Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Lielie laiki. Apskatot pēdējo 100 gadu tūkstošu notikumus mūsu zemē, izdalīsim Lēto, Kālī, Indras, Ūsiņa un Rāmas laiku. Nosaukumi ņemti no seno tautu garamantām. Par katru no minētajiem laikiem Latvijā vēl tagad var redzēt daudzas mate­riāla rakstura liecības, un tās pieminēsim attie­cīgajās nodaļās. Nav nozīmes valdnieku vārdiem, jo gadu tūkstošos pat spilgtu valdnieku vārdi iz­plēnē.

Vēl piebildīsim, ka katra šā cikla beigas un nāka­mā sākums nebūt nav asi nodalīts kā televizora pārslēgšana uz citu programmu.

Lielo ciklu apraksti atrodami arī karēļu un somu eposāKalevala. Seno indiešu Brahmasdiena atbil­da tūkstotim lielo gadsimtu - Mahājuga un katrā no tām ietilpa 4 320 000 cilvēka gadu. Par cikliem vēsta daudzas dainas, izteicot tos kā pa trīs gadi ceturtā. Aizvēstures laiki parasti lēni sākas un lēni gaist, viens otru pārklājot, izņemot lielās Zemes katastrofas.

Katru mahājugu ievadīja tumsas un pagrimuma laiks - Kalijuga. Ar dievības Kālī vārdu lielākā mērogā saistāmi leduslaikmeti, bet mazākā - posta un pagrimuma laiki. Bet pēc Kālī laika sākas pa­cēlums, kam seko uzplaukuma un laimes laiks. Diemžēl tas nav mūžīgs, jo, paejot noteiktam gadu skaitam, atkal sākās pagrimums, kam savukārt seko Kālī laikmets.

Kālī vārda skaņa saistāma ar mūsu vārdu salts un arī gals. Ziemassvētkos beidzas viens un sākas nākamais Saules cikls. Sā laika dainas beidzas ar piedziedājumu kaladū. Vēl līdzīgi skan kails, vācu valodā kahl (izrunā kāl), attiecinot, piemēram, uz kokiem, kas pirms ziemas nometuši lapas. Līdzīgs arī vācu kalt - auksts.

Pats vārds Kāli un tā jēga mūsu senčiem bija labi pazīstama. Vidzemes Centrālajā augstienē mirdz teiku un nostāstu apvītais Kāļa ezers. Latgales austrumu daļā, nomaļā vietā, ir Kāļa kalns. Par to, ka šie vārdi nebūt nav nejauši, liecina samērā jauns vietvārds - Kāli ezeriņš Sāmsalā. Pirms 2,5 tūkstošiem gadu to izsita liels meteors, sapostot apkārtni un nodedzinot mežus. Ja vietējie iedzī­votāji jaunradītajai vietai piešķīra Kālī vārdu, tad tas liecina, ka vēl tikai pirms 2,5 tūkstošiem gadu šis vārds un tā jēga bija labi saglabājušies Baltijas iedzīvotāju apziņā. Minētie piemēri pārliecinoši rāda, ka Kālī vārds radies mūsu zemē un tikai vēlāk aiznests uz Indiju.

Jāpiebilst, ka saskaņā ar mācību par cikliem Kālī nenozīmē bojā eju, bet gan to cikla daļu, kas iezīmē pāratdzimšanu. Lielā Indijas pilsēta Kalkuta, senāk Kālī Kuta, atrodas Gangas grīvā. Šeit upe beidz savu gaitu, bet tas nenozīmē ūdens bojāeju.

Mācība par dabas cikliem, kuros diena nomaina nakti, vasara - ziemu, noliktā laikā sākas un bei­dzas leduslaikmeti, nav domāta, lai attaisnotu cilvēku ļaunumu vai pat pamatotu pašu cilvēku radītus ļaundarību, masu slepkavību un posta laikus, kāds, piemēram, bija 20. gs. Protams, tumsa paver iespējas ļaunumam, bet pati par sevi tā nav ļaunums.

Vai kalnus var nograuzt? Dažādu laiku apledo­jumi pārklājuši lielu Eiropas daļu, ieskaitot Angli­ju, Vidusvāciju, Poliju. To kopējā platība bijusi 6,5 mil­joni km 2 . Šajā teritorijā pamatklintāju klāj daudzas sanesu kārtas. Daži ģeologi uzskata, ka apledojuma centrs - leduskalns izveidojies Baltijas jūras Bot- nijas līča ziemeļu daļā, t.i., uz 63. platuma grāda. No tā uz Baltiju, Poliju un Ukrainu lejup slīdējušas ledus upes - šļūdoņi, kas it kā nesuši līdzi atšķeltos kalnu iežu gabalus. Zinot šļūdoņa sanesu biezumu un ar tām klāto laukumu, nav grūti aprēķināt, ka tādā gadījumā Skandināvijā vajadzēja pacelties granīta kalniem vismaz Himalaju augstākās vir­sotnes - Džomolungmas (8842 m) augstumā.

Patiesībā šis milzīgais kalns nevarēja tik strauji sadrupt. Ir zināms, ka ne jau šļūdoņi vien deldē kalnus. Tos galvenokārt drupina klinšu spraugās iekļuvušais un sasalušais ūdens, ko atkausē Saule, bet dzesē vējš. Bet 50 miljonu gadu laikā, kopš pa­stāv Džomolungma, būtiski nodilumi nav manīti.

Lai pārklātu ar sadrupinātajiem iežiem jau minēto Ziemeļeiropas platību, būtu vajadzīgi pat gadu mil­jardi, taču apledojums ilga tikai ap 60 tūkstošiem gadu. Pa to laiku šļūdonis no Skandināvijas kalniem varēja nodrupināt tikai tik, lai pārklātu vienu Latvijas rajonu, bet ne visu Ziemeļeiropu. Tāpēc šļūdoņu teorija nešķiet korekta.

Pirms 13,6 gt. visā pasaulē notika lielas un būtis­kas pārmaiņas, kurn dēļ strauji sāka kust apledo­jumi Ziemeļu puslodē. Ģeologi šo laiku atzīst par leduslaikmeta beigām.

Mūsdienu zinātnei nav kaut cik pārliecinošu uz­skatu ne par leduslaikmeta cēloņiem, ne arī par iemesliem, kuru dēļ saltie laiki beidzās. Taču vēl pa­visam nesen, aizstāvot stingri materiālistiskus uz­skatus, zinātnieki izteica pārliecību, ka leduslaikmets beidzies pats no sevis. Mūsu senči tomēr zināja lielo pārmaiņu iemeslus. Par to liecina sensenā daina.

Saules meita sagšas raksta Ledus kalna galiņā. Kas gribēja klātu jāt,

Lai kaldina kumeliņu.

Kalējiņi, bāleliņi, Apkal manu kumeliņu Ai• veciem dālderiem, Ar tērauda nagliņām! Apkārt kalnu, garām kalnu, Kam nav kalta kumeliņa; Man bij' kalt(i)s kumeliņ(i)s,

Es par kalnu nebēdāju. Saskaldīju ledus kalnu Deviņos gabalos, Tad novedu Saules meitu Ar visām villainēm.

FS 884, 5555805

Dažas senās kultūrtautas saglabājušas pat precīzus datējumus par kādu ārkārtēju notikumu nule minētajā laikā. Tā seno indiešu Mēness - Sau­les kalendārs sākās 11 652. gadā p.m.ē. Maiju kalen­dāram viens no lielajiem cikliem sākās 11 653. gadā p.m.ē. Bet senās Ēģiptes kalendārais cikls sākās 11 542. gadā p.m.ē. Trijos dažādos kontinentos dzī­vojošo seno tautu kalendāri nepārprotami apliecina kādu, visai pasaulei ļoti būtisku un svarīgu noti­kumu. Triju laika skaitīšanas sistēmu sākuma punkti pārsteidzoši saskan ar ģeologu uzskatiem par leduslaikmeta beigām. Seno cilvēku radītās laika skaitīšanas sistēmas un to ilgais mūžs liecina par augstas kultūras civilizāciju pastāvēšanu. Diemžēl tumšajos viduslaikos pilnīgi tika iznīcināti tie senie pieraksti, kas ļautu datēt svarīgākos notikumus.

Tāpēc šajā darbā datējumiem izmantotas ziņas, ko glabā pati Zeme un latvju garamantas. Tās līdz ar citu tautu mītiem palīdz ar apmierinošu preci­zitāti izzināt nozīmīgāko senatnes notikumu secību un gaitu. Ģeologu pētījumi par Zemes un it īpaši Baltijas ģeoloģisko vēsturi ļauj iegūt galveno no­tikumu datējumus.

Leduskalna saskaldīšana ievadīja nozīmīgu ģeo­loģisko pārmaiņu laiku. Ziemeļu puslodē kļuva manāmi siltāks. Apledojums, kas bija krājies 60 gt., samērā strauji izkusa.

Latvju dainas un indiešu mīti vēsta par Ledus­kalna saskaldīšanu kā kādas apzinīgas būtnes pār­domātu un apzinātu darbību. Arī daži zinātnieki izsakās par kāda liela šķēršļa iznīcināšanu, kas traucējis ūdens apmaiņu starp Atlantijas un Kluso okeānu. Ne šāda milzīga šķēršļa rašanos, ne arī iz­zušanu nevai" uzskatīt tikai par Zemes garozas kārtējo pārmaiņu sekām. Tāpēc iespējams, ka iemesli meklējami arī ārpus Zemeslodes. Neizslēgsim saistību ar kādu ļoti neparastu meteorītu, kas at­rasts Antarktīdā. Sis meteorīts, pēc zinātnieku domām, nācis no Marsa. Ļoti grūti iedomāties, kam vajadzētu notikt, lai akmens bluķis pārvarētu Mar­sa pievilkšanas spēku un atrautos no tā virsmas bez kosmiskās raķetes palīdzības. Tātad Saules sistēmā šai laikā risinājušies kādi neaptverami spēcīgi procesi.