Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Pār kalniņu Ūsiņš jāja

Ar akmeņa kumeliņu;

Tas atnesa kokiem lapas,

Zemei zaļu āboliņu.

LD 30063

Sagatavošanās. Seno kultūrtautu garamantas liecina, ka vēl pirms cilvēka radīšanas uz Zemes veikti daudzi darbi, lai veidotu vidi cilvēka pastā­vēšanai. Tā pirmām kārtām bija Zemeslodes ener­ģētiskā tīkla jeb sagšas radīšana, par ko vēsta dau­dzas latvju dainas.

Jau teicām, ka zinātnieki 20. gs. otrajā pusē iz­teikuši pieļāvumu, ka cilvēks cēlies nevis dabiskas izlases ceļā, bet gan radīts ar ļoti senu gēnu inže­nieriju.

Ja mūsdienu zinātne spēj radīt jaunas baktērijas, augus un dzīvniekus, tad nav nekāda pamata apgal­vot, ka senatnē Radītājs nevarēja radīt jaunas cil­vēku rases. Iespējams, ka sākumā tie bija atsevišķi cilvēki, no kuriem turpmākajās paaudzēs veidojās kopienas, vēlāk - ciltis un tautas.

Radīšanas mērķi apliecina arī senais šumeru eposs Inuma īlū āvilū -Kad (senatnē)dievības (bija līdzīgas) cilvēkiem, tas vēsta par to, ka dievības igiti rakušas upes un nesušas zemi. Divarpus tūkstošus gadu tās strādājušas dienu un nakti, bet tad sadum­pojušās, jo darbs licies par smagu. Tad augstākā dievība Anu, kas pārvalda debesis, sasaukusi die­vību padomi - anunnakus. Padome nolēmusi radīt cilvēkus, kas igitu vietā padarītu smagos darbus. Radīšanu veikušas pirmmātes, bet tajā piedalījušās arī dievības igiti. Eposā minētas vēl citas dievības, kam varētu būt saistība ar mūsu zemi - ūdeņu valdnieks Enki, zemes valdnieki Enlils, Eija u.c.

Pirms aplūkojam daudzās līdzības starp latvju un šumeru garamantām, vēlreiz skaļi jāizlasa eposa nosaukums - Inuma īlū āvilū. Tas skan kā sena dziesma. Šajos vārdos ieskanas Incēnu kalns, Īle un Auce. Radniecība izpaužas ne tikai līdzīgās ska­ņās, bet pašā būtībā. Valodnieki atraduši visai lielu indoeiropiešu valodu ietekmi šumeru valodā. Vēl pieminēsim līdzības teikās par upju rakšanu, Dieva, dēlu darbiem un - kas ir sevišķi svarīgi - par cilvēka uzdevumu. Nav zināmi citi seno kultūrtautu miti, kur tas būtu tik izteikti uzsvērts. Nedaudz tālāk redzēsim citas, vēl plašākas sasaistes, kas apliecina mūsu senču kultūras sakarus ar senajiem šumeriem.

Senās latvju dainas ne tikai apliecina šumeru tek­stus, bet ļauj daudz dziļāk ieskatīties lielo noti­kumu būtībā.

Gan latvju dainās, gan vairāku citu seno kultūr­tautu mītos atrodam dziļākus pamatojumus ziņai, ka cilvēks radīts tāpēc, lai palīdzētu Dievam. Par to Dievs cilvēkam deva Zemi.

Dieviņš kāpa kumeļā, Es kāpsliti paturēju: Man Dieviņš Zemi deva, Par to kāpšļu turējumu.

LD 33656

Simbols kumeļš parasti nozīmē Dieva lielo spēku, ko Dievs dod arī cilvēkam, ja viņš veic to uzdevumu, kuram vispār ir radīts - būt par palīgu Dievam, par svētvietu un apkārtējās vides kopēju.

Ei, Ūsiņ, labais vīrs, Jāj ar mani pieguļā; Es guntiņas kūrējiņš, Tu kumeļu ganītājs.

LD 30054

Guntiņa nav parastais ugunskurs, tā simbolizē seno svētvietu kopšanu un uzturēšanu. Dabas tautas šo uzdevumu apzinās vēl šodien. Austrālijas aborigēni tieši tādēļ ik gadu dodas grūtos pārgājienos pa tuk­snesi, lai sakoptu un aktivizētu senās svētvietas.

Ūsiņš jāja pieguļā Ar deviņi kumeliņi; Es tecēju vārtu vērt, Man iedeva devīto.

LD 30058 V

Ūsiņš (jaunākos laikos -Jurģis) ir Dieva izpaus­mes simbols gan ikgadējā Zemes, gan kosmiskā pavasara laikā.

No kurienes mēs nākam? Gan zinātnieku jau­nākie atklājumi, gan senču garamantas vēsta par cilvēka radīšanu. Par interesantu minējumu var uzskatīt ziņas, kuras viedā Rasma Rozīte ieguvusi no kādas vācu gaišreģes vēstījuma par Lielvārdes jostu. Šis vēstījums ne reizi vien publicēts 20. gs. deviņdesmitajos gados. Skatot jostu, gaišreģe ap­galvoja, ka tauta, kas to nēsā, nākusi no zvaig­znēm.

Daudzi cilvēki šādus izteikumus vērtē ļoti kri­tiski, tāpat kā labu laiku to darīju arī es, šā darba autors. Bet tad bija iespēja tikties ar Francijā dzī­vojošo latvieti Anitu Lediņu - inteliģentu, gudru un talantīgu sievieti. Uzzinājusi par jau minēto Lielvārdes jostas skaidrojumu, viņa savu Lielvārdes jostu parādīja kādai pazīstamai franču gaišreģei. A. Lediņas kundze bija cieši pārliecināta, ka tai nevarēja būt nekas zināms par latviešu valodā pub­licēto skaidrojumu. Liels bija viņas pārsteigums, kad rādījās, ka gaišreģes redzējums, gan izteikts citiem vārdiem, savā būtībā bija ļoti tuvs tam, ko publicējusi R. Rozīte. Abu minēto gaišreģu domu sakritība var likties ļoti neparasta, pat neticama, tomēr atgādināsim, ka pat kriminālistikā, neru­nājot par citām cilvēka darbības nozarēm, divu neatkarīgu ekspertu vērtējumi, ja tie savā būtībā ir vienādi, tiek uzskatīti par patiesiem.

20. gs. astoņdesmitajos gados ASV zinātnieku grupa pēc ilgstošiem pētījumiem izteica pieņēmumu, ka mūsdienu cilvēku rases ir mākslīgas gēnu pār­veidošanas rezultāts. Pēc šo zinātnieku domām, mūs­dienu cilvēki radīti pirms 200 gt. Šī ziņa ir tuva senču uzskatiem. Daudzu seno tautu mīti vēsta, ka dievības radījušas sev palīgus - cilvēkus.

Lai cik fantastiska šķiet mūsu izcelsme no kādu citu zvaigžņu civilizācijām, tomēr, ar vēsu prātu apsverot, tā ir ticamāka, nekā pēdējos gadsimtos valdošā versija par cilvēka rašanos dabiskās izlases ceļā. Zināmu apliecinājumu tam dod gan mūsu ga­ramantas, gan citu seno tautu mīti. Jāņem vērā arī tā, mūsuprāt, neparasti lielā uzmanība, kādu senči pievērsa zvaigznēm, kā arī daudzie veidojumi uz Zemes, kas saistīti ar zvaigžņu stāvokli debesīs.

Cik sena ir cilvēce? Izcilais krievu ģeologs aka­dēmiķis Vladimirs Vernadskis (1863 - 1945), pētot apzinīgu būtņu darbības pēdas zemes slāņos, secināja, ka cilvēka saprāts uz Zemeslodes sācis darboties pirms 15 - 20 miljoniem gadu. Pagaidām gan vecākais mūsdienu cilvēkam līdzīgais galvaskauss, kas atšķiras no pērtiķveidīgajiem ar plakanu seju, 2000. g. atrasts Kenijā. Tā vecumu vērtē ap 3,5 miljoniem gadu.

Turklāt vairākās Zemeslodes vietās atrastas sa­prātīgu būtņu darbības pēdas, kas ir tik senas, ka to vecumu var noteikt, tikai pētot zemes ģeoloģis­kos slāņus.

Pirms 20 gadiem Sibīrijā pie Ļenas upes tika at­rastas senas apmetnes paliekas. Cilvēki tur dzīvo­juši pirms diviem miljoniem gadu mūsdienām lī­dzīgos klimatiskajos apstākļos. Krievu zinātnieki secinājuši, ka šie cilvēki pratuši ne tikai iegūt uguni, bet arī celt mītnes un gatavot apģērbu. Šo un citu atklājumu rezultātā pēdējos divos gadu simtos zinātnieku uzskati par cilvēces senumu daudzkārt mainījušies, atbīdot to arvien tālāk.

Cilvēces un cilvēku rasu attīstība nebija tikai vienvirziena evolūcija. Senās teikas vēsta par milzu plūdiem un citām kataklizmām, kas vairākkārt iz­nīcinājušas gandrīz visu cilvēci. Kečvu (kečua, Cen­trālamerika) un hopi (ASV) indiāņu cilšu mīti vēsta par četriem iepriekšējo cilvēku rasu iznīcināšanas un pilnīgi jaunu rasu veidošanas un atjaunotnes laika posmiem.

Senos mītus apliecina daudzās zemēs atrastie un no mūsdienu cilvēka uzbūves tikai nedaudz atšķi­rīgie megantropu, pitekantropu, sinantropu u.c. kauli. Te gan jāpiebilst, ka seno cilvēku kaulu vai arī mītņu palieku atradumi ir ļoti reti un jebkuras domas par tālo senatni jāuztver tikai kā minējumi.

Ziemeļeiropā saglabājušās ziņas par seno dievību Rīgu, kas bijis cilvēces pirmsencis. Vēlākos skan­dināvu mītos tas pārtop par Saules dievību Heim- dalu, ko dzemdējušas deviņas māsas. Ļoti līdzīgi ir arī seno šumeru mīti par pirmā cilvēka dzemdēša­nu. Vēlāk redzēsim, ka mūsu zeme saistāma ar balto cilvēku izcelšanos jeb radīšanu. Tāpēc arī ne­būtu jābrīnās, ka mūsu senās galvaspilsētas nosau­kums nācis no dievības, kurai bijis līdzīgs vārds.