Ivars Viks: Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Ap 10. gs. Daugavas lejteces krastus pārvaldīja Polockas kņa­zistes vasaļi līvi, kam bija pakļauta arī Rīga. 13. gs. mūsu zemi un pirmām kārtām Rīgu iekaroja sakšu krustneši. Par šo pēdējo laiku ir saglabajušies dokumenti, kas ļauj apjaust daļu no Rīgas vēstures un tuvoties dažu mīklu atminējumam.

Latvju garamantas, vietvārdi un citas ziņas liek domāt, ka mūsu zemei arī tālā senatnē nācies pārciest daudzus uzbrukumus. Arī trešā Rīga cietusi ne reizi vien. Apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu mūsu zemi pakļāva makroķelti, tad, pēc tūkstoš gadiem, som- ugri. Septītajā gadsimtā sākās skandināvu laupītāju un bandītu — vikingu sirojumi.

No arheoloģiskajiem izrakumiem var spriest, ka Rīga tajā laikā bijusi rosīgas tirdzniecības vieta. Pa Daugavu veda kravas gan no dižās upes augšteces, gan augšup uz aizjūras zemēm. Ir ari zināms, ka Rīgas iedzīvotāji devās tirgoties uz Gotlandi.

Ziņas par to, kā rīdzinieki uzbrucējiem pretojušies, var būt no­derīgas arī mūsu dienas, kad ieroču vietā tiek liktas lietā ekono­miska rakstura metodes.

Dainas vēsta, ka seno Rīgu ar savu gara spēku un zināšanām aizsargājušas četras dižas zintnieces, kuru simboli tautas gara­mantās ir Cielava, Lakstīgala, Zīle un Žagata.

Trīs putniņi skaisti dzied Smalku lazdu krūmiņā:

Zīle saka, žube vilka, Lakstīgala darināja.

FS 1311, 8587, Viļaka

Dainas piemin šo putnu kopdarbību, taču dabā šie trīs putni kopā nedzīvo un nedzied. ŠI daina tulkojama kā ziņa par trim senajām zintniecēm un viņu sadarbību.

Viduslaikos šis zināšanas bija jau izzudušas. Un tomēr tās ir vēsturiskas ziņas, kas ari pieder pie senās Rīgas vēstures. Šeit jāpiebilst, ka nosauktie putni simbolizē nevis kādas atsevišķas ievērojamas personības, bet gan mūsu viedo cilvēku grupas.

Dzeltenā cielaviņa, Meties aira galiņā; Es tev došu nostūrēt Rīgas piles maliņā.

L t.dz. 30725

Lakstīgala ir zintnieku aizgādne, zintniecisko darbību vadītāja un pārzinātāja.

Cielaviņa govis gana Āboliņa pļaviņā; Lakstīgala suņus sauca, Kalniņā stāvēdama.

LD 29056

No visiem šajās dainās minētajiem putniem Lakstīgala ieņem pašu augstāko vietu, jo tā stāv kalnā vai arī Rīgas torņa galiņā, kā to vēsta pazīstamā rotaļu dziesma "Skaisti dziedi, lakstīgala…". Tie, kas pazīst putnu dzīvi, zina, ka lakstīgala ir pavisam kautrīgs putniņš un torņos vai stabu galos neapmetas un nedzied. Tāpēc jāsecina, ka ar simbolu lakstīgala domāta gudra sieva, kas senajā sabiedrībā ieņēmusi augstu vietu. Vēl kāda cita tautasdziesma skaidri pasaka: …Tā nebija lakstīgala, tā bij' Rīgas jumpraviņa.

Zīle ir pareģone un ziņu nesēja. Piemēram, citās dainās tā at­nes vēsti māsai, ka drīz vajadzēs pušķot brāļa cepuri.

Dažās dainās kopā ar zīli pieminēta arī žubīte. Kaut arī ziņu par to ir maz, domājams, ka tā bijusi zīles palīdze un pavadone.

Žagata ir vērīgā un izveicīga savas vietas sargātāja. Latvju tau­tas ticējumos atrodam ziņas, ka žagata brīdina par zagļiem un no­rāda, uz kurieni tie devušies. Senatnē, kad cilvēki "saprata putnu valodu", tā ziņoja par ienaidnieka tuvošanos, viņa slēpņiem un la­matām, gatavošanos uzbrukumiem. Ne velti vācu valodā žagatas vārds ir die Elsta', ļoti tuvs vārdam "vecāki" — die Eltern.

Kad zviedri nākuši, krievi sakāpuši Bērzkalnē skatīties, vai Rīga jau deg. Meitieši visi sanesuši ratiņus pie Pētēm, tur bijis caurs ozols, un tur sa­bāzuši. Paši lielie un arī bērni vizītes apāvuši ačgārni kājās, lai kareivji domā, ka uz otru pusi aizgājuši. Cits atkal veselu nedēļu zem tiltiņa nogu­lējis. Tic bagātākie aprakuši naudu zemē. Vēl tagad vietām daudzina kara laika naudu apraktu.

Senāk Rīgu nevarējuši ne ar kādu karaspēku iekarot. Tur valdījusi sie­viete, tā bijusi ragana. Krievi daudzkārt izmēģinājušies Rīgu pārvarēt: gan pa zemes apakšu rakušies klāt, gan pa zemes virsu raudzīdami piekļūt, bet viss velti. Sieviete, valdniece, burdama pārvērtusies par žagatu un, apkārt skraidīdama, nomaitājusi vai visu karaspēku.

Jau krievu cars gribējis ar visiem kareivjiem Rīgu atstāt, te pienācis viens kareivis klāt, Pēteris vārdā, sacīdams:

Es gan varu Rīgu iekarot, bet tad man pēc dieni trīs jāmirst. Tā žagata, kas tur skraida, neļauj mums kaujā uzvarēt. Viņa ir Rīgas valdniece. Ja šo valdnieci nogalinātu, tad Rīga padotos, bet man būtu jāmirst.

Krievu cars apsolījis kareivim un viņa radiem daudz bagatības,ja viņš žagātu nonāvēšot. Bet šis atteicis:

Man nav ne bērnu, ne radu, esmu viens vienīgs. Bet, ja tu, car, apņe­mies uzcelt baznīcu, nosaukt to manā vārdā par Pētera baznīcu, tad es ža­gatu nošaušu. Man tikai vajadzētu tad deviņas sudraba lodes, tādas, kas viena par otru trīsreiz smagākas. Bez tam katrai lodei jābūt tiis zīmēm virsū.

Cars to visu apsolījis, lai tikai varētu Rīgu iekarot. Tad karavīrs atkal ieteicies:

Rīgai vēl vienu reizi ir jāuzbrūk, lai žagata mums pretim izskrietu, ka var to nonāvēt.

Cars devis visu vajadzīgo, pavēlējis arī pilsētai uzbrukt, bet pats no­skatījies, kas tur, gudrs, izjuks. Žagata izskrējusi, un Pēteris šāvis žagatai, žagata Pēterim: abas lodes, Pētera un žagatas, saskrējušās viena pret otru. Šāvuši otrreiz atkal lodes kopā; tomēr Pētera lode jau atcirtusi raganas lodi atpakaļ. Trešā Pētera lode vēl vairāk aiztriekusi raganas lodi atpakaļ. Un tā arvienu vairāk un vairāk, kamēr beidzot abas lodes raganai ieskrējušas krūtīs; viņa novēlusies gar zemi un izdzisusi. Rīga tūliņ padevusies.

Cars pavēlējis uzcelt baznīcu, nosaukdams to uzvarētāja kareivja vārdā par Pētera baznīcu. Šī baznīca ir vēl šodien Rīgā. Bet ragana ik katru Jaun­gada nakti iznākot no Daugavas vaicādama:

Vai Rīga gatava?

Cita balss atkal atbildot:

Vēl nav! Vēl viņa ir Pēterim.

Ja kādreiz balss atbildēšot: Ir gatava!, tad Rīga nogrimšot ar visiem iedzīvotājiem un palikšot šai raganai par mitekli.

Vēl piebildīsim, ka dažās teikās zintniece dēvēta par zviedru princesi. Teikā stāstīts: Krievu aplenkuma laikā 1709. gadā kāds nams Mārstaļu ielā ticis sašauts un sagruvis virsū iedzīvotājiem. Viens no dzīvi apraktajiem nama iedzīvotājiem pamudinājis citus izrakties no drupām. Lai nodrošinātos pret krievu bumbām, sagruvušā nama iedzīvotāji nokāpuši pagrabā un sākuši tur rakt eju uz Rātslaukuma pusi. Ceļā viņi uzgājuši ve­cas velves un pussagruvušus pagrabus, visādas mantas, kā arī kapus. Tikai pēc pusgada viņi iznākuši dienas gaismā pašā Rātslaukumā, Melngalvju nama durvju priekšā, taisni tanī brīdī, kad tur notikusi pilsētas iedzīvotāju padošanās ceremonija, 1710. gada jūlijā.

Cita teika vēsta, ka bruņinieku laikā kādreiz zemgaļi gribējuši uz­brukt Rīgai un nogriezuši visus ceļus uz pilsētu. Pilsētniekiem aptrūcis ko ēst. Tad viņi ķērušies pie ejas rakšanas zem Daugavas gultnes. To dabūjuši zināt zemgaļi un sākuši rakt pretī eju no Daugavas kreisā krasta. Pašā gid- tnes vidū abas puses sastapušās, un izcēlusies nikna cīņa. Kad rīdzinieki re­dzējuši, ka cīņā virsroku sāk ņemt zemgaļi, viņi izlauzuši ejas griestus. Daugavas ūdens ieplūdis ejā un iznīcinājis visus kārotājus. Ejas paliekas esot atrodamas vēl tagad Grēcinieku ielas pazemē.

J. Juškēvičs, Vecā Rīga, 8, Rīgā, 1936.