Ivars Vīks - Sarunas ar putniem un kokiem

ASV zinātnieki izpētījuši, ka augi laikus uzkrāj tās vielas, ku­ras var ievajadzēties pēc sezonas vai pat gada, lai pārvarētu lielu karstumu, aukstumu, pārāk lielu mitrumu vai sausumu. Augi zina pat to, ko nevar noteikt globālās vērošanas sistēmas ar mākslīgiem zemes pavadoņiem un milzīgajām datorsistēmām šo datu apstrādei.

Pēdējos gadu simtos daudzi izcili zinātnieki un dažādu no­zaru speciālisti mēģinājuši atrast un noteikt sakarības ilgtermiņa laika prognozei. Tā kā šīs ziņas ir svarīgas ne tikai tautsaimniecībai, bet arī militārām vajadzībām, lielvalstis nav žēlojušas līdzekļus šāda veida pētījumiem. Pagaidām zinātnieku pētītajā fiziskajā pa­saulē nav izdevies atrast laika izmaiņu cēloņus un praktiski iz­mantojamas sakarības. Vienīgie praktiskie rezultāti, cik zināms, ir

ASV zinātnieku atklājumi, kas gaidāmo laiku tālākā nākotnē nosa­ka, analizējot koku saknēs uzkrātās ķīmiskās vielas. Savādi gan. Koki, kam neesot ne apziņas, ne saprašanas, zina par gaidāmām laika izmaiņām pat gadu uz priekšu. Un ne tikai zina, bet arī tām gatavojas.

Izklāstītās ziņas liek domāt, ka laika izmaiņu cēloņi jāmeklē nevis fiziskajā, bet paralēlajās enerģētiskajās pasaulēs. Koki mums nezināmā veidā spēj ar tām saistīties un iegūt ziņas, kas vajadzīgas izdzīvošanai. Līdz ar to nonākam pie visai būtiska secinājuma, ka, ja koki to spēj, tad neapšaubāmi tiem ir izziņas sistēma un tā saistāma ar enerģētiskajiem veidojumiem, ko attiecībā pret cil­vēku sauc par garu un dvēseli.

Šis secinājums nebūt nav uzskatāms par atklājumu. Doma, ka kokiem kā dzīvām būtnēm ir apziņa un tātad arī dvēsele, atro­dama kā latvju garamantās, tā arī daudzu seno tautu uzskatos, tikai tā bija aizmirsta. Daudzas tautas uzskatīja, ka kokā iemīt kāds senču gars. Ziemeļamerikas indiāņu vecajie apgalvoja, ka viņi dzird, kā kliedz upes malā augošo koku dvēseles, ja palos upe izskalo krastu un kokiem jāgāžas tajā.

Koki kā senču dvēseļu mītnes. Ar kokiem senči saistījuši ari dvēseles. Pasakā māte pārvērš puisēnu par ozolu, meitu — par liepu. Citās pasakās cilvēku pārvērš par ābeli, apsi u. c., pēc tam — atpakaļ. Ir arī pasaka par puisīti, kas izaug no alkšņa pagales. Latvju ticējumi vēsta, ka svinamās dienās — kā Pavasara Mārās, Ziedu dienā (4. jūnijā), Mirušo piemiņas dienā u. c. — kokus nedrīkst ne cirst, ne lauzt, jo tad tiem sevišķi sāpot, pat tekot asi­nis. Par to, ka kokam nedrīkst lauzt galotnīti, brīdina daudzas dainas.

Ne tikai latviešu, bet ari citu tautu garamantās saglabājušās ziņas, ka zināmos kokos mājo senču dvēseles. Izcilais angļu etnogrāfs un seno reliģiju pētnieks Džeimss Džordžs Frēzers grāmatā "Zelta zars" raksta, ka zem tādiem kokiem krauti akmeņu krāvumi, nesti ziedojumi. Līdzīgi akmeņu krāvumi, kaut arī postīti, Latvijā ir saglabājušies netālu no Dobeles — Pok.aiņos, pie Alūksnes, Brantkalnos Valkas rajonā, dienvidos no Ludzas u. c.

Kas uztver un apstrādā informāciju? Cilvēkam maņu orgāni ir lokalizēti galvenokārt galvā, bet pastāv arī ādas receptori, kas sil­tumu, aukstumu, mitrumu u. tml. uztver ar visu ķermeni. Arī augs informāciju saņem gan no saknēm, gan stumbra, gan lapām un ziediem, respektīvi, ar visu ķermeni. Paliek jautājums, kā šī infor­mācija "centralizējas", kā tiek summēta un apstrādāta. No mate­riālistiskā viedokļa uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Bet mūsu, kā ari japāņu, abhāzu, indiāņu un citu tautu garamantas vēsta, ka kokam un citam augam, tāpat kā visām dzīvām būtnēm, ir sava dvēsele. Mēs uzskatām, ka tā ir būtības garīgais informatīvais kodols — strukturēts veidojums, kas sastāv no ļoti smalkām ener­ģijām. Ta kā šis smalkās enerģijas strāvojums caurauž visu fizisko ķermeni un ir ļoti ar to saistīts, tad dvēselei arī ir jābūt "galvena­jam organizatoram". Protams, rodas jautājums, kāpēc dzīvnie­kiem un cilvēkam ir smadzenes, jo ari tiem taču ir dvēsele — viņu būtības informatīvais kodols, kas pēc savām smalkajām enerģijām atbilst Aizsaules telpai? Ar ko vēl īpašu atšķiras fauna no floras? Tagad iztēlosimies mums ļoti pazīstamus priekšmetus — radio vai tālruni. Bija taču tādi apjomīgi radioaparāti, kas stāvēja stacionāri uz vietas, bija iesprausti ar kontaktdakšiņu sienā un nepārtraukti varēja darboties, ja tos neizslēdza. Tas pats ir ar stacionāro tele­fonu. Pārnēsājamie radio darbojas ar baterijām. Tiesa, mēs tās nomainām, bet mobilos telefonus tomēr ik pa laikam ieslēdz tiklā un uzlādē. Salīdzinājums varbūt nav sevišķi izdevies, jo tie ir priekšmeti, ko pārnēsā, kamēr faunas pārstāvji kustas paši, vismaz kādā no to attīstības fāzēm (piemēram, koraļļu polipi). Augs visu laiku ir stacionāri pieslēgts Visuma lielajam zelta-sudraba infor­matīvajam tīklam, Dieva garīgajai sistēmai, un viņa dvēsele no tā "barojas" un saņem informāciju. Putnu, cilvēku un zvēru sma­dzenes ir kā ar smalko enerģiju uzlādētas baterijas, ar informāciju ļoti koncentrētā veidā, jo šīs būtnes ir kustīgas. Bet šī "baterija" ik pa laikam ir jāuzlādē no jauna, un tāpēc ir nepieciešams miegs. Zinātnieki jau sen ir izpētījuši, ka miegs nav atpūta smadzenēm, jo tās darbojas arī miegā, savukārt atpūtināt fizisko ķermeni var arī nomodā — sēžot vai atlaižoties guļus. Dvēsele ik pa brīdim pār­ceļo miegā savā telpā, Aizsaulē, tur gūstot jaunu spēku un informāciju, pat veicot īpašus darbus, tādēļ jau arī tiek reģistrēta ātrā miega un lēnā miega fāze. Ja esam labi izgulējušies, jūtamies ļoti spirgti un atjaunoti, un to nevar aizstāt ar fizisku barību.

Par koka dvēseli. Interesanti, ka pats koks, visbiežāk ābele vai liepa, ir dvēseles simbols mūsu senču garamantās. Dvēselei ir vairāki simboli, un pirmie to atšifrējumi publicēti Guntas Jakob- sones rakstā "Ieskats latviešu senču zināšanās par dvēseli un dievestības būtību" ("Zvaigžņotā Debess", 1997./1998. g., Ziema). Ļoti īsi pārstāstot, tur teikts, ka, kopumā analizējot garamantas, tās attēlo trīs dvēseles stadijas. Pasaku simbolos pirmā attēlota kā lido­jošie un runājošie kumeļi vai gotiņa, ko mirstot māte atstāj bārenītei un kas tai palīdz un dod padomus. Otrajā no bojā gājušās gotiņas sirds (ir varianti) izaug zelta ābele un blakus tai rodas sudraba avots, bet trešajā tālāk rodas pīle, kas, izejot caur ezeru, pārtop atpakaļ par cilvēku. To nosacīti varētu raksturot ar līdzību kukaiņu attīstībai: kāpura, tad nekustīgā kūniņas stadija un visbeidzot lidojošā skaistā tauriņa dzīvības veids. Pilna dzīvības aprite ir ļoti sarežģīta, bet koks (liepa) kā dvēseles simbols parādās arī garajās reinkar- nācijas dainās. Un, protams, ir jāpiebilst, ka katrs simbols senajās garamantās izvēlēts ļoti pārdomāti, tam kaut kādā veidā reāli ir jāatspoguļo simbolizētā jēdziena īpašības.

Tātad apskatījām koku spējas izzināt attālu nākotni, izteikt sa­vas jūtas, un kā redzēsim, pat līdzjūtību. Ja mēs runājam par garu un dvēseli, cilvēks uzreiz iztēlojas sirdi un smadzenes. Bet dvēse­le taču ir katras dzīvas būtnes garīgais informatīvais kodols, tā dzīvības elpa, ko Dievs ir viņā iededzis. Un dvēsele ir tā, kas nosa­ka būtnes virzību un attīstību tās kopumā. Tikai sekundāri ir tādi veidojumi kā gēni, kā hormonālā regulācijas sistēma, kas fiziskā veidā pilda garīgi ielikto programmu. Jāpiebilst, piemēram, ka ari cilvēka veidošanos no spermatozoīda un olšūnas nevar izskaidrot tikai ar DNS ielikto programmu.

Varbūt, ka daļai cilvēku šīs ziņas nepatiks. Te būtu jāatgādina, ka 19. gs. t. s. rietumu kultūras cilvēku lielākā daļa uzskatīja, ka dzīvniekus un putnus vada tikai instinkti un tiem nekādu jūtu nav. 20. gs. laikā veikti neskaitāmi eksperimenti, kas pierādīja šādu uzskatu maldīgumu. Ir taču tik ērti izturēties pret koku kā vien­kāršu šūnu kopumu, kas dod būvmateriālus un malku. Apzinot koku kā dzīvu radību, attieksme pret tiem jāmaina pašā būtībā. Un ar to cilvēks nevis zaudētu, bet tikai iegūtu.