Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Apollona kulta uzplaukums Senajā Grieķijā bija no 12. līdz 5. gs. p.m.ē. Tomēr no tā nevajadzētu secināt, ka pirms 3,2 gt. Hellādā esot ieradusies . dievība Lēto un tur dzemdējusi dēlu Apollonu.

Tas Apollona tēls, kādu sastopam seno grieķu un Mazāzijas tautu mītos, ir daudz senāku pirms­leduslaikmeta dievību atspulgs. Leģendā par diska sviešanu atspoguļojas Kosmosa Radītāja darbs, citos mītos ir runa par Dieva dēlu darbiem.

Mīts par to, ka Apollona māte ieradusies no zie­meļiem, liek domāt, ka šis tēls atspoguļo seno Ietu zināšanas. Diemžēl Apollona darbībās atainotas arī postošas iezīmes, kas saistāmas ar Mazāziju.

Vārda otrajai daļai visai līdzīgas saknes atrodam daudzu Eiropas tautu valodās. Te varētu minēt igauņu hele - gaišs, spilgts, skaidrs, vācu hell - gaišs un līdzīgi. Ar to varētu saistīt arī vietvārdus Eleja, Oleri, Ollas u.c. vārdus.

Ir arī citi skaidrojumi. Iespējams, ka, godinot mūsu senčus kā seno baltu priesterus, t.i., gaiļus, radies dievības Baala vārds, no tā savukārt iz­veidojies Apollona vārds. Būtībā tas ir pārtulkots latvju dainu varoņa Ausekļa vārds. Tas arī atbilst šo vārdu būtībai, jo grieķu mīti un vēsturnieki daudzas reizes apliecina, ka galvenās zināšanas viņi saņēma no ziemeļu zemes Eridanas jeb hiperboreju zemes. Arī Senās Grieķijas vārds - Hellāda sasaucas ar jau minētajiem vārdiem, kas nāk no Saules dievības Hēlija vārda.

Apollons un Artemīda ietilpa 12 galveno die­vību Panteonā. Turklāt abiem Lēto dvīņiem bija daudzi vārdi un daudzas darbošanās jomas. Tā Apollons vienlaikus bija mirdzošais Fēbs (Saules dievība), Loksijs - viedais pareģis, Peāns - dziedi­nātājs, Hekaergs - bargais soģis, Pitijs - pūķa nā­vētājs, Musahets - mūzu aizgādnis, saistītais Dēlijs no Dēlas un gaišais Likijs. Daži pētnieki uzskata, ka arī Hēlijs - Saule bija viens no Apollona vārdiem.

Apollona dēls Asklēpijs ir dziedniecības tēvs. Laika gaitā Apollonam piedēvē ļoti daudzas spējas, kas aizēno jaunākajos mītos pausto uzskatu, ka viņa tēvs ir Zevs. Taču Apollons un viņam tuvās dievības šķiet daudz senākas par Zevu.

Apollona kults savā laikā bija visai izplatīts ne tikai Grieķijā un Itālijā, bet arī Mazāzijā. Turcijā līdz pat mūsdienām saglabājušies Apollona tem- Pļi*

Artemīda vienlaikus bija Mēness dievība Selene, dzemdētāju aizgādne Kifeja, zintnieču aizgādne Hekate. Dažviet šis pēdējais tēls saplūst ar Dē- metru. Ļoti plašais darbības loks liek domāt, ka tālā senatnē Lēto kopā ar Apollonu un Artemīdu vadījusi patstāvīgu dievību trīsvienību.

Apollodors (1, 4, 5) rakstījis par Upi (vai Opi) kā Artemīdas pavadoni. Artemīda nošāva mednieku Orionu, kas bija uzbrucis viņas pavadonim. Līdzī­gas ziņas atrodam Homēra Odisejā (V, 121 - 123) un Iliādā (XVIII, 416). Vēl jāpiebilst, ka vārds Ūpis vai Opis tuvs Apollona vārda pirmajai zilbei.

Par Lēto dzimtas vārda saglabāšanu liecina tas, ka romiešu dzejnieks Vergilijs Artemīdu dēvē par Latoniju (Aen. XI, 532). Sis vārds atgādina mūsu zemes seno nosaukumu, ko vēl šobrīd lieto Dien- videiropā, - Lettonia. Vēl Pausanijs piemin hiper- boreju Aheigis, kura ieradusies vēlāk nekā Ūpis (Y 7, 7).

Izcilais vēsturnieks Hērodots aprakstījis da­žādas mītiskas tautas, kas dzīvojot ziemeļos no Hellādas. Vistālāk uz ziemeļiem dzīvojot hiperboreji. Salīdzinājumā ar citām tautām viņi esot ļoti miermīlīgi.

Vārds hiperboreji nāk no grieķu mītos minētās ziemeļu vēja dievības - Boreja. Viņš bija titāna Astrejas - zvaigžņotās debess un Ēosas - rīta blāz­mas dēls. Borejs ir ļoti sena dievība. Pēcleduslaik­meta mitoloģijā viņam ir zināma saistība ar triju galveno skandināvu dievību - Odina, Villija un Vē tēvu Boru. Borejam bijuši divi spārnoti dēli - hiper­boreji Kalaids un Zets.

Par hiperborejiem dēvēti tie cilvēki, kas dzīvo aiz Boreja valstības pie Ziemeļu jūras. Grieķu autoru darbos visai bieži sastopamās norādes - aiz skitu valsts, tālu ziemeļos, pie Ziemeļu jūras un tam­līdzīgi - liek domāt, ka runa ir par mūsu zemi, kas atrodas precīzi ziemeļos aiz Grieķijas.

Senie grieķi un romieši hiperborejiem veltījuši ļoti lielu vērību. Paši cienījamākie seno grieķu un arī romiešu ģeogrāfi, vēsturnieki un rakstnieki vesela gadu tūkstoša laikā uzskatīja par pienākumu un goda lietu izteikt savas domas par hiperborejiem. Diemžēl visi šie apraksti ir tikai pārstāsti. Tādēļ no visa bagā­tīgā antīko rakstu klāsta pieminam un izmantojam tikai tos, no kuriem var izlobīt kādu jaunu patiesības graudiņu. Kopumā no visai plašās seno grieķu un romiešu literatūras varam secināt, ka tā vēsta ne tikai par spilgtiem, bet ari ļoti seniem notikumiem. Tomēr mums šīs ziņas, kaut izskaistinātas un dažviet pat mītiskas, ir nozīmīgas, jo pieder pie mūsu zemes pa­šiem senākajiem pieminējumiem rakstu avotos.

Pindars (Pindaros, 522. vai 518. - 442. vai 438. p.m.ē.) hiperborejus uzskatīja par tautu, kurā ļoti spilgti izpaužas Apollona kā Saules (dievības) īpa­šības (Pyth. X, 29 - 47). Pēc Pindara domām, hiper­boreji ir svēta tauta, viiii nepazīst ne slimības, ne vecumu, vienmēr priecājas un dzied savas dziesmas mūzikas instrumentu pavadībā. Kopā ar viņiem līksmojies arī grieķu varonis Persejs. Pie viņiem bijis arī Danajas dēls, kuram ceļu rādījusi Atēna.

Kādā vēstulē Pindaram (01. III, 28) teikts, ka hiperboreji cēlušies no titāniem. Tas apstip­rina saistību ar Ietu zemi un norāda uz latvju teikām par milžiem. Par milžu darbību Latvijā sk. 4. apcirknī. Visai nozīmīgu liecību par to sniedz Eliāns (XI, I), kas stāsta, ka šīs tautas Apollona priesteri ir. Boreja un Hionas dēli. Viņu augums ir sešas olektis.

Sešas olektis ir nedaudz vairāk par 2,4 m. Šis lielums apbrīnojami labi sakrīt ar datiem, kas gūti, Latvijā veicot milzu svētakmeņu mērījumus. Šādas visai precīzas ziņas nekādi nevar uzskatīt par ne­jaušu sagadīšanos.

Atcerēsimies mītu par Prometeju, kas dievībām nozaga uguni, lai aiznestu to cilvēkiem. Pausanijs pārstāsta argoniešu teikto (II, 19, 5), ka Prometejs uguni ņēmis no hiperboreja Foroneja. Varētu šķist, ka šī norāde simbola zemākajā līmenī saistāma ar mūsu senču zintnieku darbībām pie ugunskuriem svinamajās dienās un svētkos. Tomēr daudz tica­māk, ka te pieminēti gara gaismas nesēji. Šīs ziņas vēl jāpapildina ar senās Romas rakstnieka Plīnija Vecākā (23. - 79. m.ē.) Dabas vēsturē teikto (Nat. hist. IV 22). Viņš runā par Dēlas salu, kur Lēto dzemdēja Apollonu. Šai sakarībā rakstnieks piemin vārdu Pyrpile, ko varētu tulkot kā ugutispils, kur hiperboreji izgudroja uguni. Šis vārds skan pavisam latviski, to nevarēja tāpat vien izgudrot ne romieši, ne grieķi. Tātad Purpile (Pyrpile) ir kāds no mūsu zemes vietvārdiem.

Hiperboreji dažkārt ceļojuši uz Hellādu. Diodors pat piemin hiperboreja Abarisa apciemojumu. Sīkāk par Abarisu runāsim nākamajās nodaļās.

Hiperboreji atzīmējuši 19 gadu ciklu, kad zvaigznes nostājas īstajās vietās. Tad viņi svin Lielo gadu. Svētās vietas apsargā, un valsti pārvalda priesteri - boreīdi, vēju pārvaldnieki, kuri šos uzde­vumus manto no paaudzes paaudzē.

Kur tā atradās? Par to, kur atradusies hiper- boreju zeme, rakstījuši daudzi autori. Ziņas par šo ziemeļu zemi jāaplūko kopumā. Diodors vēl izsaka domas, ka hiperboreju zeme atrodas uz okeāna salas, kas esot tik liela kā Sicīlija. Sī sala esot pretī ķeltu zemei. Visai ticami, ka ar to domāta Britānija. Plīnijs, kas Britāniju pārzināja visai labi, jau pieminētajā Dabas vēsturē (Nat. hist. IV 26) savukārt raksta, ka hiperboreji dzīvo aiz Ripeju kalniem, t.i., Urāliem.