Ivars Vīks: Sarunas ar putniem un kokiem

Meža skaistums priecē mūsu acis, tā dzidrais gaiss un smaržas plaušas ne tikai tīra, bet ari tonizē. Koku rāmās šalkas, miers un put­nu dziesmas veldzē cilvēka dvēseli. Mežs ir neizsmeļams, dāsns ve­selības un skaistuma devējs. Vilis Plūdons dzejolī "Daiļums dabā" saka:

Ir daiļums pavasara strautā skaļā; Ir daiļums rudens meža skumjībā; Ir daiļums vasarā, kad logā vaļā Plūst puķu sapņi maigi istabā…

Daba dziedina. Viens no 20. gs. gaišākajiem Latvijas ārstiem un zinātniekiem endokrinologs Valentīns Būmeisters teica, ka, lai cilvēks būtu vesels, viņam ik dienu jānostaigā astoņi kilometri. Tomēr ne katrs to var izdarīt. Nav sevišķas jēgas rīdziniekam pār­vietoties pa automašīnu izpūsto gāzu pilnajām maģistrālēm. Pa­staiga krēslā pa pilsētas nomalēm bīstama veselībai.

Cilvēks nevar dzīvot bez saskares ar dabu. Tā viņam atjauno veselību un dziedē to ļoti daudzos veidos. Apciemojot dižus kokus, skaisti augošu mežu, leknu pļavu, čaukstošu niedru audzes, mēs normalizējam savu biolauku. Dzerot Latvijas avotu ūdeni, mēs spē­cinām savu imūnsistēmu, tādējādi tiekot galā ar esošām kaitēm un nepieļaujot jaunu veidošanos. Bet garīgi pārpūlētiem un noguru­šiem cilvēkiem sirsnīgi iesakām pavērot, kā aust diena, kā lec Saule.

Pastaigu pa mežu pavasarī var lieliski apvienot ar ārstniecības augu vākšanu un brīnišķīgu zāļu salātu sagatavošanu. Vasarā un rudenī vēl pievienosim ogošanu un sēņošanu. Ziemā, protams, vajadzētu slēpot, bet, ja sniega sega ir pārāk plāna vai traucē kas cits, nav nemaz arī tik slikti pastaigāt pa sniegotu ceļu vai meža taku. Dažus ieteikumus par ceļojumiem mežā sniegsim turp­mākajās nodaļās.

Mežā iegūstam ogas, sēnes, riekstus, ārstniecības augus un citas zāles ne tikai uzturam, bet arī veselībai.

Reizēm cilvēks ir nomākts un bēdīgs. Dzejnieks Zvārguļu Edvards dzejolī "Mežs" dod jauku ieteikumu:

Lai tevī griba dzīvot rastos, Tu zaļā patvērumā ej: Mežs saprot visus nesaprastos, Mežs viņos zaļu prieku lej.

Lietderīgi savienot pastaigu mežā ar visu to, ko mežs dod gan tieši, gan netieši. Vecākiem cilvēkiem, kuriem jau grūti pamest istabu, dažkārt veselības uzturēšanā un uzlabošanā var līdzēt arī istabas augi, sunītis, kaķītis. Tikai, lūdzu, pirms ņemat mājās kādu dzīvībiņu, padomājiet, vai jūs spēsiet to pienācīgi kopt.

Dziednieki, palīdzot cilvēkiem atbrīvoties no kādas kaites, izmantoja dažādus paņēmienus — gan domu spēku, gan sava bioenerģētiskā strāvojuma spēku, gan tējas, gan masāžu, gan dažādas, kā tagad teiktu, fizioterapijas procedūras. Lai iedarbība būtu spēcīgāka, zintnieki bieži vien skaitīja t. s. buramos vārdus. Ar savu balsi, trīsreiz šos vārdus skaitot, dažkārt panāca spēcīgu iedarbību kaites dziedināšanā. Ļoti bieži šajos vārdos pieminēti dažādi koki. Būtībā ar šiem vārdiem lūdza palīdzību kādam kokam.

Mežs — dzīvības glabātājs. Mēs zinām, ka zemē iemesta neuzdīgusi sēkla vai atmiruši sakne gadu vai, vēlākais, divu gadu laikā sapūst. Tomēr ir zināmi daudzi gadījumi, kad mežs dzīvības iedīgļus saglabā simtiem vai varbūt pat tūkstošiem gadu.

Pavērojiet, kā izskatās meža klajums pēc izciršanas vai uguns­grēka. Nez no kurienes ir uzradušās ugunspuķes, meža zemenes, avenes un citi augi. Līdz šim valdošais uzskats, ka šīs sēklas ir at­nesuši putni, nav uzskatāms par korektu. Pilnīgi izslēgts, ka putni vienas sezonas laikā būtu izcirtumā atnesuši miljoniem sēklu un tās vienmērīgi izkaisījuši. Daudz ticamāk, ka mežs tās ir saglabājis augsnē, gaidot piemērotu bridi.

Koki un zemkopība. Senču garamantu izpēte vedina uz domām, ka zemkopība Baltijā ieviesās vēlāk nekā citur ne tāpēc, ka šeit būtu dzīvojuši kādi izcili atpalikuši cilvēki. (Blēņas! Tad jau viņus vienā mirklī pakļautu kaimiņu tautas. Zemkopībai mūsu senči pretojās, līdz to varmācīgi uzspieda āriešu ciltis.) Lai nodar­botos ar zemkopību, vajadzēja cirst dzīvus kokus un dedzināt līdumus. Bet dzīvu koku ciršanu pašā tās būtībā mūsu senči nespēja pieņemt.

Visi koki bija cienījami kā dzīvas radības. Par to liecina dainas.

Noiet Saule vakarā Visus kokus veltīdama:

Ozolam zelta josta, Liepai mēļa villainīte, Priedei cimdi, eglei zeķes, Paeglei paladziņš, Sīkajiem kārkliņiem, Tiem tie pilli apsējiņi, Mazajiem alksnīšiem Zelta griezti gredzentiņi.

LTD1,8

Senatnē Rietumeiropā par koka bojāšanu, piemēram, mizas noplēšanu, draudēja briesmīgs sods. Vainīgajam izgrieza nabu, piesēja pie koka, tad dzina ap koku tik ilgi apkārt, līdz visas zarnas iztinās ap to. Vēlāk senajā Grieķijā sodu mīkstināja līdz visai ievē­rojamai naudas summai — tūkstotim drahmu.

No miljoniem bioloģisko būtņu sugu, kas dzīvo uz zemes, koki ir paši staltākie un dižākie. Latvijā augošo koku kopgarums, sākot no galotnes līdz saknēm, pārsniedz 50 metrus. Citās zemēs zināmi pat divreiz augstāki koki. Nav pasaulē citu tik garu bio­loģisko radību.

No inženiertehniskā viedokļa pārsteidz koku slaidums. Koku garums pārsniedz to stumbra diametru vairāk nekā 100 reižu. In­ženieri, lietojot pat vismodernākās metodikas, nespēj izveidot šādas konstrukcijas. Bet koks jau nav tehniska konstrukcija, tā ir pilnvērtīga dzīva būtne.

Ja runājam par kokiem kā sarežģītām dzīvām būtnēm, tad atzīmēsim, ka kokiem piemīt pārsteidzošas spējas sadarboties ar citiem kokiem un citām dzīvām radībām, ari pavisam sīkām.

Simbioze. Visa dzīvā radība, tostarp ari cilvēks, var dzīvot ti­kai saderībā ar baktērijām. Miljardiem baktēriju, kas dzīvo cilvēka zarnās, palīdz pārstrādāt tur ienākošo barību, lai zarnu sieniņas to spētu uzņemt. Būtībā cilvēku baro baktēriju pārstrādes produkti.

Ja cilvēku zarnās nav labvēlīgas mikrofloras, viņš nomirst badā pat tad, ja kuņģis un zarnas ir pilnas ar barību.

Arī koks sadarbojas ar baktērijām. Koku saknes ne tikai uzsūc ūdeni un barības vielas, bet arī izvada lieko. No tām pārtiek bak­tērijas, kas dzīvo augsnē. Savukārt baktēriju pārstrādes produktus uzņem augu saknes. Tādējādi koki un baktērijas savstarpēji baro viena otru un vēl vairāk — viens bez otra nevarētu iztikt. Šādu parādību bioloģijā sauc par simbiozi. Senāk uzskatīja par simbio- tiskiem tikai pākšaugus, kuru gumiņos darbojas Rhizobium ģints baktērijas. Tomēr tagad ir atklāts, ka simbioze augu valstī ir daudz plašāka parādība.

Iespējams, ka visai līdzīga ir arī koku sakņu un sēņu micēlija sadarbība.

Koks — daudzšūnu organisms. Augi un koki pieder pie ļoti sarežģītiem dzīvības veidiem. Turklāt koku spēja pielāgoties ārē­jiem apstākļiem ir pārāk pārsteidzoša, lai to varētu izskaidrot tikai ar gēnos ierakstīto informāciju. Kokam savā attīstībā un dzīvē nākas saskarties ar ļoti sarežģītām situācijām. Daudzos gadījumos tās ir pārāk sarežģītas, lai varētu ieprogrammēt optimālo reakciju uz tām. Nākas mainīt ne tikai stumbra, bet ari sakņu un zaru aug­šanas virzienus, izbaudīt ekstremālus ārējās vides apstākļus, reaģēt uz dažādām traumām. Koks jāuzskata par dzīvības veidu un, kā redzēsim nākamajās sadaļās, var pat runāt par koka garī­gām spējām.

Augs sastāv no savstarpēji saistītām šūnām, audiem un orgā­niem. Videi nemitīgi mainoties, auga organisms savu veselumu var saglabāt tikai tad, ja visas tā šūnas darbojas saskaņoti. Lai izdzīvotu, augam nepārtraukti ir jāpieskaņojas apkārtējai videi. Tātad augā pastāv kāda vadības sistēma iekšējo procesu saskaņotai vadīšanai un auga līdzsvarošanai ar vidi. Izdzīvot var tikai tie augi, kam ir augsts jutīgums pret jebkura veida fizikālu, ķīmisku vai cita veida iedarbību. Evolūcijas gaitā auga jutīgums attīstījās un pilnveidojās atbilstoši augu uzbūves sarežģītības pieaugumam un ārējas vides pārmaiņām. Mūsdienu augstākajiem augiem tas izpaužas ļoti sarežģītās formās.