pa sestdienām un svētdie­nām vairākos posmos. Katru reizi laivas, teltis un citu tūrisma in­ventāru atstājām kādās lauku mājās, tad ar vieglām mugursomām devāmies atpakaļ uz Rīgu. Toreiz jau tā nezaga kā mūsdienās, un neviens mūsu mantas neaiztika. Bez tam ar sabiedrisko transportu viegli, ērti un lēti varēja nokļūt katrā apdzīvotā vietā.

Pēc iepriekšējā brauciena laivas bija atstātas Salacgrīvā. Te ieradāmies piektdienas vakarā. Laiks bija mierīgs un saulains, tā­pēc jau vakarā braucām cauri Salacas moliem jūrā, tur griezām pa kreisi uz Rīgas pusi. Tajā vietā jūrā ir milzums lielu akmeņu. Ne­mierīgākā laikā manevrēšana starp tiem ar saliekamo tūristu smai­līti būtu jāpielīdzina pašnāvībai. Bet mums laimējās. Jūra bija glu­da kā spogulis, saule rietēja dzidrā pamalē. Tas solīja labu laiku.

Izbraucot no mola, saule jau slīdēja jūras viļņos. Vēl brīdis, un paliks tumšs. Nebija vaļas priecāties par skaisto rietu, jo mek­lējām ceļu staip neskaitāmajiem akmeņu milžiem. No saules ripas bija palikusi maza maliņa, un tā pati pazuda zem ūdens. Tūlīt va­jadzēja satumst. Bet te notika negaidīts brīnums. Visu apkārtni burtiski pielēja spēcīga zaļa gaisma. Jūra it kā iedzirkstījās. Jūrak- meņi iemirdzējās pavisam citā krāsā, savādāks kļuva arī piekras­tes gaiši dzeltenais liedags. Kas tas? Paskatījāmies uz gaismas avota pusi. No vietas, kur nule bija norietējusi saule, nāca ļoti spēcīgs, neparasti dzidras zaļas gaismas plūdums. Mēs, trīs šīs laivas brau­cēji — Mārīte, Kārlis un es, bijām apmulsināti šī varenā, nepiere­dzētā skata iespaidā. Bet tas ilga tikai dažas sekundes. Tad patiesi satumsa. Pēc pusstundas piestājām malā un ilgi vēl, 11c tikai tajā vakarā, bet arī visos citos braucienos gar jūras krastu, meklējām iespēju ieraudzīt Zaļo staru.