Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Mūsdienu cilvēce veidojusies no vairākām rasēm. Par rasu izcelšanos un attīstību dažādiem speciālis­tiem ir visai atšķirīgas domas. Tuva patiesībai varētu

būt kādas Ziemeļamerikas indiāņu cilts teika par to, ka Dievs izveidojis cilvēkus no dažādu krāsu māliem. Protams, teikā minētais jāsaprot tikai simboliski.

Jau teicām, ka senie mīti vēsta par cilvēka vairāk­kārtēju radīšanu un iznīcināšanu. Vistuvākie mūs­dienu baltā cilvēka senčiem šķiet kromanonieši, neandertālieši un zinātnieku vēl neminētie milži. Diemžēl materiālu liecību par senajām cilvēku rasēm ir maz, tādēļ datēt tās grūti. Pārliecinošu atbildi rasu izcelšanās jautājumā vēl arvien nespēj sniegt arī zinātnieki.

Visai nepārprotamu vēstījumu par dažādu rasu cilvēku radīšanu var atrast Bībeles Vecās derības Pirmajā Mozus grāmatā. Tā stāsta par diviem radī­tājiem un divu dažādu cilvēku rasu radīšanu. Pir­mās Mozus grāmatas pirmās nodaļas 27. pants stāsta, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Šeit vietā ir atcerēties gaišreģu izteikumus par mūsu senču ierašanos no zvaigznēm. Tālāk, piektajā nodaļā, šie Dieva radītie ļaudis dēvēti par Dieva dēliem un milžiem. Indiešu un armēņu mītos viņus sauc par dēviem.

Par otras cilvēku rases radīšanu, kas notikusi tepat uz Zemes, rakstīts šīs pašas Mozus grāmatas otrās nodaļas 7. pantā. Cita dievība, kas dēvēta kā Tas Kungs, radīja otru cilvēku (cilvēku rasi) no zemes pīšļiem un iepūta tam dzīvību. Vēl atcerēsimies, pirmā rase pieminēta 27., bet otrā - 7. pantā. Tā nav nejaušība. Balto cilvēku senču svētie skaitļi bija 3, r 9' un 27, bet otrai rasei - 7. Šīs rases radītas dažādos laikos. Pirmā, uz ko norāda Bībeles teksti, kā arī kečvu (kečua) cilts teikas, bijusi balto milžu rase.

Kontinentu šķelšana. Uz brīdi vēl atgriezī­simies pie jau minētā Pangejas pirmkontinenta.

Mezozoja ēras sākumā, pirms 230 miljoniem gadu, Pangeja saskaldījās divās daļās, kas sāka viena n^ otras attālināties. Ģeologi ziemeļu daļu nosaukuši par Laurāziju, dienvidu - par Gondvanu. Pirmajā ietilpa tagadējā Eiropa, Ziemeļāzija un Ziemeļame­rika, bet otrajā daļā - Gondvanā - Āfrika, Dienvid­amerika, Dienvidāzija, Austrālija un citas dienvidu puslodes zemes.

Vēl jāpiebilst, ka apmēram pirms 100 miljoniem gadu Pangeja vēlreiz saskaldījās. No tās uz dien­vidiem aizpeldēja Antarktīda un Austrālija, uz rie­tumiem - Amerika.

Vēlāk ziemeļu un dienvidu puslodes kontinenti atkal tuvinājās, vidū atstājot Vidusjūru. Tā bija divu rasu robeža. To attiecības atspoguļotas daudzu tautu mītos par divu brāļu cīņām.

Lielākā daļa zinātnieku par baltās rases cilvēku priekštečiem uzskata neandertāliešus. Savu vārdu šī, pēdējā leduslaikmetā izmirusi rase ieguvusi no pirmā, 1885. g. atrastā skeleta Tāles ielejā Disel- dorfā (Vācija). Tagad zināmi vēl daudzi citi atra­dumi ne tikai Eiropā, bet arī Āzijā un Āfrikā. Nean­dertālieši augumā bija mazāki par mūsdienu cilvē­kiem - pieauguša vīrieša garums bija ap 160 cm. Toties šķiet, ka intelekts bijis augstāks nekā mūs­dienu cilvēkiem, jo viņu smadzeņu tilpums - ap 1700 cm 3 , bet mūsdienu cilvēkam tas ir tikai 1350 - 1500 cm 3 .

Cita senā cilvēka - kromaņonieša galvaskauss liecina par vēl lielākām garīgām spējām. Francijā atrastā Kromaņonas cilvēka augums bijis 194 cm, smadzeņu tilpums 1580 - 1880 cm 3 .

Daļa antropologu domā, ka pārējo rasu pamatā bijuši neliela auguma melnās rases cilvēki melniem, cirtainiem matiem. To tipiskākie mūsdienu pār­stāvji ir Andamanu salu iedzīvotāji, Austrālijas bušmeņi un Centrālāfrikas pigmeji.

Cilvēces miljoniem gadu ilgajā aizvēsturē bijušas neskaitāmas tautas un ar tām saistīti laikmeti. Katrs no tiem radies, attīstījies un sasniedzis plaukumu, tad sācis panīkt un beidzis pastāvēt. Bet tad uz dru­pām un pīšļiem radušās jaunas tautas, jaunas civili­zācijas, jauni laikmeti. Un sākušies atkal jauni cikli. Bet neviena rase un neviena tauta nav radīta, lai pa­kļautu sev kādu citu rasi vai tautu. Katrai tautai ir savi talanti, savi viedie un arī - godīgi un negodīgi cilvēki.

Vairāk nekā triju miljardu gadu ilgajā laikā, kopš uz Zemes pastāv organiskās dzīvības veidi, dzīvās būtnes sazinās dabiskajā valodā, kuru mūsdienās dēvē par domu pārraidi.Tā sazinās gan dzīvnieki, gan putni, gan zivis, gan kukaiņi, gan koki un zāle. Skaņu valoda galvenokārt ir tikai papildinājums, kas pauž acumirkļa jūtas vai pārdzīvojumus, daž­kārt arī draudus. Dabiskajā valodā raidītais spēj izplatīties .visai tālu, bet skaņu valodā - tikai dzir­damības robežās.

Cilvēces attīstības miljonu gadu gaitā valodas skaņas veidojās un pārveidojās, apgūstot arvien aug­stākas skaņu frekvences. Vissenākās skaņas saistā­mas ar patskani u. Senatnes pētnieks A. Rupainis cilvēka skaņu valodas pii-msākumus dēvē par U runas laikmetu. No šiem laikiem valodā saglabājusies cilvēku sasaukšanās ūjinot, pārsteiguma un prieka saucieni uil, ūja\, gaviļu sauciens ū-u-uli. Arī dažām tautasdziesmām saglabājies piedziedājums ā-ū-u- u. Nedaudz jaunāka ir ju skaņa. Pēc tās nāca O runas laikmets. Piemēram, vārds ozols ir jaunāks nekā latgaļu uzuls. Līdzīgi tam mūsu uguns ir ve­cāka par atbilstošo slāvu vārdu ogoti. Jāpiebilst, ka daudzus vārdus, kuros šodien dzirdama skaņa o, mūsu vectēvi izrunāja ar senāko skaņu - divskani uo. Vēl jaunākas ir skaņas a, e un i.

Zinot valodas skanu attīstības likumus, varam salīdzināt dažādu līdzīgu vārdu savstarpējo vecu­mu. It īpaši nozīmīgi tas ir, runājot par vietvārdiem un seno dievību vārdiem. Piemēram, minēsim triju mītisko seno dievību paaudžu vārdus no grieķu mitoloģijas - Urānu (U runa), viņa dēlu Kronu (Uo runa) un mazdēlu Zevu (E runa).

Katrai rasei bija sava skaņu valoda, ko noteica vietējās dabas un pašas rases īpatnības. Daži valodu zinātnieki - lingvisti izteikuši domu, ka visām rasēm bijusi viena kopīga pirmvaloda. Tomēr līdz­šinējie mēģinājumi atrast šīs pirmvalodas saknes nav pārliecinoši.

Daudzi speciālisti latviešu valodu atzīst par ve­cāko dzīvo valodu pasaulē. Izskan gan arī cita do­ma, ka vecākā varētu būt lietuviešu valoda. Šo ling­vistu uzskati būtībā nav nemaz tik-pļjetrunīgi, jo vēl 12. - 13. gs. baltu valodas bija claudz līdzīgākas hekā tagad. Mūsu valodas ir attālinājušas arī tāpēc, ka runas un rakstības likumus katrā Baltijas zemē veidoja visai atšķirīgi domājoši valodnieki.

Katram no mums ir nācies iziet no gaišas telpas ārā, nakts tumsā. Pirmajā mirklī tumsa šķiet blīva un pilnīgi necaurredzama. Tomēr pēc brīža mēs pie tās pierodam un varam jau saskatīt, kaut arī ne­skaidri, apkārtējo priekšmetu apveidu.

Visai līdzīgi jūtas ikviens, kas vēlas ieskatīties mūsu zemes tālajā senatnē. Pirmajā brīdī šķiet, ka par iepriekšējiem starpleduslaikmetiem nav sagla­bājušās nekādas ziņas. Tomēr, ieskatoties vērīgāk, izrādās, ka mūsu senās garamantas, citu tautu mīti, dažādās valodās saglabāto vārdu salīdzinājumi, vietvārdi, senās svētvietas un to sistēmas var sniegt visai nozīmīgas ziņas ne tiķai par cilvēces sā­kumiem, bet par vēl senākiem laikiem.

Garamantās atrodam ziņas pat par ļoti seniem notikumiem. Protams, tie atstāstīti simbolu valo­dā, tādēļ nav viegli apjēgt notikumu vietu un laiku. Tomēr ziņu apjoms ir pietiekami liels, lai apjaustu lielo notikumu secību.