Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Garīgās vērtības. Latvju garamantās atrodams tāds senu un būtisku ziņu kopums par Visuma ra­šanos, uzbūvi un sakarībām kā nevienos citos sena­jos rakstos, mītos vai citāda veida ziņās. Tādēļ mūsu garamantas uzskatāmas ne vien par senāko un no­zīmīgāko, bet arī par pašu svētāko ziņu krājumu pasaulē.

Mūsu senči zināja savu izcelsmi. Par to liecina latvju dainas un šumeru mīti, ka cilvēki radīti, lai palīdzētu Dievam. Iespējams, ka izcili nozīmīgais notikums - cilvēku radīšana - tika atzīmēts t.s. Saimnieku dienās - 25. un 26. jūlijā, svinot Jēkaba un Annas dienas.

Mūsu senču garamantas sniedz būtiskas ziņas par Visuma neredzamajām un netveramajām tel­pām. Līdz šim tieši to bija grūti izprast, jo orto­doksālā zinātne atzina tikai vielisko, tveramo un redzamo Visuma daļu, t.i., Kosmosu. Šobrīd uz lat­vju garamantās vēstīto varam raudzīties ar lep­numu, jo zinātne nonākusi pie uzskatiem, ka Kos­mosa viela sastāda tikai ap 10% no Visuma, bet pā­rējo daļu veido vēl neizprasta enerģija un neredza­mais starojums. Visai līdzīgi, ne vairāk par 10%, ir vērtējamas mūsu zināšanas par Zemes seno civilizāciju iespējām.

Lielo svētvietu apjomi. Pēdējos gadu desmi­tos Latvijā atklātas un pētītas tālā senatnē iekār­totas svētvietas. Tās izvietotas noteiktos attālumos, un šis izkārtojums norāda uz vairākām likumsa­karībām. Attālumi starp vietām liecina par ļoti se­nu dabisku attāluma mēru sistēmu, bet precīzais plānojums - par labu kartogrāfu un zemes ierīko- tāju darbu. To ierīkošanai pārvietoti milzīgi zemes daudzumi - kopā desmitiem miljonu kubikmetru zemes, no liela attāluma atgādāti simtiem tonnu smagie svētakmeņi un nolikti tieši svētlīniju krust­punktos.

Svētceļniekiem, kas ieradās no citām zemēm, bija pieejamas daudzas ļoti plašas svētvietas.

Lielās svētvietu sistēmas veidotas ar apbrī­nojamu precizitāti. Uz vienām un tām pašām svēt- līnijām desmitu, simtu un pat vairāku tūkstošu kilometru attālumā izvietotie objekti liecina par to, ka mūsu senči zināja, kā plānot lielās sistēmas kopumā un kā precīzi noteikt katras nākamās svēt­vietas iekārtošanas vietu.

Pilnīgi aplams ir patlaban vēstures zinātnē valdo­šais uzskats, ka senču svētvietas dēvējamas par kul­ta vietām. Ne mūsu garamantas, ne arī seno svēt­vietu iekārtojums neliecina par kulta rituāliem šā vār­da mūsdienu nozīmē. Dažādi kulti un to vajadzībām veiktie rituāli liecina par zināšanu pagrimumu. Ja svētvietas veidotu kulta vajadzībām, šie kosmiskie ritmi nebūtu jāievēro.

Garīgo vērtību saglabāšana. No vietvārdiem un garamantu līdzības izriet, ka balti saprātīgi un ar augstu atbildības sajūtu saglabājuši iepriekšējo civilizāciju sasniegumus un atziņas.

Minētie fakti pārliecinoši pierāda senbaltu civi­lizāciju. Mēs esot tās pēcteči. Tomēr tas nenozīmē, ka kaut viens no mūsdienu latviešiem var sevi uz­skatīt par tiešu senču asiņu pārmantotāju. Ne tikai Latvijas, bet arī visas Baltijas teritorijā gadu tūk­stošu gaitā iebrukuši daudzi okupantu un sirotāju karapūļi. Apzinātajā pēdējā gadu tūkstoša laikā vien te sirojuši un valdījuši dāņi, krievi, poļi, vācieši un zviedri. Tālākā senatnē daudzmaz izsekojama ir ķeltu, sakšu un somugru tautu ilgstošā ietekme šajā zemē. Katra iebrukuma laikā daļu pastāvīgo iedzīvotāju nogalināja, daļu aizveda verdzībā, sie­vietes izvaroja. Daļa pamatiedzīvotāju labprātīgi iekļāvās kārtējā okupantu tautā, citi pameta dzimteni. Un tomēr par spīti postam, badam un sērgām mūsu senči bija un palika šīs zemes pamat­iedzīvotāji, saglabāja savu valodu, kultūru, gara­mantas, dzīvesziņu un senās svētvietas.

Liekas, šādu daudzkārtēju posta laiku ietekmē mūsu tautai būtu vajadzējis pilnīgi iznīkt. Tomēr tās kodols ir saglabājies, saglabājusies valoda, gara­mantas un galvenās nacionālās iezīmes. Turklāt katras zemes starojums gadu simtu gaitā pārvei­dojis arī iebrucējus. Lai gan neviens no mums nav tiešais tīrasiņu pēctecis, tautas vairums tomēr sa­glabājis savu būtību.

Seno notikumu atspulgi atrodami mūsu vai citu tautu garamantās un rakstu pieminekļos. Tie liek domāt, ka apzināmā civilizācijas vēsture iesniedzas vismaz vairākos starpleduslaikmetos. Seno indiešu svētie raksti, kas saistāmi ari ar mūsu senatni, piemin vairākas jugas, kas, mūsuprāt, varētu būt apjēdzamas kā starpleduslaikmeti.

…Purānas stāsta, ka Tretajugā vēdas ir dalītas četras reizes un ka dalāmā Pranavas vēda sastā­vēja no simtiem tūkstošu vārsmu. Vārsmu skaits liecina, kad. tās ir pierakstītas, tāpēc vēdu sacerē­šana un rakstu sākumi ir meklējami agrāk - Krita- jugā, Buehla leduslaikmetā.

Otrs fakts: Dvāparajugā brahmaņi un Saules ķē­niņi sacerēja vēdas. Nosaukts 91 autora vārds. Bet arī šīs vēdas ir dalītas 28 reizes.

Trešais fakts: Saules ķēniņi Kālī laikmetā padzīti mežos. Vēdas apklusušas pavisam.

Ceturtais fakts: Septiņi Riši (ārieši) atnes vēdas no debesīm, un tās ir Basha (Paša) vai Sanskrita vēdu sākums Indijā, ko lēš ap 1200. gadu pirms Kristus.

Vēdu dalīšanas un transformācijas laikmetu pa­pildina Zendavesta, un tāpēc šie laiki jāpieskaita zināmai senvēsturei, kur gadu skaitīšana lēsta pēc ceļojošiem Turim, Ipuver, Leiden, Ubalīd un citiem papirusiem, Genesses un Manetto laika rēķiniem.

Visi senlaiku ceļojošie raksti un arī šo rakstu tul­kojumi un komentāri reprezentē to vietu un laiku, kur un kad tie atrasti. Leģendas par līdzīgiem noti­kumiem liecina, ka Nasku papirusi un ādas bija atvestas atrašanās vietās no citiem senākiem kul­tūras apgabaliem. Tāpēc seno rakstu pētīšana jāsāk, izmantojot arheolingvistiku.

Protams, nule lasīto Purānu teksti nav uzska­tāmi par akadēmiski pamatotu ziņojumu, bet notikumi, kas šeit aprakstīti, liecina par daudz ilgāku laika posmu nekā kādu ķēniņu dinastijas val­dīšana. Turpmākajā tekstā pieskarsimies ar mūsu senatni saistītiem notikumiem Eiropā un pasaulē. Redzēsim, ka mūsu senču ietekme ne vien uz Eiro­pas, bet arī uz visai tālu citu kontinentu zemju tau­tām bijusi daudz lielāka, nekā uzskata līdz šim.

Par iepriekšējo starpleduslaikmetu ilgumu ir at­šķirīgi uzskati. Pēc G. Vestermaņa domām, tas sācies pirms 170 gt., tātad tā ilgums bijis ap 100 gt. Tomēr šo Risas - Virmas starpleduslaikmetu nedrīkst uz­skatīt par apzinīgas cilvēku darbības sākumu.

Patlaban vēstures grāmatās pirmsleduslaikme- tus nepiemin. Var rasties iespaids, ka tajā laikā vis­pār nekas nav bijis. Šāds uzskats ir rupji kļūdains.

Jau minējām atradumus Ļenas krastos, kuri norāda uz apzinīgā cilvēka darbību pirms diviem mil­joniem gadu. Nicā (Francija) atrastas mājas atliekas ar divslīpju jumtu, kuru vecumu vērtē ap 300 gt. Tātad šī māja būvēta aizpērnajā starpleduslaikmetā, ko dēvē par Mindeles - Risas starpleduslaikmetu. Tas sācies pirms 430 gt., beidzies pirms 240 gt.

Pirmsleduslaikmeta dabas objektu ir daudz vai­rāk, nekā to varam iedomāties. Latvijā ir maz tādu paugurīšu, kuri radušies tikai pēdējā apledojuma laikā. Daudzas lielo upju ielejas izskalojuši nevis pēdējā ledāja kušanas ūdeņi, bet tās ir saglabājušās no neatminamiem laikiem. Ne tikai Daugavas, Gaujas, Ventas, bet arī citu lielāko upju ielejas biju­šas jau pirms daudziem leduslaikmetiem. Veicot būvdarbus vai urbumus, daudzās vietās Latvijā un arī Igaunijas salās atrasti iepriekšējo starpleduslaik­metu kūdras slāņi, bet Liepājas rajonā pie Papes tie pat iesniedzas jūrā. Diemžēl, neapzinoties atsegto slā­ņu nozīmīgumu, cilvēki pret tiem izturas nevērīgi un arī ģeoloģijas speciālisti nav tos izmantojuši, lai iegūtu vērtīgas ziņas par tālaika klimatu un augu valsti.