Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

No tā secināms, ka gan hellēnisma laikā Grieķijā, gan arī Senās Romas laikā visas ziņas par hiperbo­rejiem nāca tikai no tālas senatnes. Ap to laiku Ietu zemi apmeklējuši gan romiešu, gan arī Vidusjūras baseina tirgotāji. Taču viņi tur nekā brīnumaina nebija ieraudzījuši. Trīs gadu tūkstoši ķeltu priekš­teču, pēc tam somugru pakļautībā seno slavu bija pilnīgi iznīcinājuši. Tāpēc nule minētie autori cen­tās hiperborejus novietot tālās vietās. Grieķi viņus saistīja ar Britu salām, bet romieši - ar Urāliem. Par ļoti nozīmīgu jāuzskata Diodora teiktais, ka hiperboreju zemē dzimusi Lēto, un tas līdz ar citām ziņām nepārprotami norāda uz Baltiju. Arī Likurgs savās liecībās (Orati Attik. frg. 86) rakstīja, ka hiper­boreji dzīvo ziemeļos aiz skitu zemes.

Ceļā no Grieķijas uz Ietu zemi bija jāpāriet vai nu Alpu, vai Tatru, vai arī Karpatu kalnu grēdas.

Kalnos bieži vien pūta spēcīgi vēji, kas ielejās aiz tiem atkal pierima. īpaši spēcīgi ziemeļu vēji te pūta saltajā Kālī laikmetā un pirmajos gadu tūkstošos pēc tā. Tādējādi kalnu pāriešanu saistīja ar nonāk­šanu aiz vēja dievības Boreja valstības. Patiešām - tūlīt aiz minētajiem kalniem sākās baltu zemes.

Hellādai bija labas attiecības un dziļas zināšanas par Seno Ēģipti, Tuvējiem Austrumiem, Indiju un citām tālām zemēm. Sengrieķu autori ar cieņu izsakās arī par tām gudrībām, kas tur iegūtas, un tomēr daudzos un dažādos pieminējumos mūsu senču zemes viedajie vērtēti daudz augstāk.

Saglabājušās ziņas par daudziem ceļojumiem gan no Ēridanas uz Hellādu, gan no Hellādas uz Ēri- danu. Tas liek domāt, ka Ietu zemes viedie vecajie ne tikai mācīja hellēņus, bet arī rūpējās par viņiem kā labs skolotājs par saviem audzēkņiem. Papildus par gara gaismas nesējiem sk. 6. apcirknī.

Hellēņi šīs rūpes prata novērtēt. Ikvienu viesi no tālās zemes sagaidīja svinīgi un ar lielu godu. Plūtarhs raksta (De mus. 14), ka šādos gadījumos spēlējuši flautas, cītaras un citus instrumentus. Visai ticams ir Evsenija vēstītais (Praep. e. evang. Y 28, 4), ka visi Dēlas salas iedzīvotāji esot hiperboreju pēcteči.

Hiperboreju zemi bez jau pieminētajiem - Da- najas dēla Faetona un viņa māsām, Hērakla, Jāsona un Perseja - apciemojuši arī daudzi citi grieķi. Par pastāvīgiem sakariem liecina Rodas Apollonija vēstītais (I, 211), ka argonautu komandā bijuši arī divi hiperboreji - Boreja dēli Zets un Kalaids. Tas, ka viņi īpaši ieradušies uz šo braucienu, vedina domāt ne tikai par to, ka argonautu kapteinis Jāsons savu maršrutu caur Ietu zemi plānojis jau iepriekš. Tas liecina arī par mūsu senču prasmi kuģot svešās jūrās, gan par to, ka viņi to darījuši daudz senāk, nekā uzskatīja līdz šim, gan arī par to, ka viņi ceļu pa upēm uz Melno jūru zināja jau daudzus gadu tūkstošus pirms vikingiem.

Abariss. Izcili slavena personība bija zintnieks Abariss. Hērodots par viņu raksta kā par mītisku varoni (IV 36), gaišreģi, Apollona kulta nesēju. Platons Abarisu min kā spēcīgu dziednieku, kura vārdu spēks glābj no slimībām (Charm. 1586). Viņu pieminējis arī Likurgs. Stāsta, ka Abariss pare­ģodams apstaigājis visu Grieķiju.

Citi autori stāsta, ka Abariss ieradies tai laikā, kad Hellādā plosījies mēris. Vairāki autori saista Abarisu ar izcilo matemātiķi un zintnieku Pitagoru (570. - 500. p.m.ē.). Tiesa, ziņas par šo saistību ir atšķirīgas. Vieni autori domā, ka Pitagors ir tas pats no hiperboreju zemes nākušais Abariss, otri - ka Abariss mācījis Pitagoru, trešie, ka viņi tikušies un viens otru mācījuši. Te gan jāpie­bilst, ka Abariss dzīvojis vairākus gadu tūk­stošus pirms Pitagora. Iespējams, ka Pitagors go­dīgi atsaucies uz Abarisu kā savu neklātienes skolotāju.

Aristejs. Hērodots lielu uzmanību veltījis kādam mītiskam hiperborejam - Kaistrobija dēlam Aristejam (IV 13 - 15). Par Aristeju kā brīnumdari rakstījuši arī daudzi citi senākie grieķu autori. Viņš esot miris dzirnavās, tad ik pēc noteikta laika - pilniem 240 gadiem - atkal augšāmcēlies un darījis brīnumu darbus. Atcerēsimies, ka šeit runa ir par laiku, kad mūsu zemē vēl nebija dzirnavu kā ierīču graudu malšanai. Ar vārdu dzirnavas šeit domātas t.s. Kosmiskās dzirnavas. Te paskaidrosim, ka šīs dzirnavas ir nevis mehānisms, bet gan jēdziens, kas pamato lielo dabas notikumu cikliskumu. Mūsu senči uzskatīja, ka līdzīgi lielie notikumi atkārtojas ik pēc noteikta laika. Lielo Kosmisko dzirnavu ap­grieziens ilgst 25 920 gadus. Nule minētie 240 gadi ir 108. daļa no 25 920. Savukārt 108, kā jau mi­nējām (1.1.), ir Saules sistēmas sens svētais skaitlis. Tas arī atbilst lielajam zemes auglības ciklam mūsu apstākļos.

Aristejs ir viens no mūsu senču lielajiem zint­niekiem, kas ik pēc laika atdzimst, ceļas augšā un atkal nes gara gaismu pasaulē. Neapšaubāmi, ka ziņas par mūsu senatnes mītiskajiem varoņiem - daudzkārt pieminēto Ausekli (Auseklīti) un grieķu mītos apjūsmoto Apollonu, Prometeju, Orfeju, tāpat romiešu Dionīsu, ir cieši saistāmas ar sen­grieķu autoru aprakstīto Aristeju un Abarisu. Vēl piebildīsim, ka Aristejs, kuram Hērodots veltījis poēmu Arinespeja, tiek uzskatīts par Homēra sko­lotāju (XIX 1, 18).

Personvārdi. Esam uzzinājuši visai daudz mūsu dižo senču vārdus. Tie skan neparasti. Tomēr jāat­ceras, ka daudzus gadu tūkstošus grieķi šos vārdus glabāja tautas atmiņā un, pārejot no mutes mutē, tie ir mazāk vai vairāk pārveidoti un tuvināti grieķu valodai.

Pokaiņu mācekli Delfos. Delfi ir neliela Grie- * »

kijas pilsētiņa Parnasa kalna pakājē. Tā ievērojama ar Apollona templi, kurā darbojusies pareģe Pitija. Viņa esot sēdējusi uz vara trijkāja, kas bijis novie­tots virs klints plaisas, no kuras izplūduši reibinoši tvaiki. Apreibusi priesteriene uz jautājumiem atbil­dējusi ar nesakarīgiem vārdiem, kurus tempļa priesteri pārtulkojuši. Delfu orākula slava bijusi ļoti liela, to apmeklējuši ari daudzu citu zemju valdnieki.

Pausanijs raksta (X, 5, 7 un tālāk), ka pareģošanas vietu iekārtojuši hiperboreji. Viens no tiem bijis slavens pareģis un dziedātājs Olens. Viņu piemin kā seno dziesmu zinātāju.

Pausanijs runā arī par galatu uzbrukumu Delfiem, kuru atvairījuši hiperboreju gari, t.i., veļi, kas pēkšņi parādījušies uzbrucēju priekšā. Sākoties tuvcīņai, uzbrucēju rindas šaustījuši zibeņi, no Pamasa kalna uz viņiem gāzušies akmeņi (I, 4, kā arī X, 23, 2). Zināms arī, ka vienu no veļiem sauca par Hiper- ohumu, otru par - Ai'madonu. Šie vārdi tuvi Dēlas salā apglabāto hiperboreju zintnieču vārdiem.

Kaut arī pasaulē zināmi daži izcili cilvēki, kas gaišredzību un pareģošanas spējas apguvuši paš­mācības ceļā, tomēr tie uzskatāmi par izņēmu­miem. Tāpēc iespējams, ka slavenos Delfu pareģus mācījuši Pokaiņu gaišreģi un zintnieki.

Sengrieķu dzejnieks Alkajs uzrakstījis himnu par Apollonu un Delfiem. Saglabājies Himereja pārstāsts 0Or. CIV 10). Tā sākumā teikts, ka Zevs sūtījis Apol­lonu uz Delfu Kostadas avotu. Viņš Apollonam devis ratus, kurus vilkuši gulbji - būtībā tie ir dainās minētie Saules rati, ar kādiem Apollons devies arī uz savas mātes Lēto zemi. Bet vispirms viņš apstā­jies Delfos. Tur ļaudis sastājušies aplī, dejojuši ap viņu un lūguši, lai no hiperboreju zemes pie viņiem atvedot Dievu. Svinīgā notikuma laikā cilvēkiem līdzi dziedājuši arī gulbji un lakstīgalas. Mūsdienu cilvēks var pasmaidīt par jūsmīgo apcerējumu. To­mēr teiktais ietver visai vērtīgas ziņas.